Līga Ūbele

2021. gada jūlijā divas gan burtiskā, gan pārnestā nozīmē ļoti karstas nedēļas pavadīju Polijas galvaspilsētā Varšavā, kur piedalījos Nowy Teatr rīkotajā mākslinieku nometnē Summer Camp 2021. Nometnes uzsaukumā rīkotājas Marija Vilska (Maria Wilska ) un Johanna Nuckovska (Joanna Nuckowska) raksta: “Vasaras akadēmija sastāv no meistardarbnīcām, lekcijām un citām aktivitātēm, kurās piedalās mākslinieki no visas pasaules. Mūsu galvenais mērķis ir radīt telpu, kur satikties un kopīgās aktivitātēs apmainīties domām. Mēs piekrītam apgalvojumam, ka māksliniekiem vajadzētu ne tikai radīt unikālus mākslas darbus, bet arī veidot savstarpējus tīklojumus un radoši piedalīties dažādās sociālās situācijās. Tieši tāpēc mēs organizējam mūsu vasaras nometni kā piemēru šādām mākslinieciskajām aktivitātēm.” Galvenā 2021. gada nometnes tēma bija “Jauni noteikumi” (New Rules), un tā fokusējās uz kolektīvu mākslas radīšanu, kā arī jaunu domāšanas un mākslas formu meklējumiem dejā, vizuālajā mākslā, arhitektūrā un teātrī.

Nometnes dalībnieku vidū bija mākslinieki no Lietuvas, Igaunijas, Polijas, Rumānijas, Čehijas, Grieķijas, Vācijas, Slovēnijas un Lielbritānijas. Latviju tajā pārstāvēju es un režisore Laura Upeniece. Mūsu vidū bija teātra režisori, aktieri, dejotāji, vizuālie mākslinieki, mūziķi, arhitekti, dramaturgi un scenogrāfi. Jaunākajiem dalībniekiem bija ap 20, bet vecākais dalībnieks nometnes laikā nosvinēja 39. dzimšanas dienu. Mūsu grupa bija ļoti atšķirīga un tajā pašā laikā vienota. Jau pāris dienu, pat stundu, laikā bija skaidrs, ka varu šiem cilvēkiem uzticēties. Varbūt tā bija nejaušība, varbūt nometnes organizatoru precīzi pārdomāta dalībnieku atlase, lai vai kā – mēs izveidojām lielisku komandu, kas sniedza atbalstu cits citam šajā fiziski un emocionāli intensīvajā divu nedēļu periodā.

Šī nometne bija mans 2021. gada visspilgtākais notikums. Esmu apmeklējusi dažādas darbnīcas un festivālus ārzemēs, tomēr šī noteikti izceļas to vidū. It viss piedzīvotais sniedza iespēju katram dalībniekam pakāpeniski pārkāpt savas robežas un kopā radīt jaunus noteikumus turpmākajai radošajai darbībai un ikdienas dzīvei.

Redzētās dejas izrādes

Nometnes programma sastāvēja ne tikai no meistarklasēm, vakaros un brīvdienās to papildināja dažādas izrādes, izstādes un koncerti. Tai skaitā bija arī vairākas laikmetīgās dejas izrādes, no kurām divas palikušas īpaši spilgtā atmiņā.

Pirmā ir poļu horeogrāfa Pāvela Sakoviča (Pawel Sakowicz) laikmetīgās dejas izrāde “Drāma” Komuna Warszawa telpās, kas iedvesmota no pirmā romantiskā baleta “Silfīda”. Uz skatuves atrodas horeogrāfs, dejotāja Karolīna Krackovska (Karolina Kraczkowska) un klavieres. Izrādē pārliecinoši mijiedarbojās kustība, teksts, mūzika un vizualitāte. Tā nepārtraukti plūst starp abstrakto un tiešo, starp mistisko un ikdienišķo. Izpildītāji pārsteidz arī ar savu muzikalitāti, izpildot dažādus skaņdarbus. Ikdienišķi dialogi mijas ar ritmiskām kustību etīdēm rituāla reiva estētikā, ko pavada stroboskopa uzliesmojumi. Izrāde notur manu uzmanību no pirmās līdz pēdējai minūtei.

