Lauma Berga-Broka*

Riekstkožu maratons

Nē, ““Riekstkožu” maratons” nav Ziemassvētku vecīšu skrējiens Riekstkoža tērpā. Tas ir simbolisks notikums katra baletdejotāja dzīvē; tāpat kā garo distanču pārvarēšanai, sagatavošanās tam notiek laikus un pamatīgi. Šajā sezonā Rīgā divos mēnešos “Riekstkodis” izdejots septiņpadsmit reižu. Salīdzinot ar jebkuru citu Latvijas Nacionālās operas un baleta repertuāra izrādi, tas ir daudz. Savukārt, piemēram, Bostonas baletā mēneša laikā “Riekstkodis” izdejots četrdesmit piecas reizes. Līdzīga statistika ir gandrīz visos lielajos baleta teātros, atskaitot tos, kuri kāda iemesla dēļ izvēlējušies šo Ziemassvētku izrādi šogad nerādīt. Tāpēc baleta teātriem decembris ir ienesīgākais laiks, nereti veidojot vismaz trešdaļu no sezonas ienākumiem. 

Tomēr dejotāji šajā laikā saskaras ar īpašiem izaicinājumiem – pirmkārt, nepieciešamību vēl rūpīgāk nekā ierasti attiekties pret savu ķermeni, lai lielās slodzes rezultātā negūtu traumas. Diemžēl dejotāji, jo īpaši kordebaleta mākslinieki, nevar atļauties brīvdienas, un vienas dienas ietvaros viņiem bieži jāpiedalās pat divās izrādēs. Otrkārt, nepazust rutīnā un spēt skatītājā radīt prieku arī tad, kad šķiet, ka vairs neatceries dzīvi pirms Pētera Čaikovska līksmās uvertīras. 

Ja esmu pareizi saskaitījusi, “Riekstkodis”, kuru apmeklēju janvāra sākumā, bija šīs sezonas piecpadsmitais. Turklāt tā nebija parasta izrāde, jo tajā vadošajās lomās debitēja Emma Lagūna un Eidens Viljams Konefrijs. Tāpēc jo īpaši sarūgtināja Latvijas skatītāju ierastais žests – mesties skriešus un, elkoņiem grūstoties, pamest savu vietu, lai cerētu tikt mēteļu rindas priekšgalā vēl pirms priekškara aizvēršanās. Kā bijusī baletdejotāja vēlos atklāt noslēpumu – dejotāji no skatuves jūs redz. 

Kā uzrakstīt recenziju par izrādi, kuru neesi redzējis?

11. janvārī operā ierodos īpaši pacilāta. Pateicoties recenzijas pasūtījumam, man ir iespēja apmeklēt jau sen izpārdotu izrādi un piedzīvot debijas. Saņemu izrādes ielūgumu operas kasē un dodos meklēt savu sēdvietu. Izmetot neveiklu loku gar partera vidu, saprotu, ka krēslu numuri mani tomēr virza atpakaļ uz skatītāju zāles sānu. Apsēžos, un mani sāk pārņemt viegls satraukums. Mana sēdvieta ir pašā malā, aiz ložas, kas atrodas augstāk par manu krēslu. Pagaidām ložā neviens nesēž, un es iedrošinu sevi, ka viss būs labi. Bet viss nav labi, jo izrāde ir izpārdota un, protams, atskanot pirmajām mūzikas notīm, manu skatu pilnībā aizsedz skatītāju silueti. Naivi ceru, ka varbūt redzēšu vismaz pusi skatuves, bet, atveroties priekškaram, saprotu, ka situācija palikusi vēl sliktāka, jo varu saskatīt tikai skatuves kreiso stūri.

