Dita Jonīte*

Jubilejas vienmēr nozīmē svētkus un iespēju novērtēt visu labo un vērtīgo, kas attiecīgajā laika posmā sastrādāts. Taču vienlaikus šādi ārpus ikdienas notikumi uz konkrētu fenomenu izaicina palūkoties arī plašākā kontekstā. Saistībā ar skolas dzīvi šopavasar izdevās pieredzēt Baleta skolas programmas “Laikmetīgā deja” audzēkņu koncertu “Pirmais” (23. aprīlī) un skolas 90 gadu jubilejas koncertu (tieši mēnesi vēlāk). 

Nu jau vairākus gadus mums ir viena Nacionālā Mākslu vidusskola, kas apvieno četras dažādu mākslas jomu profesionālās izglītības iestādes – tautā sauktas par “rozīšiem”, “dārziņiem”, “domskolu” un “baletskolu”. Iespējams, ka jau tuvā nākotnē visu šo četru skolu audzēkņi ikdienā satiksies vismaz vispārizglītojošās programmas priekšmetos. Tas veiksmīgāk ļautu pārvarēt aizspriedumus dažādo un mazo rutīnas “burbulīšu” starpā. Par to svarīgi domāt gan laikmetīgās mākslas ietvarā, gan vērojot procesus tieši dejas mākslas laukā. Tas pilnīgi noteikti nav viegls uzdevums – vienlaikus saglabāt savu individualitāti un būt maksimāli atvērtam citādajam, neparastajam, jaunajam. Tādēļ ar jo īpaši lielu prieku vēroju Baleta skolas jaunās – laikmetīgās dejas – programmas audzēkņu koncertu Emīla Dārziņa koncertzālē.  

Laikmetīgās dejas programmas pedagogi oriģināli un atraktīvi gandrīz trīs stundu koncertā prata parādīt ne tikai to, kas šajos dažos gados apgūts un izmēģināts, bet arī ieraudzīt tos procesus, kas dejas mākslā vērojami pasaulē. Turklāt koncertnumuros līdzās laikmetīgās dejas audzēkņiem asprātīgās horeogrāfijās parādījās arī baleta klašu bērni (hor. Līva Apšeniece un Anna Novikova). Priekšnesumos bija jūtams pedagogu personīgais ieguldījums – it sevišķi izlaiduma klašu audzēkņu oriģināldarbos bija manāma mierīga un adekvāta pašapziņa, pārliecība par savu darbu, drosme riskēt un meklēt, pat ja pirmajā mirklī būsi nesaprasts. Vai katra šī koncerta vienība bija kā maza pērlīte – izslīpēta formā, intonācijā un vēstījumā. Varam būt droši, ka šie jaunieši tālāk dzīvē nepazaudēs orientierus savstarpējā komunikācijā, saglabājot cilvēcību, kā arī atradīs arvien jaunus instrumentus radošuma attīstīšanai sevī. Tā kā apzinos, cik grūts varbūt bijis šīs programmas izveidošanas sākums un pilnveidošana tieši baletskolas tradīcijas kontekstā, koncerts radīja zināmu pacilātības sajūtu. Labi, ka, saglabājot skaistās klasiskās dejas mākslas vērtības, varam drosmīgi iet tālāk un palīdzēt attīstīties arī citiem dejas žanriem. Galu galā – kas tad ir nacionāla māksla? Vai tas ir kaut kas, ko mēs gadu desmitiem kopējam un slīpējam, vai arī kaut kas pavisam jauns un tieši mums raksturīgs? Savukārt klasiskais balets, protams, nozīmē zināmus noteikumus un etalonus. Ir visnotaļ skaidra, fiksēta forma un estētika, kas izkoptas, gadiem (un nu jau gadu simtiem) citējot baleta klasiķu oriģināldarbus. Tieši šīs zināšanas, tehnika un metodes visefektīvāk nododamas no viena ķermeņa otram – dejotājam un repetitoram strādājot līdzās ikdienā, diendienā atkārtojot un meklējot īsto pozu, īsto stāvokli, īsto spriegumu un ķermenisko sajūtu. Tikpat svarīgi ir attīstīt ansambļa izjūtu, prasmes duetā, talantu aktiermeistarībā. Kā apstiprinot šīs patiesības, baletskolas jubilejas koncerta pirmo daļu veidoja apjomīgi fragmenti ar Mariusa Petipā horeogrāfiju – sapņa skats no Ludviga Minkusa baleta “Dons Kihots” un Grand pas no Aleksandra Glazunova “Raimondas”. Pa vidu bija arī viens nacionālais dārgums – Emīla Dārziņa “Melanholiskais valsis” Helēnas Tangijevas-Birznieces horeogrāfijā. Bērni ir labi izskoloti, cenšas iejusties pieaugušo cilvēku baleta pasakās un stāstos, viņi neapšaubāmi klasiskajā dejā ir kārtīgi trenēti un saviem skolotājiem klausa uz vārda. Skolas mērķis – nenogurstoši gatavot jaunus izpildītājus klasiskajiem baletiem – tiek sasniegts par visiem simts procentiem. 