Kā otru vēlos izcelt Vojčeka Gruzdinska (Wojciech Grudziński) dejas izrādi Dance Mom. Izrādes galvenais vēstījums ir par pašu horeogrāfu un to, kā viņa mamma ir pieņēmusi viņa homoseksualitāti. Izrādes vizuālais tēls ir spilgts, pirmkārt, jau manu uzmanību pievērš koši rozā deju grīda. Kopējā kustību valoda ir pārspīlēta, pat nedaudz erotiska. To izpilda arī horeogrāfa mamma – vecāka gadagājuma dāma. Kādā brīdī viņa aiz trosēm un ar raganas slotu rokās tiek pacelta gaisā. Publika ir sajūsmā, tomēr mani pārņem ne tik pozitīvas emocijas. Jau izrādes sākuma daļā pirmo reizi dzīvē gribēju iziet no zāles. Viss, kas notiek uz skatuves, man šķiet kā ņirgāšanās par mammu, lai gan teju visi citi to uztvēruši kā mīlestības un maiguma apliecinājumu. Pēc izrādes gribēju visiem ieskaidrot, cik šī izrāde bija slikta, tomēr vēlāk sapratu, ka noteikti nevaru tā teikt. Tā mani, bez šaubām, ļoti spēcīgā un dīvainā veidā uzrunāja, un tieši tāds jau ir mākslas uzdevums, nevis vienkārši patikt.

Pēc redzētajām izrādēm, kopumā šķiet, ka deja Polijā ir vizuāli spilgta, drosmīga, rotaļīga un daudz teatrālāka nekā Latvijā.

Meistardarbnīcas

Un tagad par nometnes galveno sadaļu – meistardarbnīcām. Divu nedēļu garumā kopā norisinājās paralēli 12 darbnīcas, kas aptvēra dažādas nozares: deju un kustību, teātri, vizuālo mākslu, skaņu/mūziku un aktīvismu. Katram dalībniekam bija iespēja piedalīties četrās no darbnīcām. Piesakoties katram bija jāizvēlas piecas prioritātes, ko vēlas apmeklēt. Varētu teikt, ka man veicās, jo tiku apstiprināta tieši tām darbnīcām, ko izvēlējos. Dalībnieku skaits bija ļoti liels (vairāk nekā 40), tāpēc organizatori daudzus iedalīja darbnīcās, kurām viņi nemaz nebija pieteikušies. Piemēram, teātra režisori negaidot nokļuva kustību nodarbībās – nereti kāds pret to arī protestēja, tomēr bieži tā izvērtās par negaidīti pozitīvu pieredzi, ko citādāk viņi nebūtu guvuši, jo paši to nebūtu izvēlējušies.

Pirmā darbnīca, ko apmeklēju, bija pie franču cirka mākslinieka Fragana Gehlkera (Fragan Gehlker). Aprakstā bija teikts, ka tajā mēģināsim saprast un pārvarēt savas robežas, attīstīt apzinātību un atrast to, par ko mums katram ir tiešām svarīgi runāt mākslā. Vēlāk Fragans stāstīja, ka tas viņu interesē, jo viņam ir apnicis skatīties izrādes, kurās mākslinieki paši nezina, kādu vēstījumu un kāpēc vēlas nodot skatītājam.

Dienu pirms izbraukšanas uz Varšavu saņēmu e-pastu, ka līdzi jāņem paklājiņš un guļammaiss un ka darbnīca turpināsies arī naktī. Tas arī viss, nekas nebija paskaidrots sīkāk. Sabijos un nebūt nebiju priecīga, ka līdzi jāved papildu mantas. Cerēju, ka grafikā ieviesusies kļūda. Pirmās dienas rītā pulcējamies pie Nowy Teatr ar guļammaisiem rokās, neviens no mums īsti nesaprata, ko sagaidīt.  Bijām neliela grupa, kādi astoņi cilvēki. Salīdzinājumam – pie grieķu režisora Prodroma Cinikora (Prodromas Tsinikoris) bija vairāk nekā 20 dalībnieku grupa. Taču, jau sākoties darbnīcai, kļuva skaidrs, ka nav no kā baidīties, un Fragans ar savu harismu un nedaudz amizanto franču akcentu telpā radīja drošu un aicinošu gaisotni.

Lai gan Fragans ir cirka mākslinieks, darbnīcā nebūt neapguvām akrobātiskus trikus. Visu uzdevumu galvenais mērķis bija savu baiļu un robežu atpazīšana un pārvarēšana. Piemēram, viens no uzdevumiem bija aptuveni stundu pārinieka pavadībā staigāt pa pilsētu ar aizsietām acīm. Pats Fragans savā praksē šādu uzdevumu ir veicis pat vairāk nekā 10 dienas pēc kārtas. Daudz strādājām arī ar elpas aizturēšanu jeb apnojas (apnea) stāvokli, jo bailes nosmakt ir pazīstamas ikvienam. Ilglaicīgi aizturot elpu, veicām dažādus fiziski grūtus uzdevumus: atspiešanos, vēderpreses vingrinājumus utt. Taču visizaicinošākā un reizē skaistākā bija strādāšana pie individuālām etīdēm visu cauru nakti.