Skatītāju rindas ieskandē un pārņem pirmās ainas karnevāla balles priecīgā mūzika, bet mani pārņem panika. Neticībā skatos uz tumšajiem siluetiem un domāju: kā lai uzraksta recenziju par izrādi, kuru neesmu redzējusi? Uz mirkli aizdomājos par konceptu, kurā aprakstu un iztirzāju tieši to, ko redzu: darbību skatuves kreisajā, apakšējā stūrī. Lai arī doma šķiet vilinoša, manā prātā notikušas vienpersoniskas sarunas rezultātā secinu, ka tāda rīcība nebūtu cieņpilna pret dejotājiem. Saprotu, ka jādomā ārpus rāmjiem, jo tieši tāda ir situācija – izrādes recenzentam piešķirta sēdvieta, no kuras izrādi redzēt nevar. Uzdodu sev negaidītu jautājumu: “Kā rīkotos filmas “Neiespējamā misija” galvenais varonis Ītans Hants?” Ītans noteikti izvērtētu apkārtējās vides apstākļus un draudus un pieņemtu lēmumu rīkoties. Ar acīm pārskrienu pāri skatītāju zālei – visas citas, par esošo labākas vietas tik tiešām ir aizņemtas, bet, tā kā sēdvietās aiz manis skatu aizsedz gan iepriekš aprakstītais, gan mans siluets un kolonna, tās ir brīvas. Saprotu, ka nevienam netraucēšu, ja celšos kājās un iešu stāvēt vēl dziļāk, aiz ložas. Kādi ir situācijas riski? Tieši tur, kur vēlos doties, stāv operas darbinieks. Bet viņš ar tik apgarotu seju vēro dejotājus, ka pieņemu lēmumu un eju stāvēt viņam blakus.

Pirmais cēliens 

Beidzot sāku skatīties izrādi. Pirmās ainas dalībnieki jau griežas jautrā dejā, un manā sirdī ieplūst siltums. Tieši ar šo “Riekstkodi” esmu uzaugusi. Vēlāk kā profesionāla dejotāja esmu dejojusi šī baleta versijās Honkongā un Helsinkos, tomēr tieši šī ir tā horeogrāfija un tie tērpi, reizēm pat dejotāji, kurus ar apbrīnu no aizkulisēm vēroju desmit gadu vecumā. Mani pārņem nostalģija. Šķiet, ir noticis tik daudz – pasaule ir cita, bet šis iestudējums nav mainījies kopš tā pirmizrādes 2000. gadā. Tas izraisa zināmu sirdsmieru – apziņu, ka dažas vērtības dzīvē ir pastāvīgas. Pieķeršanās šim iestudējumam atgādina siltumu, ko sagādā seni eglīšu rotājumi – ik gadu tos novieto goda vietā, lai gan blakus ir citi, daudz modernāki.

Tagad jau ar pieaugušā aci vēroju karnevāla balles ainu un saprotu, ka šobrīd tā šķiet tikpat jocīga kā agrāk. Izrādes pirmā aina ir dramaturģiski nozīmīga, jo tieši tās spilgto iespaidu rezultātā Marija piedzīvo Riekstkoža pārtapšanu princī un tajā ir daudz atsauču uz turpmāko izrādi. Piemēram, viens no vecākiem peles tērpā bērnus pārsteidz ar viegli biedējošu solo un vēlāk Marijas sapnī komandē peļu armiju. Tomēr kopumā ainas darbība šķiet vienmuļa un brīžiem nesaprotama. Manai uztverei nepalīdz tas, ka septiņgadniekus šeit tēlo pieauguši dejotāji. Šāda pieeja izvēlēta vairākos “Riekstkoža” inscenējumos, tomēr ārvalstīs dejoju izrādēs, kurās bērnu lomas izpildīja skolēni. Tas šķiet daudz dabiskāk un loģiskāk, jo daži no bērnu lomu dejotājiem Rīgā ir garāki par tiem, kas atveido vecākus. Pie sevis pasmaidu – ja nezinātu, ka pieaugušie šeit attēlo bērnus, nevarētu saprast, kāpēc viena puse viesu uzvedas normāli, bet otra… 

