Jana Kukaine

Uz dejas izrādi “KASTE notiek?” devos kopā ar divām pirmklasniecēm. Izrāde notika festivāla “Eju meklēt” ietvaros, un uzreiz jāpiebilst, ka tās nosaukumam nav nekāda sakara ar populāro bērnu televīzijas raidījumu “Kas te? Es te!”. Vismaz mums tā likās.

Izrādes sākumā mēs redzam princi, kurš lūkojas muzikālajā lādītē, un princeses, kuras dejo lādītes mūzikas pavadījumā. Sanāk, ka princeses tur dzīvo, proti, izrādes gadījumā – viņas dzīvo kartona kārbās. Kārbu ir daudz, un princešu ir daudz (kopā septiņas). Princis ir viens, un viens ir viņa skatiens, kas aptver princeses, kastes un skatuvi kopumā, un tas jau šķiet mazliet aizdomīgi, bet nekas, skatāmies tālāk. 

Princeses izvietotas it kā bēniņos – kaut kur skatuves augšā. Tur viņas rosās un dīdās, līdz vienai no viņai pār margām lejā nolido vainadziņš, proti, kronis. Tas iekrīt skatuves dziļumā – pagrabā – ar vizuālu efektu (“Plaukšķene!”). Šis notikums iezīmē darbības sākumu – princeses kļūst satrauktas un trakulīgas, viņas nolemj pamest bēniņus, turklāt dara to visas kopā. Acīmredzot princeses sevi izjūt kā kopienu un nepamet draudzeni nelaimē.

Nākamajā brīdī viņas iznirst no skatuves “pagraba”, parādot dažādas ķermeņa daļas atjautīgās kombinācijās ar izteiksmīgām sejas grimasēm. Jau šajā pieteikumā kļūst skaidrs, ka darīšana būs ar nopietniem raksturiem, nevis smalki audzinātām jaunkundzītēm. Kronis tiek atrasts, to uzstīvē atpakaļ galvā, un princeses sāk joņot pa skatuvi, dejošanu apvienojot ar dažādiem trikiem un trakulībām. Starp viņām notiek sadursmes, ķīviņi un joku plēšana. Var teikt, ka šajā brīdī viņas it nemaz neatbilst tradicionālajam princeses tēlam. (“Man liekas, viņas mazliet pārspīlē.”) Un tas ir brīnišķīgi. Princis, kuru mēs redzējām izrādes sākumā, jau labu laiku ir nozudis, un princeses var izdauzīties pēc sirds patikas.

Tomēr šāda dzīve neturpinās ilgi, un otrais izrādes darbības lūzuma punkts notiek, kad princis atgriežas. Piepeši pašpārliecinātās un drosmīgās dāmas zaudē savu kaujas sparu (es teiktu, ka viņas zaudē savu “es”) un pārvēršas par padevīgiem, bailīgiem zaķīšiem ar drebošu apakšlūpu. Princis bez problēmām sadzen viņas rokā un katrai galvā uzmauj kasti. (“Es ceru, ka viņai nebija sāpīgi.”) Prinča vara ir tik liela, ka viņš gūst vieglu uzvaru cīņā, kur pret viņu hipotētiski ir septiņi pretinieki. Taču, protams, tie nav nekādi pretinieki, bet nobijušies bērni, kuri pieķerti palaidnībā, sakaunējušies un nu bezpalīdzīgi tirinās.

Prinča autoritāti pastiprina fakts, ka viņš ir vienīgais šajā izrādē, kurš lieto valodu. Tiesa, viņa vārdu krājums nav īpaši plašs, taču ar to pietiek, un divi trīs prinča izkliegtie vārdi izskan kā pavēle, kas iedarbojas līdzīgi burvestībai. (“Viņām laikam nav smadzeņu.”) Kad princeses ir salīdušas atpakaļ kastēs, viņas izvietojas rindiņā un izveido vārdu “nekas”, kas ir atbilde uz prinča “Kas te notiek?”. Ja viņām arī bija kādas savas idejas, tad šajā brīdī viņas no tām jau ir atteikušās. Un, protams, princeses pašas nemaz nespēj runāt, valoda ir prinča priekšrocība, kas ļauj (sievišķo) haosu pārvērst (vīrišķā) logosā. Pēc tam princeses sarindojas citā secībā, izveido vārdu “saknes” un rāmi aizrāpo atpakaļ uz pagrabu. (“Karaliskās saknes aizlien kastēs.”) Princis ir atjaunojis pasaules kārtību, un tās ir beigas.