Otrās dienas sākumā ikviens izvēlējās tēmu, kas viņu izaicina un ko būtu svarīgi prezentēt citiem. Es nolēmu pētīt roku stāju, jo, lai gan dejoju jau ļoti sen, to līdz galam neesmu apguvusi un atrašanās kājām gaisā mani patiesi biedē. Pie šīm skicēm gan individuāli, gan pāros strādājām visu dienu un pēc tam arī visu nakti. Šādu darba metodi Fragans izmanto arī darbā ar savu trupu. Viņš tic, ka, šādi izaicinot sevi gan mentāli, gan fiziski, ir iespējams pārkāpt robežu, aiz kuras radītā māksla ir vispatiesākā. Daudzi to neizturēja un devās mājās, daudzi raudāja, taču mēs seši, kas palikām līdz rītam, kļuvām tik saliedēti, ka pēc tam bija patiesi grūti atkal satikties ar pārējiem nometnes dalībniekiem, kas bija apmeklējuši citas darbnīcas. Paši smējāmies, ka esam pavadījuši kopā nakti. Gulējām vien pāris stundu, kopā pabrokastojām un atkal ķērāmies pie darba, lai trešās dienas noslēgumā radīto prezentētu citiem. Radītie darbi, lai gan ļoti zaļi un nenoslīpēti, bija piepildīti ar patiesu katra mākslinieka nepieciešamību to rādīt, tie bija aizkustinoši, ievelkoši un atklāti.

Iesaku ikvienam māksliniekam izmēģināt ne tikai cauru nakti rakstīt projektus, bet arī praktiski darboties šādā izstieptā laika periodā un pavērot, kādu rezultātu tas nes.

Otrā darbnīca, ko apmeklēju, bija pie vācu teātra kolektīva She She Pop pārstāvjiem Sebastiana Barka (Sebastian Bark) un Johannas Freiburgas (Johanna Freiburg), kolektīva mājaslapa. She She Pop ir Berlīnē bāzēts teātra kolektīvs, kas kopā ir jau vairāk nekā 30 gadu un kurā darbojas galvenokārt sievietes. Viņu radošās darbības pamatā ir kolektīva teātra radīšana, kurā neviens nav galvenais režisors vai idejas autors. Visi vienlaikus ir veidotāji un aktieri, katrs mākslinieciskais lēmums tiek pieņemts kopēju diskusiju rezultātā. Viņu izrādēs reti kas ir iestudēts – lielākoties visa pamatā ir ļoti precīzi atstrādāta improvizācijas struktūra jeb noteikumi, kas ik vienam ir jāievēro, bet to ietvaros katrs ir brīvs darīt, ko vēlas.

Tieši ar savu kolektīvo un noteikumos balstīto pieeju She She Pop mūs iepazīstināja darbnīcā. Kopīgi veicām dažādus praktiskus uzdevumus, ko kolektīvs izmanto savu izrāžu veidošanā. Bija fascinējoši piedzīvot, kā teātri iespējams būvēt tikai uz striktiem noteikumiem un kā aizvien jaunu noteikumu pievienošana konkrētajai struktūrai to nevis ierobežo, bet gluži pretēji – atver un ar katru jauno noteikumu padara aizvien dzīvāku. Darbnīcā iepazināmies arī ar daudziem jau eksistējošiem noteikumos balstīta teātra piemēriem. Izmantojot darbnīcā iepazītos noteikumus vai radot paši savus, noslēgumā izveidojām un prezentējām nelielas individuālas un grupu etīdes. Tās gan aizkustināja, gan sasmīdināja līdz asarām.

Pēc vienas brīvdienas sekoja darbnīca pie Šona Palmera (Sean Palmer).Viņš ir ļoti daudzpusīgs mākslinieks, kura galvenais izpausmes veids ir balss. Šons veido un piedalās gan dažādos teātra uzvedumos, gan vada pats savu eksperimentālo kori. Viņu interesē skaņa pati par sevi kā galvenais vēstījuma nesējs. Šī darbnīca fokusējās uz balss pielietojumu un piedāvāja veidus, kā jebkurš var savu balsi izmantot perfomatīvā veidā. Darbnīcas ietveros ar balsi interpretējām rakstītu tekstu, vadoties nevis pēc vārdu nozīmes, bet gan pēc to vizualitātes vai skanējuma, mācījāmies elpot, apguvām bītboksa pamatus, mēģinājām uztvert un izpildīt dažādus toņus un pustoņus un pat izveidojām improvizētu kori. Lai gan darbnīcas aprakstā bija teikts, ka tā mūs nepadarīs par popzvaigznēm, šķiet, ikvienam, iepazīstot un izmantojot Šona piedāvātos paņēmienus un tehnikas, izdevās atklāt savu balsi un padarīt to patiesi skanīgu.

