24. jūlijā Lūznavas muižā un tās apkārtnē notiks “Mākslas pikniks”. Vērienīgā notikuma ietvaros skatītājiem tiks piedāvāta iespēja iepazīt dažādas laikmetīgās mākslas formas, akcentējos mākslas gardēžu tēmu. Blakus mūzikai, video darbiem, īsfilmu programmai, vides instalācijām un izstādēm būs skatāmas arī trīs laikmetīgās dejas izrādes: “Dunkani – dīvaiņi vai pravieši?”, “Bez vadiem” un “Ekskursija”. Ja pirmās divas jau tikušas izrādītas gana daudz, tad Sandras Lapiņas diplomdarbs “Ekskursija” bija skatāms tikai vienu reizi. Nu darbs saīsinātā versijā atdzims Lūznavas muižas apkārtnē. Sandra Lapiņa daļu no diplomdarba tēmām turpināja arī darbā “Asorti”, kas bija viņas pirmā izrāde pēc Latvijas Kultūras akadēmijas absolvēšanas (pirmizrāde Dirty Deal Teatro, 2016. gada 29.februārī). Gaidot izrādes Lūznavā un domājot par to, kādu ceļa izvēlas jaunie horeogrāfi, piedāvājam Latvijas Kultūras akadēmijas Audiovizuālās mākslas bakalaura programmas 3. kursa studentes Ievas Bērziņas recenziju par izrādi “Asorti”.

Ieva Bērziņa*

Dejā ķermenis ir galvenais komunikācijas un vēstījuma nodošanas objekts. Tā kā nekas netiek pateikts tieši un skaidri ar vārdiem, skatītājs ir pakļauts neskaitāmām interpretācijām un asociāciju virknēm. Bieži vien jāpaiet laiciņam, kamēr skatītājs saprot “spēles noteikumus” un “uztausta” to ideju, kuru horeogrāfs un dejotāji ir mēģinājuši ielikt izrādē. Arī “Asortu” gadījumā bija tieši tā. Lai gan jau izrādes sākumā ir skaidrs, ka tā būs par attiecībām starp pretējiem dzimumiem, nav skaidrs – kas ir šie cilvēki un kāds ir galvenais stāsts? Pēc laika saprotu, ka dejotāji neiemieso konkrētus tēlus, un nav nekāda secīga stāsta par vienām konkrētām attiecībām. Tie drīzāk tādi kā “skeči”, dažādu savstarpēju attiecību skices jeb, jā, – asorti.

Izrāde sākas vēl pirms tās sākuma, tas ir, pirms dejotāji sāk dejot. Ieejot Dirty Deal Teatro un dodoties augšā pa kāpnēm uz gaidītavu, var piedzīvot visai dīvainu skatu – Taisija Frolova nogūlusies augšpēdus uz kāpnēm ar galvu uz leju un plati kājām, stingri pieķērusies pie kāpņu margām, kamēr viņai pa tādu kā reni no kāpņu augšas lēnām ripo klāt ola. Jā, ola – mistiski (bet saprotams, ka ar kādu mehānismu darbināta) tuvojas, bet mirkli pirms nonākšanas pie Taisijas, pēkšņi sāk ripināties atpakaļ. Un tā visu laiku uz riņķi. Taisija gaida, bet ola nekad līdz viņai tā arī nenonāk. Eva Kronberga tikmēr stāv un no augšas it kā veras uz leju – uz šurp un turp slīdošo olu. Viņa stāv grīļīgā pozā un iemieso kādu dīvainu spēku.