Pēc izrādes izlemju šo jautājumu izpētīt sīkāk. Operas mājaslapā Aivars Leimanis minēts kā izrādes horeogrāfs-inscenētājs; noprotams, ka darbs balstīts kāda cita, vārdā nenosaukta horeogrāfa darbā. Varu kļūdīties, bet vairākas dejas šajā iestudējumā, šķiet, iedvesmojis Vasilijs Vainonens, kura izrādi kopš 1934. gada dejo Marijas teātrī. Arī 1994. gadā Marijas teātrī “Riekstkoža” iestudējumā bērnus atveido pieaugušie, savukārt 2012. gadā bērnu lomas izdejo skolas audzēkņi. Interesanti, ka “Riekstkoža” pasaules pirmizrāde 1892. gadā tikusi kritizēta tieši par to, ka bērni tajā dejojot par daudz. Vēlāk, veidojot savu izrādi, Vainonens šo kritiku ņēmis vērā, tomēr informācijas par to, kādēļ un kad viņa iestudējumā bērnus dejo bērni, kad – pieaugušie, man nav. Lai arī kāda būtu patiesība, es priecājos, kad izrādē atskan desmit zvani, iezīmējot pirmās ainas noslēgumu un izrādes interesantākās daļas sākumu.

Domājot par izrādes turpinājumu, saprotu, ka man īsti vairs nav, ko piebilst. No vietas, kurā stāvu, ar labāku, tomēr ierobežotu redzamību kordebalets izskatās labi. Peļu un zaldātu cīņas aina pārsteidz ar sakārtotību un no skatītāju zāles redzamo horeogrāfisko zīmējumu. Kad bērnībā dejoju vienu no mazajām pelēm (mēs tās saucām par žurkām), man šķita, ka uz skatuves ir haoss un tik daudz mākslinieku, ka brīžiem nesapratu, kur atrodos. Tagad, pirmo reizi redzot ainu no malas, viss šķita loģiski un pat pārāk kārtīgi. 

Cēliena noslēgumā ar ļoti stabilu un pārliecinošu dejojumu priecē sniegpārsliņu solistes Paula Lieldidža-Kolbina un Baiba Vītola. Pamanu, ka rūpēs par dejotāju drošību sniegs (mazi, balti un ļoti slideni papīra gabaliņi) sāk krist tikai cēliena noslēgumā, nevis sniegpārsliņu dejas sākumā. Starpbrīdī izklaidi sagādā kungs, kurš operā ieradies ar sievu un bērniem un vēršas pie operas darbinieka ar jautājumu: “Šitai izrādei būs arī otrā sērija, ja? It kā jau pirmajā viss tika atrisināts, varētu doties mājās.” Smieklīgs, bet patiesībā ļoti trāpīgs komentārs par izrādes sižetu.

Otrais cēliens

Otrā cēliena sākumā uz brīdi apsēdos, tādēļ tauriņu deju neredzēju. Tomēr no sēdvietas varēju ieraudzīt virvēs iekārtos sikspārņus (viscaur melnā tērptus dejotājus). Ar vienu pēdu virves cilpā viņi izšūpojās no aizkulisēm manierē, kas pavisam neatgādināja klasisko baletu un lika pasmaidīt. 