Nemanot bija pienācis laiks pēdējai darbnīcai pie horeogrāfes Annas Novickas (horeogrāfes mājaslapa) un strapdisciplinārās mākslinieces Šellijas Etkinas (mākslinieces mājaslapa). Anna savā praksē strādā ar iztēli un sapņiem, savukārt Šellija pēta augus, līdz ar to viņu kopējā darbnīca saucās “Stādot sapņus” (Planting dreams). Apraksts vēsta, ka galvenais uzsvars būs uz klausīšanos ārpus cilvēciskās realitātes un tā ceļos starp iekšējo un ārējo telpu, ķermeni un vidi, deju studiju un pilsētu, materiālo un neredzamo pasauli.

No vienas puses, bija skumji, ka šī ir pēdējā darbnīca un nometne tūlīt beigsies, no otras – pēc intensīvajām dienām visi bijām noguruši gan fiziski, gan mentāli un pēdējam cēlienam bija grūti noskaņoties. Kad Anna mūs visus sašļukušus ieraudzīja Nowy Teatr pagalmā, jau pulksten desmitos no rīta slēpjoties ēnā no karstuma, viņa uzreiz piekodināja, lai neuztraucamies, ka mūs nesagaida nekas mokošs, ka vienkārši labi pavadīsim kopā laiku. Nebija jau tā, ka slinkojām, bet darbnīcas atmosfēra patiesi bija harmoniska, un ļoti palīdzēja arī tas, ka daudz strādājām dabā, no kuras smēlāmies enerģiju. Mēs devāmies pastaigā pa pilsētu, vērojot jūlija pilnbriedā ziedošos augus, devāmies uz parku un pavadījām vairāk nekā stundu kopā ar kastaņām, mēs iepazināmies ar kāda dalībnieka nakts sapni un pēc konkrētas sapņa atvēršanas (dream opening) struktūras, izdzīvojām to caur saviem ķermeņiem, palīdzot īstajam sapņotājam atklāt tā iespējamās nozīmes. Mēs daudz kustējāmies, galvenokārt pāros. Impulsu kustībai smēlāmies no dabas, no sapņiem un iztēles, kā arī cits no cita. Tieši šajā darbnīcā kopā ar cilvēkiem, kas lielākoties nebija dejotāji, piedzīvoju vienu no spilgtākajām dejas epizodēm dzīvē. Enerģija no dabas un maģiskā sapņu realitāte man ļāva pavērt vēl nebijušas durvis kustību pasaulē.

No visa nometnē apgūtā darbs ar Annu un Šelliju noteikti visvairāk ietekmējis manu pašreizējo māksliniecisko praksi. Rudenī desmit tiešsaistes nodarbību ciklā “Sapņojošais ķermenis” (Dreaming Body), ko vadīja Anna, padziļināti iepazinu veidus, kā strādāt ar sapņiem un iztēli un kā tos izmantot darbā ar kustību. Šī prakse, manuprāt, ir brīnišķīgs veids, kā jebkuram dejotājam pilnveidot savu skatuves klātesamību un kustību kvalitāti. Arī šobrīd es to aktīvi izmantoju gan ikdienas praksē, gan veidojot jaunu dejas izrādi.

Ikkatrā darbnīcā es pārkāpumu kādu robežu, aiz kuras bija daudz nezināmā un bija jāuzstāda sev jauni noteikumi, lai iemācītos šajā jaunajā un nezināmajā eksistēt. Vislielākā vērtība, manuprāt, bija tas, ka darbnīcās dalībnieki netika iedalīti atbilstoši viņu izglītībai. Tas ļāva mums tiešām apgūt ko jaunu gan no pasniedzējiem, gan citam no cita, kā arī paskatīties uz jau zināmām lietām no neparastiem skatupunktiem.

Jāpiemin, ka sākotnēji biju plānojusi doties uz dejas festivālu “B12” Berlīnē un apmeklēt dejas meistarklases, taču esmu neizsakāmi laimīga, ka tā vietā nonācu Varšavā. Manai mākslinieciskajai pilnveidei šī ārkārtīgi daudzpusīgā pieredze noteikti ir bijusi daudz vērtīgāka par jaunu laikmetīgās dejas tehnikas elementu apgūšanu. Ļoti ceru, ka nometne tiks rīkota arī šogad, un iesaku ikvienam Latvijas mākslas profesionālim vai studentam tai pieteikties. Dalības maksa par tik intensīvu divu nedēļu pieredzi bija 100 eiro, kas ir tiešām maz, salīdzinot ar citām darbnīcām un festivāliem. Turklāt lielai daļai dalībnieku, balstoties viņu pieteikumu kvalitātē, to nosedza nometnes rīkotāji. Tai pat nav obligāti jābūt konkrēti šai nometnei, iesaku ikvienam horeogrāfam un dejotājam meklēt iespējas pilnveidot sevi starpdisciplināros festivālos un rezidencēs, izkāpt ārpus sev tik tuvās un zināmās dejas pasaules robežām.

Let’s change the rules!

Titulattēls no Līgas Ūbeles personīgā arhīva. Fotogrāfs nezināms.