Dita Jonīte

Šogad Latvijas Nacionālā opera un balets aizsāk jaunu tradīciju un augustu piedāvā kā baleta mēnesi. Nav jau tā, ka arī agrāk augustā nebūtu rādītas repertuāra izrādes, taču, kāda starpība, ar kādu reklāmu tiek pievērsta potenciālo skatītāju uzmanība. Es arī noreaģēju, jo sapratu –  man tā ir izdevība noskatīties to, ko aizvadītajā sezonā nebiju paspējusi. Un priecīga, gaidu pilna devos uz… “Bolero…”

Atvainojos par atklātību, bet – sāku ar dāmistabas apmeklējumu. Tas bija patiesi priecīgs mirklis. BEIDZOT tualetes ir sagaidījušas remontu! Triviāla ir patiesība – kultūra sākas ar tualeti. Bet Opera ir iestāde, uz kuru dodas arī ārzemju viesi, tāpēc, jo īpaši mūsu Baltajā namā, aizvadītajos gados par tualetēm bija drusku neeērti. Var gan just, konkursā atkal uzvarējis lētākais piedāvājums –  kabīnēm durvis ir acīmredzami lētas un ieeja neērta, jo uzreiz nākas uzgrūsties tualetes papīra kārbai.Toties priekštelpa atstāja to vislabāko iespaidu. Turpinot par ārzemniekiem, Operā tiešām varēja dzirdēt vai visas pasaules valodas un redzēt visas iespējamās ādas krāsas.Turklāt, intereses pēc, izstaigajot arī visus stāvus līdz balkoniem, varēja manīt, ka uz baletu atnākusi ļoti demokrātiska publika, par ko liecināja “kedaiņi un somaiņi” ne tikai otrajā balkonā.

Bet nu par pašu baletu. “Bolero…” tiek piedāvāts kā baleta viencēlienu vakars. Pirmajā daļā redzamas “Izstādes gleznas”. Modesta Musorgska mūzika vizuāli ietērpta scenogrāfa Mārtiņa Vilkārša, kostīmu mākslinieces Ilzes Vītoliņas, multimediju mākslinieka Arta Dzērves un gaismu mākslinieka Kārļa Kaupuža idejās, bet kustībā interpretēta arAntona Freimana, Milanas Komarovas, Elzas Leimanes, Aleksandras Astreinas un Raimonda Martinova horeogrāfiju. Otrais viencēliens ir ungāra Atilas Egerhazi horeografēts darbs ar Morisa Ravela “Dafnīds un Hloja” mūziku, bet trešā daļa ir atkaltikšanās ar Latvijā vienmēr gaidīto poļu izcelsmes horeogrāfu Kšištofu Pastoru Morisa Ravela klasiskajā “Bolero”.

Šis pilnīgi noteikti bija gadījums, kad teātrī, lai noorientētos laikā un telpā, labāk vari justies tad, ja tev rokās ir programmiņa. Jo īpaši tāpēc, ka repertuāra vienība nosaukta par “Bolero…” Pat par mūziku un baletu neko daudz nezinošam cilvēkam, pateicoties Ravela opusam, ir vismaz viena asociācija ar bolero. Tādēļ starpbrīdī dzirdēju ne vienu vien skatītāju purpinām, ka neko nesaprot – kur  tas “Bolero” esot?… Nu, bija stipri jāpagaida, taču beigās tas attaisnojās ar uzviju.

Pirmā daļa. Tā kā līdz šim pašmāju jaunie horeogrāfi lielākoties bijuši redzami vien savu diplomdarbu izrādēs un šie skolas darbi parasti bijuši visai kusli, Musorgska gleznu galeriju gaidīju ieintriģēta.Gandrīz visu “izstādes” laiku smaidīju, jo biju preicīgi pārsteigta par redzēto. Nožēloju, ka mājās pirms tam nebiju kārtīgi visu izpētījusi un iegaumējusi, kāda ir secība un kurš ir katras dejas skices jeb mūzikas gleznas autors. Izrādes laikā arī prātoju, vai nevajadzētu titros paralēli augšā rādīt gleznu, horeogrāfu un varbūt pat izpildītāju vārdus. Izstāžu zālē taču pie bildēm parasti ir zīmītes.

Tomēr šīs paralēlās pārdomas bija mazāk spēcīgas, salīdzinot ar to gandarījumu, ko gleznu galerija sniedz kopumā. Pat ja brīžiem šķita, ka ikviens no horeogrāfiem mēģinājis savu fragmentu padarīt pēc iespējas interesantāku un kustībās izteiksmīgāku (jo katram taču gribētos būt pamanāmam šādā lielākā kompānijā!), noslēgumā tomēr izjutu tādu kā vienojošu paaudzes pulsu. Tajā manīju horeogrāfa brīvības izjūtu, jaunības spēju lietas skatīt vienkāršāk, pret klasiku izturēties pietiekami radoši un ar dozētu ironiju. Turklāt šie modernā baleta atslēgā veidotie iestudējumi ļauj izpildītājiem parādīties izdevīgā gaismā – viņi apdzīvo tādu kustību materiālu, kāds tiem pa spēkam, zinot savu spēju robežas un to, kas sanāk vai labi izskatās. Un tas vienmēr ir daudz baudāmāk nekā tad, ja ķermenis mēģina ielauzties sev nezināmās, nesaprotamās vai nepieņemamās teritorijās. Tā nu man izskatījās, ka šoreiz jaunie horeogrāfi veiksmīgi sastrādājušies ar izpildītājiem un runājuši vienā valodā, tādējādi mani pat it kā apmānot – radot iespaidu, ka šiem dejotājiem viss ir pa spēkam. Šajā daļā arī radās spēcīga izjūta, ka dejotāji pēc vasaras savā arodā atgriezušies ar prieku un ir pilni enerģijas.