Sākoties divertismentiem, cēlos kājās. Šīs ainas klasiskajos baletos raisa pārdomas par to, vai tās ir mūsdienu vērtībām atbilstošas. No vienas puses, kā gan dažādu tautību un kultūru pārstāvju attēlojums varētu būtu aizvainojošs? No otras puses, “Riekstkoža” pasaules pirmizrādes laikā izpratne par dažādu tautu nacionālajām dejām bija, maigi izsakoties, virspusēja. “Riekstkoža” pirmizrāde notika citā laikmetā; svešās valstis un to kultūra Krievijas iedzīvotājiem šķita eksotiska, cilvēki par tām nezināja neko, un to iekļaušana baleta izrādēs tolaik tika uzskatīta par ko inovatīvu. Bet šobrīd, kad baletu dejo arī “eksotiskajās” zemēs, to kultūru interpretācija šķiet pavirša. Visiespaidīgāko ķīniešu deju “Riekstkodī” es piedzīvoju, dejojot Honkongas baletā. Ķīniešu dejotāji ir nepārspējami akrobāti, un šajā dejā viņi godam pārstāvēja savu kultūru un tradīcijas. Vēlāk aizdomājos – kāpēc gan ķīniešu deju jādejo citur, ja tās horeogrāfija ir balstīta stereotipos? Turklāt pēc definīcijas divertisments ir “deju svīta vai atsevišķas iestarpinātas dejas, kas nav saistītas ar izrādes pamatsižetu”. Tas nozīmē, ka bez šīm dejām vai tās pārveidojot, izrādes sižets netiktu ietekmēts.

“Riekstkodis” nav vienīgā baleta izrāde, kas raisa līdzīgus jautājumus. Vairākos Krievijas baleta zelta laikmetā (no 1860. līdz 1905. gadam) tapušos baletos redzami mūsdienām nepieņemami elementi. Izrādē “Bajadēra” Krievijā, dažās Austrumeiropas valstīs un pie mums vēl joprojām izmantots melnģīmju jeb blackface grims. Daži teātri šo izrādes daļu veiksmīgi mainījuši, vienlaikus nesaskatot problēmu, piemēram, verdzeņu attēlojumā izrādē “Korsārs”. Šī nav kritika Latvijas Nacionālajam baletam, bet gan mūsdienu baletam kopumā. Es vēlētos, kaut aktuāla būtu diskusija par jautājumu, vai tiešām klasiskais balets ir tik svēts, ka tajā jāsaglabā arī šīs – problemātiskās un novecojušās tradīcijas?

Vakara debijas 

Emmas Lagūnas un Eidena Viljama Konefrija pirmizrāde izdevās patiesi pārliecinoša. Ir sagaidāms, ka pirmā reize vadošajā lomā radīs satraukumu, ko redzēs arī skatītāji. Šoreiz tā nav – jau pirmā cēliena laikā Emmas sniegums bija aktierspēlē patiess un dejas tehnikā akadēmisks. Emmas port de bras jeb roku pozīcijas un kustības bija tīras un vienlaikus plūstošas un graciozas. Katrs spertais dejas solis bija stabils un pārliecinošs, katrs skatiens – mērķtiecīgs. Vērojot Emmu, sapratu, ka mākslinieks ir patiesi gatavs vadošā solista lomai, kad pirmizrādē spēj to nodejot ar tādu šķietamu iekšējo mieru kā Emma.

Eidens Riekstkoža lomā bija stalts un spēcīgs, īsts princis baltā zirgā (šoreiz – baltās kamanās). Viņam lieliski izdevās attēlot Riekstkoža drošsirdību un uzticību Marijai; viņa dejojums bija tehniski pārliecinošs. Kā vadošo solistu pāris šis duets ir ļoti saskanīgs, ar skaistām klasiskās dejas līnijām un tīrām un akadēmiskām pozīcijām. Šovakar viņi parādīja Latvijas Nacionālo baletu no tā labākās puses. 

Ticu, ka “Riekstkoža” apmeklējums daudziem skatītājiem izvēršas par nelielu neiespējamo misiju. Kāds steidz sagādāt biļetes jau augustā, cits nevar pacietīgi nosēdēt divus cēlienus, jo uz baletu ieradies ikgadēja pienākuma dēļ. Izrādi apvijošā kņada un burzma, manuprāt, ir pirmssvētku noskaņojumam ļoti atbilstoša. Iespējams, tieši tādēļ “Riekstkodis” kļuvis par patiesu svētku simbolu.

Titulfoto autore: Evelīna Vītola.

*Lauma Berga-Broka dejojusi Somijas Nacionālajā baletā un Honkongas baletā, bijusi Rīgas Baleta skolas vadītājas vietniece.