17. maijā deju studijā “Ritms” pirmizrādi piedzīvos laikmetīgās dejas performance “Nepareizais pagrieziens. Cilvēka miesas meklējumi”. Kā stāsta tās autore Alise Putniņa, šī performance būs par dzimumlomām un ķermeni sociālajā un politiskajā kontekstā: par dažādiem ikdienas naratīviem, kurus izceļot iespējams pamanīt, kādā informācijas laukā dzīvojam un cik daudz pārņemam un iemiesojam no apkārtesošā, kas mūs attālina no dziļākas uztveres pašiem par sevi. 

Ar notikuma radošo komandu – dejas māksliniekiem Alisi Putniņu, Līgu Ūbeli, Ivaru Broniču, Aigaru Larionovu, dramaturģisko konsultantu Edgaru Niklasonu, tērpu konsultanti Terēzi Šelangovu, kā arī producenti Annu Niedolu sarunājās Rūta Pūce*. 

Alise, tu minēji, ka “Nepareizais pagrieziens. Cilvēka miesas meklējumi” radīšanas procesā vismazāk bija jāraizējas par radošo komandu, ka esat gana ilgi strādājuši, lai saprastu cits citu, zinātu materiālu un tā daudzveidību. Vai vari pastāstīt, kā katrs no performances veidotājiem nonāca komandā?

Alise Putniņa: Procesa sākumpunkts bija darbs ar improvizāciju un kontaktimprovizāciju kā kustību metodēm un tehnikām, tāpēc piesaistīju cilvēkus, kurus interesē šos konceptus pētīt. Un, protams, svarīgi bija pieaicināt komandas biedrus, ar kuriem darbs būtu radoši izaicinošs. Ar Aigaru Larionovu strādājam kopā jau ilgāku laiku, pasniedzot improvizācijas un kontaktimprovizācijas stundas Rīgas Baleta skolā. Ar Ivaru Broniču esam kopā studējuši Latvijas Kultūras akadēmijas horeogrāfos. Ar Līgu Ūbeli man jau kādu laiku bija interese strādāt – viņa mūsu sastāvam pievienojās, kad cita dejotāja projektu pameta. Mani uzrunāja arī tas, ka Līga ir studējusi scenogrāfiju – šajā performancē šīs zināšanas varētu noderēt. Dramaturģijas konsultants Edgars Niklasons projektam pieslēdzās tā otrajā izstrādes posmā. Ar Edgaru esam kopā strādājuši daudzus gadus, veidojot teātra izrādes bērniem. Mēs labi saprotamies, papildinām viens otru un spējam veidot kopīgu radošo telpu. Pie šī projekta strādājam jau divus gadus, un pēdējā gada laikā par darba elementu kļuvis arī apģērbs un pārģērbšanās, tāpēc komandai pievienoties aicinājām tērpu konsultanti Terēzi Šelangovu.

Šīs performances veidošanā esi daudz pētījusi dzimumlomu performativitāti – kā tajā tiek traktēta heteronormativitāte, kvīrisms un citi līdzīgi jēdzieni?

Alise: No dejotājiem neviens nepārstāvam kvīru kopienu, taču no kvīru teorijas darbā ienesam pretestību ierastajam un normatīvo priekšstatu izaicināšanu. “Nepareizais pagrieziens. Cilvēka miesas meklējumi” ļauj nojaukt heteronormativitātes robežas un caur kustību ienest fluiditāti, pelēko zonu, nezināmo – to, kas vēl bez tā, ko sabiedrība ir atzinusi par pieņemamu, ir iekš ķermeņa un nav apzināts.

Kādus paņēmienus izmantojat, lai to panāktu?

Alise: Performances kontekstā pieskaramies un iedvesmojamies no drag kultūras. Drag performancēs ikviens, neatkarīgi no dzimumidentitātes un orientācijas, iejūtas abos dzimumos, lai izceltu stereotipus, pārspīlētu dzimumlomas un mēģinātu nojaukt normalitāti, kas saistīta ar dzimumperformanci. Mūsu vēlme ir šo pārspīlējumu izcelt ar apģērba izmantošanu un kustību – ar apģērbu mēs performējam savu dzimumu, parādām, kā uz to skatīties no malas un kā ķermenis iemieso un adaptē kustību kvalitātes un žestus, kas tiek asociēti ar kādu no dzimumiem. 

Terēze, kā tērpi praktiski iekļaujas jūsu perfomancē?

Terēze Šelengova: Tērpi ir šī notikuma vadošais “rekvizīts”, un ar tiem tiek improvizēts tāpat kā ar kustību. Esmu sev izvirzījusi virsuzdevumu, ka apģērbs un aksesuāri ir kā rīks, starta kapitāls, kas dejai palīdz. Sākumā katram dejotājam ir savs “bāzes”, izejas punkta tērps, kas sasaucas ar katra personisko, nevis performances laikā uzbūvēto identitāti. Arī es esmu ieinteresēta redzēt, kādi elementi tiks izmantoti katrā no performancēm.

