Linda Krūmiņa*

Mūsu kā cilvēku pasaules uztvere ir iemiesota – mēs to piedzīvojam no sava ķermeņa perspektīvas, nevis kā neitrāli novērotāji, un ne tikai ar intelektuālajām spējām. Tas nozīmē, ka, lai pasauli pieredzētu citādi, nepietiek vien ar ideju maiņu – ir jāmainās arī ķermeniskajai un miesiskajai pieredzei. Kad vēlamies nomierināties, mēs elpojam lēnāk; kad koncentrējamies, noskurināmies, it kā atjaunotu “bildi” sev apkārt.

Šī doma par iemiesotu pieredzi kļūst īpaši aktuāla, domājot par izrādi “Plēsoņas”. Tās centrā ir kvadroberu kustība – jauniešu subkultūra, kas izpaužas caur ķermenisku spēli un dzīvnieku imitāciju. Kvadroberi atkārto ne tikai dzīvnieku kustības, bet arī uzvedību, radot iemiesotu pieredzi (embodied experience), kas sakņojas ķermenī un sajūtās, nevis tikai domās. Tā kļūst par sava veida eksperimentu ar patību – būšanu gan cilvēkam, gan dzīvniekam vienlaikus.

Jaunieši burtiski metas četrrāpus, lai mainītu to, kā viņi redz un izjūt pasauli, un, iespējams, arī lai pasaule uz viņiem lūkotos citādi. Šķiet, ka pašreizējā realitāte ir pārāk nepanesama, tāpēc kaut kas radikāli jāmaina, lai attiecības ar to transformētos. Vienīgais, kas mums pa īstam pieder, ir mūsu ķermenis, un tas kļūst par dažādu pašizpausmju un glābiņa lauku.

Kvadroberu kustībā jau pastāv performativitāte – dzīvnieku uzvedības imitācijā, masku, astu un ķepu valkāšanā, kustību atveidojumā. Tas viss notiek arī izrādē. Izrādes kustību materiālu veido dzīvnieciskas darbības četrrāpus – iešana, skriešana, lēkšana –, kā arī dzīvnieku uzvedības atdarinājumi – pieglaušanās, skrāpēšanās. To ik pa laikam pārtrauc kičīgi deju numuri, kas atgādina deju klubus vai sociālo tīklu video.

Noskaņu pārejas spilgtina Nika Ciprusa gaismu ainas un Toma Auniņa mūzika. Tās piešķir izrādei vairākas dimensijas – virtuālais mijas ar dabisko, cilvēciskais ar dzīvniecisko. Horeogrāfi un izpildītāji Roberta Gailīte, Vladimirs Goršantovs, Edvards Kurmiņš un aktieris Rūdolfs Sprukulis savās kustībās atrod gan rotaļīgumu, gan agresiju, gan seksualitāti. Vai koķetie un erotizētie dejas brīži ir komentārs par sabiedrības bailēm, kvadroberu kustības saiknēm ar seksuālajiem fetišiem (piemēram, furry kultūrā) vai ironisks protests un brīvības izpausme? To līdz galam nesaprast.

Kvadroberu subkultūras estētika un jauniešu pieredze kļūst par pamatu izrādei. Režisore Paula Pļavniece un dramaturģe Linda Rudene to veido kā videospēli – gan vizuāli, gan dramaturģiski. Scenogrāfe Ildze Jurkovska radījusi apokaliptisku pasauli, kurā atpazīstams mežs, suņu laukums, industriāla vide, mājas pagalms un interneta telpa. Performanti virzās cauri spēles līmeņiem, cenšoties tikt tālāk. Ceļā viņi sastopas ar izaicinājumiem, zaudējumiem, rotaļām, bonusa punktiem un atkāpēm no spēles gaitas, kas atgādina: tā ir tikai spēle, bet arī tajā kāds var tikt ievainots pa īstam. Šie kontrasti mudina skatītāju pašam spriest par redzēto un meklēt dziļāko jēgu.

Izrādē, kas reizē ir kā videospēle un jauniešu realitātes atspoguļojums, klātesoša ir arī drūma un fatāla noskaņa. Tā veidota ar mūzikas, gaismu un kustību palīdzību, kā arī ar citātiem par pašnāvību un interneta komentāru izmantošanu. Tie ir pilni naida un agresijas – reizēm absurdi un smieklīgi, bet citreiz biedējoši. Kļūst skaidrs, ka jaunieši kvadroberu subkultūrā meklē patvērumu no ikdienas realitātes un katrs savu iemeslu dēļ, taču arī šeit viņi sastopas ar dusmām un naidpilnu runu.

Kopumā izrāde atstāj rotaļīguma un brutalitātes pēcgaršu. Tā stāsta par vēlmi tikt galā ar apkārtējiem apstākļiem, bēgot no savas realitātes un meklējot patvērumu pasaulē, kur dominē instinkti un miers. Izrāde pēta cilvēka meklējumus pēc alternatīvas identitātes un spēlējas ar robežām starp brīvību un ierobežojumiem. Skatītājs kļūst par liecinieku tam, kā cilvēks caur ķermeni un kustību atklāj sevi jaunā veidā.

Titulfoto autors: Aivars Ivbulis

*Linda Krūmiņa ir neatkarīga dejas un teātra dramaturģe un kuratore.