Vērojot koncerta pirmo daļu ar daudziem desmitiem jaunu balerīnu, iedomājos, ka tikai dažām skatuves mūžs izvērtīsies garāks par pāris gadu desmitiem. Latvijā par cieņpilnu novecošanu baleta mākslā netiek īpaši domāts, jo jāturpina taču atražot mīts par to, ka “balets ir jaunības māksla”! Salīdzinoši daudz cerīgāks skatījums tika piedāvāts koncerta otrajā daļā, kas tika pieteikta kā “balta lapa” – kā tīrs, neskarts “audekls, kas pilns ar iespējām un visa pirmsākums” [citāts no programmiņas]. Vienlaikus arī šis uzvedums horeogrāfes Elzas Leimanes vadībā bija ar daudzām atsaucēm uz bijušo un labi pazīstamo. Pat Reiņa Sējāna oriģinālmūzikā (nepilnas pusstundas garumā!) bija vairākas atsauces uz Čaikovska baletiem. Kādēļ mēs turpinām ignorēt Krievijas maigās varas viltīgi garās rokas? Nav tas tik nevainīgi, kā mums gribētos.

Vakara vadītāji Ieva Rācene un Raimonds Martinovs ne tikai pieteica koncertnumurus, bet arī steidzīgiem soļiem “izskrēja” cauri baleta skolas vēsturei, lai godinātu visus skolas pedagogus. Tikmēr fonā, zibot melnbaltai video montāžai, dinamiskā kolāžā tika demonstrēti mirkļi no skolas dzīves. Brīžiem gan tekstuālās informācijas gūzma līdzinājās faktu uzskaitījumam un neskaitāmu svešu vārdu virtenēm, arvien saglabājot sajūtu “kaut kas te ir par daudz un kaut kas stipri par maz” (koncerta režisore Elita Bukovska, scenārija autore Gunta Bāliņa). Šajā “par maz” sajūtā iegūla arī pārsteigums par to, ka vārdos skola gan lepojas ar savu jauno laikmetīgās dejas programmu (kurai šogad arī pirmais izlaidums), bet dzīvē tomēr to uzskata par piedēkli. Skolas jubilejas koncertā jaunās programmas audzēkņi netika iesaistīti pat laikmetīgās daļas uzvedumā “Bal(e)ts”. Estētiski un kompozicionāli tas nekā nebūtu nojaucis Elzas Leimanes piedāvāto virsuzdevumu – “svinēt deju, talantu un visaptverošu dejas prieku” [citāts no programmiņas]. Turklāt šis miniuzvedums sastāvēja no daudzām mazām epizodēm, kas būvētas attiecīgi uz dažādu dejotāju grupām, akcentējot katras klases īpašos notikumus.

Kad atvērās priekškars un redzēju mazos dejotājus kā sparīgus un priecīgus kukainīšus Aināra Pastara brīnišķīgā gaismojumā, uz mirkli arī es simtprocentīgi tiku ierauta dejas svinībās un visaptverošā dejas priekā. Pat pirmo momentu ar parafrāzi par Čaikovska “Riekstkoža” pas de trois, kuru skolas bērni allaž dejojuši operā, uztvēru kā patiešām asprātīgu ideju. Nevar noliegt, ka uzveduma kompozīcija bija estētiski un idejiski labi iecerēta – saprotams, ka pasākumam bija jābūt ar oriģinālmūzikas klātbūtni (mūzikas autors Reinis Sējāns), ar īpaši izdomātu, bet atbilstošu, gaumīgu, pēc vajadzības dažādi variējamu kostīmu dizainu (Madara Botmane), kā arī ar pārējo mākslas skolu iesaisti (Rīgas Doma kora skolas zēnu koris gan bija redzams vien uz dažām minūtēm, to “atsedzot” skatuves aizmugures paaugstinājumā). Gribas ticēt, ka iemācīsimies vēl labāk sadarboties, ka pratīsim pieņemt citādo, ka mācēsim vienlaikus gan paņemt visu vērtīgāko no tradīcijām, gan būt atvērti pilnīgi trakiem dejas eksperimentiem, neatkarīgi no tā, vai ar mākslu nodarbojamies uz Operas skatuves, brīvā dabā, skolas treniņzālē vai mākslas izstāžu hallē. Un tikpat ļoti ticu, ka Latvija turpinās atbalstīt mākslu vidusskolu nacionālā līmenī.

* Dita Jonīte ir dejas un teātra kritiķe, “Dance.lv Žurnāla” redkolēģijas locekle.
Titulfoto: Artis Dzelskalns