Arī man, skatoties izrādi, gribas jautāt: “Kas te īsti notiek?” Neraugoties uz patiešām atraktīvo iestudējumu (tērpiem, mūziku un, protams, horeogrāfiju), izrādes saturs ir konservatīvs un zīmē patriarhālu pasaules uzbūvi. Lai arī princeses veido skaitlisku vairākumu, viņu leģitīmā vieta izrādē ir skatuves “bēniņi” vai “pagrabs”, proti, kā sievietes viņas tiek simboliski marginalizētas, atstājot skatuves galveno līmeni princim vienam pašam. Tiesa, viņas gan izraujas un tiek līdz centram, taču viņu atrašanās tur ir nelikumīga. Tāpat kastu uzmaukšana princešu galvās ir klasiska ilustrācija sieviešu apspiešanai, un tas, cik padevīgi viņas tam ļaujas, liecina, ka ideja par savām tiesībām viņām ir vēl pavisam neskaidra un tāla. Ja šī ideja būtu tuvāka, princeses cīnītos kopā un dedzīgāk. Saskaņā ar socioloģijas teorijām, lai apspiestā grupa izvirzītu kādas prasības un uzsāktu cīņu par savām interesēm, tās pārstāvjiem vispirms pašiem jānotic, ka viņiem pienākas kaut kas vairāk par status quo un ka viņu prasības patiešām ir pamatotas.

Princesēm šajā izrādē nekādu prasību nav. Viņām nav arī savas valodas, lai šīs prasības artikulētu. Lai kāds spēks viņām piemistu (un tas piemīt!) un lai uz kādu solidaritāti viņas būtu spējīgas (un viņas ir!), tomēr princešu dauzīšanās galu galā izrādās vien tāda bērnišķīga nerātnība, kam nav nekā kopīga ar kļūšanu par politisku subjektu. Izlaušanās kultūrā (šajā gadījumā – skatuves centrālajā daļā) tiek vērtēta kā “haosa radīšana”, un kurš cits ja ne izrādes vienīgais vīrietis ir spējīgs šo nekārtību novērst, lai atjaunotu “mieru”, neslēpti vardarbīgā veidā atgādinot sievietei “viņas īsto vietu”. Jeb, kā teica kāda no meitenēm: “Viņas sadzen kastēs kā kukaiņus.”

Un tagad jautājums. Vai es gribētu, lai šī doma dzīvo abu meiteņu galvās – ka arī viņas ir tikai kukaiņi, kurus kāds pašpasludināts princis agri vai vēlu ieliks kastē, lai “viss būtu kārtībā” un “viss būtu kā agrāk”? Pat ja šī kaste ir grezna muzikāla lādīte? Noteikti nē. Iespējams, šobrīd Latvijā top vai ir jau radītas izrādes bērniem, kas nevis atražo dzimtes stereotipus, bet tos kritiski izvērtē un atver sociālo lomu robežas. Izrādes, kas piedāvā jaunus uzvedības scenārijus un atšķirīgas versijas par to, kā notiek princešu un prinču mijiedarbība. Šāds kultūras piedāvājums ir ļoti gaidīts, jo vēlreiz vest meitu uz izrādi, kurā nav neviena sieviešu tēla, ar kuru viņa/es/mēs gribētu identificēties un kuru varētu ņemt par atskaites punktu kādās nākotnes kolīzijās, es neredzu lielu jēgu.

Foto: Krista Valaine