Ieejot zālē, skatītājus sagaida pret stabu atspiedies Jānis Putniņš. No būceņa (atsevišķas norobežotas telpas zāles aizmugurē, kuru no zāles atdala tikai daļēja siena) plūst priecīgas čalas un viegla franču kafejnīcu mūzika. Tikmēr Jānis stāv, domās iegrimis. Līdz viņam pievienojas no būceņa iznākusī Agate Bankava. Abi vienojas ļoti dinamiskā saspēlē, pēc kuras var saprast, ka Agate (šajā darbā atļaujos nenodalīt tēlus no dejotājiem) vēlas pievērst sev uzmanību, bet Jānim ir pilnīgi vienalga. Izrādē dejotāji gandrīz visu laiku mijiedarbojas pa pāriem, ilustrējot dažādus attiecību modeļus. Kaut arī katrs no viņiem, kā minēts, neiemieso tikai vienu tēlu, ar laiku tomēr liekas, ka katrs no dejotājiem caur savām kustībām izspēlē kādu noteiktu rakstura īpašību, katra dejas stilā ir kādi akcentējoši elementi. Piemēram, Agate visos attiecību modeļos ir apzināti bērnišķīgā, naivā, koķetā, arī seksuāli izaicinošā;  Ivars Broničs – apjukušais, dezorientētais, tāds, kurš pilnīgi nespēj saprast, kā attiecībās rīkoties un kādas izvēles izdarīt, un pat cīniņā ar savu sāncensi viņš tiek pieveikts (visu laiku raustīgas un “kratelīgas” kustības); Jānis Putniņš ir nosvērtais, pašpārliecinātais, it kā vienaldzīgais (viņa kustības – salīdzinoši plūstošas, stabilas, precīzas).

Attēlotās attiecības ir gaužām dīvainas. Skatoties uz dejotājiem ilgāku laiku, vienā brīdī sāk pārņemt sajūta, ka arī ar viņiem kaut kas nav kārtībā. Esmu jau iepriekš citās laikmetīgās dejas izrādēs saskārusies ar šādu sajūtu, un man ik pa laikam sev jāatgādina, ka arī laikmetīgās dejas dejotāji ikdienā patiesībā ir pilnīgi parasti cilvēki. Skatoties “Asortus”, domāju, kas man šoreiz rada šādu sajūtu. Līdz sapratu, ka visi dejotāji izskatās tādi kā “atsaldēti” savu neizteiksmīgo skatienu dēļ. Ļoti lielu daļu izrādes viņu skatieni ir vērsti kaut kur bezdibenī, bez jebkāda fokusa. Sejās nav vērojamas pilnīgi nekādas reakcijas, nekādu emociju, nekas. Tikai truls, vienaldzīgs skatiens. Un tas lielā mērā iespaidoja arī viņu kustības – arī tās lielākoties nav “dejiskas”, līganas, maigas, tās ir smagnējas, straujas, bieži liekas pilnīgi neparedzamas un nekontrolētas (gadījās arī, ka uz zemes esošie prožektori tiek ar kāju izbīdīti, un nekad nevarēja saprast, vai kāds kādu nenoķer tīšām vai netīšām). Dejotāji sitas pret sienām, grīdu, viens pret otru. Un liekas, ka stieptās, lēnās kustība kalpo tikai kā inerce, pēc kuras tūlīt sekos kāda strauja, spontāna kustība.  Tiek izmantota visa spēles telpa – arī melnās zāles stabi, logs, būcenis.

Brīžos, kad dejotāji ir pa vienam, viņu kustības ir lēnas, it kā aizturētas. Saspēlē vienam ar otru tās kļūst dinamiskas, dejotāji viens otram gāžas virsū, izmanto otra ķermeni kā balstu, ķermeņi savijas, tomēr liekas, ka šīs attiecības ir pilnīgi bezpersoniskas, viņi līdz galam viens otru neizjūt. Katrs ir patstāvīgs, acu skatieni nekad nesastopas, un nevienam otrs patiesībā sirds dziļumos neinteresē, kaut arī ārēji var likties, ka viens pēc otra alkst. Viņu interakcija atgādina cīniņu un pastiprina sajūtu par attiecību neizdošanos.

Ar šo dīvaino pasauli, kas tiek skatītājiem atklāta, kontrastē tā mums neredzamā pasaule, kas atrodas būcenī – no turienes skan viegla mūzika, un mēs dzirdam, kā dejotāji savā starpā jautri sarunājas. Liekas, ka tur visi ir normāli, un attiecības visiem ir pilnīgi pretējas skatuves priekšplāna attiecībām.

Vēl no turienes plūst dažādas smaržas un smakas.  Iespējams, tieši tas ir šīs izrādes galvenais elements, caur kuru mēģināts deju paplašināt uz citām dimensijām. Ik pa laikam izrādē var just vieglas kanēļa, piparmētras notis, tomēr pāri visam, diemžēl – degumu. Un nevar saprast, vai tas ir speciāli, vai arī aiz šīs daļējās sienas kaut kas ir nogājis šķērsām. Ar laiku jau paliek tā nedaudz šķebīgi, un to savā ziņā varētu uztvert arī kā metaforu šīm neiespējamajām, sasmakušajām un sadegušajām attiecībām, kuras tiek izspēlētas man acu priekšā.