Līga, kāda ir telpas nozīme šajā performancē?

Līga Ūbele: Tā kā radošais process ir kolektīvs, mēs visi mēģinājumos izsakāmies un ierosinām lietas par dažādiem aspektiem, tai skaitā telpu. Šīs performances scenogrāfiju galvenokārt veido kostīmi, par kuriem atbildīga ir Terēze. Mans uzdevums ir tos izvietot telpā. Palīdz tas, ka pati dejoju un organiski domāju par telpu no dejotāja skatpunkta.

Tu ne tikai iekļāvies komandā radošā procesa laikā, bet to darīji arī divās – dejotājas un scenogrāfes – lomās. Kā tas bija? 

Līga: Sākotnēji Alise mani šim projektam pievienoties aicināja tikai kā dejotāju. Par to ļoti priecājos, jo gribējās dejot, bet vajadzēja arī iespringt, lai sadejotos ar pārējiem un materiālu. Mēģinājumu procesa sākumā koncentrējos uz kustību, izbaudīju būšanu tikai dejotājas lomā. Kad darbs kļuva konkrētāks, sapratām, ka par telpas iekārtojumu vajag domāt specifiski, un es scenogrāfa pienākumiem pieslēdzos organiski. Tie man palīdzēja labāk sajust sevi un pieprasīja papildu iedziļināšanos performances tēmā. Un arī otrādi – dejotājas loma palīdz saprast telpu no dejotāja perspektīvas. Piemēram, iesildīšanās laikā vienā no pēdējiem mēģinājumiem man radās ideja par scenogrāfisku risinājumu, ko, visticamāk, nebūtu izdomājusi, ja es nedejotu.

Rūta Pūce: Aigar, tu esi studējis deju ASV. Vai kādas tur apgūtās iemaņas palīdzēja šī darba veidošanā?

Aigars Larionovs: Mans pienesums šīs performances strukturālajam saturam ir cieši saistīts ar manu atšķirīgo ceļu dejas izglībā. Balstoties uz Alises ieceres aprakstu un notiekošo, vairākkārt saskatīju saikni starp viņas piedāvātajām idejām un praksēm, kuras piekopu sadarbībā ar savu mentori Hannu Švadronu (Hannah Schwadron). No Hannas improvizācijas struktūrām šajā darbā ienesu principus “linger” jeb uzkavēšanās un “morphing” jeb saplūšana. Šī pieredze man ļāva novērot, kā mana personīgā prakse mainās Latvijas dejas vidē.

Tu Latvijā esi atgriezies jau kopš 2020. gada un esi veiksmīgi iekļāvies mūsu kopienā. Vai izjūti kādas atšķirības starp sevi un Latvijas Kultūras akadēmijas absolventiem?

Aigars: Ikdienā pamanu savu draugu kontaktus ar dažādu disciplīnu māksliniekiem, kas izveidojušies LKA pavadītā laika dēļ. Šajā ziņā es reizēm jūtu, ka studiju laika pārdzīvojumus un izaicinājumus, kas šķietami saliedējuši lielu daļu laikmetīgās dejas kopienas, izdzīvoju tikai caur kolēģu stāstiem pie ramen bļodas vai alus kausa.

Izpildījuma ziņā performances veidošanas laikā īpašu atšķirību starp sevi un LKA studējušajiem nesajutu. Varbūt tas ir saistīts ar laikmetīgās dejas vienoto tehnisko bāzi, kas pašos pamatprincipos tomēr ir diezgan līdzīga gan Latvijā, gan citviet, kur esmu ar to saskāries. Kad studēju Floridas Štata universitātē, vairāki pasniedzēji savā darbā atsaucās arī uz release tehniku un kontaktimprovizācijas mehānikām.

Edgar, kā notiek dramaturģiskā konsultēšana improvizācijā balstītam dejas darbam?

Edgars Niklasons: Performances ietvaros es sevi uztveru kā visu redzošo aci, kas te atnāk, te aiziet. Es neesmu klātesošs katrā mēģinājumā, un tā nav nejaušība, bet apzināta izvēle. Mana funkcija ir dot regulāru atgriezenisko saiti un piedalīties procesā, bet ne pilnībā iekļauties tajā. Mums ir skaidra struktūra, kustību elementi, paterni, ko izpildītāji izmanto, tomēr performance nebūtu performance, ja viss būtu pilnībā izmēģināts un noslīpēts. 