Jauneklīgumu un mūsdienīgumu izrādes pirmajā daļā paspilgtināja mēģinājums skatuves kārbā panākt tādu kā 3D efektu, gleznu reprodukcijas sapludinot ar videoefektiem un gaismām. Ja vēl būtu izdevies piestrādāt pie tā, lai visas gleznas cita citu nomainītu nemanāmāk jeb bez aptumsuma starp muzikālajām ainām (jo dažas pārejas beigu posmā bija izdevies savienot brīnišķīgi!), varētu teikt – lieliski pastrādāts.

Otro daļu nācās pārlaist, baudot mūziku. Kādām domstarpībām jābūt, lai aktieriski spēcīgais un mākslinieciski nobriedušais Ringolds Žigis un vēl joprojām spriganā raksturdejotāja Rita Lukašēvica izskatītos pelēki un neizteiksmīgi sceongrāfiskā efekta – divu mobilo pusložu –  priekšā? Uz iepriekš skatīto gleznu fona jo vairāk radās aizdomas, ka šis ir gadījums, kad horeogrāfs kaut ko konkrētu ir iztēlojies (kāds būs viņa baleta iestudējums), bet dejotāji to īsti nav sapratuši. Modernās dejas izteksmes līdzekļu arsenāls šķita lietots visai ilustratīvi, neprofesionāli izveidota pāreja uz epilogu, kurā skatītāji jau domā redzam beigas, tādēļ sāk aplaudēt… Protams, arī tā var strādāt, tikai… pēc tam nevar rādīt “Bolero”.

Trešā daļa. Vakara kulminācija ar visnotaļ pamatotiem “bravo” saucieniem noslēgumā. Var jau būt, ka mūsdienu mākslā tas ir slikts stils – māksliniekam būt saprotamam. Taču Kšištofa Pastora gadījumā, kurš šim darbam ir gan horeogrāfijas, gan scenogrāfiskās koncepcijas autors, iespējams runāt par dzīvu baletu, jutekliski caurstrāvotu kustību partitūru un emocionālu piedzīvojumu. Dejotājos Pastora darbi emocijas raisa pilnīgi noteikti. Jo kā gan citādi varētu rasties tik labi uztverami dejas stāsti, kāds ir arī šis “Bolero”.

Protams, sava tiesa emocionalitātes radīšanā ir Ravela mūzikai, kas nevar neiespaidot skatītāja uztveri, pat ja pūtējos bija dzirdamas “lažas” arī ar neapbruņotu ausi.Stāsts par sievietes un vīrieša pasaules pievilkšanos un atgrūšanos, protams, nav nekāda filozofijas kategorija vai sociālpolitiska aktualitāte. Tomēr – attiecības ir pamatu pamats visam šajā pasaulē. Arī dzīves jēga.

Pastors šoreiz runā par sievieti un vīrieti, kuros mutuļo vēlmes, kaislības, spēks, pašapziņa, seksuāla enerģija, un arī noslēpums. Emocionāli spraigā duetā šo visu iemiesoja Viktorija Jansone un Viktors Seiko. Vienmēr, kad baletdejotājiem jautā, ar ko atšķiras balets no modernā baleta, viņi saka – modernajā var vairāk izpaust savas emocijas, to, ko jūti. Ar prātu es šo allaž esmu sapratusi, bet “Bolero” viencēlienā to pa īstam ieraudzīju arī uz skatuves. Seksuālās enerģijas lādiņu, kuru jārada šīs mini izrādes laikā, palīdz audzēt gan mūzikas ritms un tēmas atkārtojums, gan kordebaleta pasāžas – nodalot sieviešu un vīriešu ansambļus, tad tiem mijoties un krustojoties, parādoties ritmiskās līnijās vai ģeometriskās grupās u. c. Taču šīs “motoriskās” kompozīcijas centrā ir divi solisti ļoti smalkā duetā un sarežģītās partnerattiecībās. Abu dejotāju saspēlē ir daudz visādu sīku, bet zīmīgu detaļu, kas uzlādētas ar jēgu un piepildītas ar slēptām emocijām: pasniegta roka, izvairīgs augums, mēģinājums tuvoties, atraidījums ar acu skatu, glāsts pāri mugurai…Un finālā tomēr ķermeņi satiekas, rokas apvijas, bet auguma augšdaļas spēji atgrūžas viena no otras. Tātad notiek satikšanās un nesatikšanās vienlaikus. Dramatiski skaisti. Skaidri un saprotami līdz sāpēm.

Jāiet vēl. Interesē horeogrāfu izaustajās mežģīnēs ieraudzīt vēl kaut ko – gan gleznās, gan bolero kaislībās.

Foto: Andris Tone