Mākslas pasaulē ir bijuši dažādi mēģinājumi ienest mākslas darbā smaržu. Piemēram, Koo Jeong A mākslas instalācija “Before the Rain” vai čehu mākslinieka un arhitekta Federiko Diaz interesantā instalācija “LacrimAu”[1]. Arī teātrī – dejas horeogrāfa Kaori Seki darbs “Marmont”. Toms Filips (Tom Phillips) raksta: “Četri dejotāji – trīs sievietes un vīrietis – apdzīvoja gaisu, atklājot vieglas smaržas un savu un pārējo dejotāju ķermeņu aromātus. (..) viņi rāpās, balansēja, rāpoja, lēca un gulēja viens uz otra. Tas neizskatījās tik daudz pēc cilvēciskas seksualitātes, bet drīzāk pēc metodiska ceļa, kādā dzīvnieki iepazīst viens otru.”[2] Šo aprakstu ļoti lielā mērā varētu attiecināt arī uz Sandras Lapiņas darbu. Iespējams, viņa bija informēta par šo izrādi un ņēma to par iedvesmas avotu.

Bieži ir apgalvots,  ka primārās maņas, caur kurām var radīt mākslu, ir redze un dzirde, bet tauste, smarža un garša nevar radīt mākslu, jo tie ir ātri gaistoši stimuli, kurus “izlieto” mākslas patērētāji. Tomēr teātris un deja ir mākslas formas, kas pašas par sevi ir ātri gaistošas un īslaicīgas, tāpat kā šīs sekundārās maņas. Un kāpēc tad lai tās kopā nerastos un kopā arī neizgaistu?

Smaržām ir milzu spēks. Kā Prusta Madlēnas cepums “Zudušo laiku meklējot” tās spēj no atmiņu dzīlēm atsaukt atpakaļ mirkļus, kurus mēs, kā likās, esam aizmirsuši. Tās ir spēles ar asociācijām. Un katram cilvēkam konkrēta smarža var radīt kādu citu asociāciju. Līdz ar to caur smaržu pielietojumu tiek panākts, ka veidojas paralēls stāsts arī katra skatītāja prātā – atkarībā no viņa asociācijām un pieredzes. Un tāpēc man ir savā ziņā ļoti žēl, ka šī izrāde caur smaržām manī neuzjundīja šādas pagātnes atmiņas un sajūtas. Tai ir šis potenciāls, tomēr neizmantots. Liekas, ka tā ir tehniskas dabas problēma. Smaržai, iespējams, vajag plašāku telpu. Iedomājos, kā šādu izrādi varētu izveidot kādā milzīgā rūpnīcā vai dabā. Skatītāji virzītos pa kādu noteiktu trajektoriju, sekodami izrādes gaitai, un ik pa laikam kādā pieturas punktā viņi sajustu noteiktas smaržas vēsmas. Tādas, kuras gaisā nav sajaukušās kopā ar vēl miljons citām smaržām. Tas, manuprāt, arī bija viens no izrādes mīnusiem. Dirty Deal Teatro starp melnās zāles sienām šīm dažādajām smaržām bija lemts saplūst vienā lielā, dūmakainā smakā.

Izrādi man sanāca noskatīties divas reizes – ģenerālmēģinājumā un līdz šim pēdējā tās spēlēšanas reizē. Starp abām redzētajām izrādēm pastāv dažas manāmas atšķirības. Īpaši to sākumā un beigās.

Runājot par sākumu pirms izrādes sākuma, tad pēdējā izrāde tika papildināta ar kādu elementu, kuru tikpat labi kāds būtu varējis arī nepamanīt – pie teātra stāvošo mazo meitenīti, kurai gar kājām pinas sarkans diedziņš. Es uzmetu nevērīgu skatienu meitenītei, iegāju teātrī un devos augšā pa kāpnēm, garām Evai un Taīsijai, kura šoreiz bija ieņēmusi nedaudz ērtāku pozu. Ola joprojām bija tā pati, bet – kāpēc viņa vispār tur ir? Pēc pirmās izrādes biju par viņu pilnīgi aizmirsusi.

Pirmo reizi skatoties izrādi, man likās, ka es pilnīgi visu saprotu. Un nevis tāpēc, ka kāds man – bams! – tiešiem vārdiem iemestu sejā visu patiesību, vienkārši likās, ka nekāds komplicētais stāsts jau tur pamatā nav – ir puiši, ir meitenes, un ir dažādas neizdevušās attiecības. Kā jau minēju, par kaut kādu ripojošu olu izrādes laikā jau biju paspējusi aizmirst. Otrās izrādes beigās es sapratu, ka, iespējams, patiesībā neko nebiju sapratusi. Ģenerālmēģinājuma finālā visi dejotāji sāka nevaldāmi dejot pa visu telpu un beigās, atveroties logam, kļuva pilnīgi normāli un mierīgi aizgāja atpakaļ uz “normālo” pasauli būcenī. Otrā manis redzētā izrāde tika papildināta ar vairākiem (acīmredzot) galveno ideju akcentējošiem elementiem – viens no tiem bija mazā meitenīte ar sarkano aukliņu pie teātra durvīm. Otrs bija ola, kas kaut kur parādījās izrādes beigu trakumā un tika izmesta pa logu, un pēc tam atmesta atpakaļ. Un trešais bija vēl viena sašķīdusī ola pie teātra durvīm, ejot projām. Šie pieliktie elementi nedaudz pārmainīja akcentus – es sāku domāt par to šurp turp ripojošo olu pie Taisijas gurniem, par sarkano diedziņu. Tātad kāda saistība ar pirmsākumu, bērna ieņemšanu, nabas saiti. Domāju par kaut kādām neiespētām iespējamībām. Par to, kā neizdodas attiecības un kā neizdodas līdz ar to izveidot ģimeni, ar bērniem.

Vislabākais mākslas darbs, manuprāt, ir tas, kurš liek domāt. Kurš tevi uzstumj uz kāda ceļa, dod norādes, bet nepasaka neko tieši – kā un kādā veidā iet tālāk. Ir jāmāk ar deju izstāstīt stāsts, to līdz galam neizstāstot, bet ļaujot skatītājam pašam to paturpināt un atrisināt savā galvā.  Tomēr horeogrāfam, tāpat kā jebkura mākslas darba radītājam, jāprot novērtēt savs skatītājs. Viņam jāsaprot, ka viņš nav muļķis, bet tai pašā laikā jāsaprot, ka jebkuram cilvēkam ir vajadzīgi atskaites punkti, no kuriem sākt likt puzli.  Ja to ir par maz,  var sāk kaitināt tas, ka neko nevar saprast, vien miglā maldīties, nenonākot līdz galam. Ja par daudz, pastāv risks kļūt pārlieku tiešam un līdz ar to – banālam un garlaicīgam.  Un tomēr – es šo izrādi galu galā nesapratu. Man tā liekas. Es varu reflektēt par visādām bērna ieņemšanas un neieņemšanas, nabas saites teorijām, bet man nešķiet, ka tās man dod īsto atbildi. Tas ir forši, ka izrāde plūst un transformējas, kopā ar horeogrāfi meklējot savu īsto formu. Tas man, personīgi, liekas ārkārtīgi pievilcīgi – izrāde ir it kā dzīva. Tomēr rodas jautājums – vai šī pēdējā izrādes versija patiešām ir gala rezultāts? Vai caur to izrāde beidzot “piedzima”? Es neesmu līdz galam pārliecināta.

[1] http://www.artnews.com/2011/03/01/scents-sensibility/

[2] http://www.danceviewtimes.com/2015/01/synasthaesiana-at-japan-society.html

Izrāde “Asorti”

Horeogrāfija: Sandra Lapiņa
Dejo: dejotāji no dejas kompānijas “ĀRĀ” – Agate Bankava, Jānis Putniņš, Ivars Broničs, Eva Kronberga, Taīsija Frolova
Gaismu mākslinieks: Miķelis Renebušs

Foto: Dirty Deal Teatro

Saistītie raksti:

Dita Jonīte “Ballīte ar olu”

Anastasija Lonšakova “Tur slēpjas kaut kas interesants”

Inta Balode “Cilvēkiem ar vājām iekšām neiesaku”