Kā dramaturgam mans uzdevums ir nodrošināt, lai šajā darbā neparādītos tradicionālās dramaturģijas elementi. Lai tas, kas teātrī parasti tiek uzskatīts par vērtīgu – attaisnojumi, paskaidrojumi, tēlu līnijas, attīstība utt. – nekļūtu par barjeru performances brīvajam garam un atvērtībai. Ir svarīgi nodrošināt, lai struktūra vai skaidrojumi “neapēstu” pašu mākslas darbu, lai tas, kas tiek uzskatīts par “pareizu” vai “pabeigtu”, nenomāc iespēju piedzīvot kaut ko neparedzamu un jaunu. Ir skaidra filozofija un instrumentārijs, kas tiek izmantoti, un mans uzdevums ir reflektēt par performances mainīgo dabu – dažkārt ieteikt, piemēram, kurā brīdī parādās vārds, teikums vai frāze, lai tas atvērtu jaunu iespēju, ļaujot procesam iegūt jaunu virzienu. 

Ivar, es zinu, ka tev ir bijusi mākslinieciskās darbības pauze. Kā ir būt uz skatuves pēc garāka pārtraukuma?

Ivars Broničs: Atgriezties uz skatuves ir patīkami. Man paveicās, ka šī projekta ietvaros nebija lielas steigas un uzreiz bija skaidrs, ka pie performances formāta strādāsim ilgstoši. Tāpēc varēju pakāpeniski atgriezties pie kustības un strādāt pie tās fiziskās un mentālās kvalitātes.

Kas tev ir svarīgs šajā perfomancē?

Ivars Broničs: Esot uz skatuves man ir svarīgi, ka esmu tulks komunikācijā starp idejas autoru un auditoriju. Tieši tādēļ man visnozīmīgākais uzdevums šajā performancē ir saprast, kas ir pamatdoma, kuru es caur savu esību uz skatuves translēju skatītājam. Šī performance ir viena no retajām, kas pilnā mērā tiek realizēta improvizācijā, tāpēc lielākais izaicinājums ir apvienot improvizācijas iespēju plašumu ar skaidras idejas nodošanu skatītājam. Darbā pie šīs performances man svarīgi līdz šim piedzīvoto skatuves pieredzi apvienot ar improvizācijas brīvību un iespējām.

Kas ir visizaicinošākais performances “Nepareizais pagrieziens. Cilvēka miesas meklējumi” veidošanā?

Alise: Visizaicinošākais bija paļauties uz darba procesu, komandu un sevi. Es darbus veidoju ļoti intuitīvi. Man ir skaidrs sākumpunkts, ideja, un tad soli pa solim to attīstu, skatoties, kā no lineāra veidojuma tas pārtop par rizomu struktūru. Bet tas prasa citu noilgumu. Mani ļoti uzrunā ilgtošs darbs, kur ir laiks piedāvāt, izmēģināt, apdomāt, nezināt, aizmirst, nolikt malā un tad atkal atgriezties. Kur laiks nerada spiedienu, bet ir resurss darba atklāšanā. Līdz ar to bija izaicinoši šajā darba izveidē būt un dalīties ar citiem, jo finansiālo resursu šaurības dēļ dejas darbu radīšanai Latvijā atvēlēts īss izstrādes laiks. 

Tāpat svarīgi bija nesasteigt darba realizāciju, jo izmantotās metodes ir bāzētas improvizācijā. Viss darbs, lai arī no vairākiem lielumiem sastāvošs, ir improvizēts. Izmantojot dažādas improvizācijas metodes un tehnikas, trenējām spēju sajust citam citu, spēt klausīties un redzēt telpu, saprast, ko piedāvāt, lai atbalstītu notiekošo un spēju reaģēt laikā. Tie ir gana daudz elementu, kurus apvienot jēgpilnā un dzīvā notikumā. 

Bet es priecājos un pateicos savai komandai, kas tam paļāvās un ar savu klātbūtni, domām un idejām deva milzīgu ieguldījumu. Gribētos domāt, ka izaicinošais jau ir aiz muguras un varam ieiet citā darba fāzē, aicinot skatītāju turpināt veidot šo darbu kopā ar mums.

Anna, kāds no tava producentes skatpunkta ir šīs performances galvenais pienesums sabiedrībai?

Anna: Šajā performancē svarīga ir robežu sajaukšanās un iekļaušanās. Katrs atnācējs kļūs par stāsta autoru vai režisoru, daļu no notikuma. Performances laikā skatītājs būs aicināts mainīt sēdvietu un mūziku, izvēloties savu dziesmas versiju, kas, iespējams, mainīs visu notikuma virzību, stāstu un kustību.

Un kādi ir nākotnes plāni?

Alise: Performancei ir plānots nākamais posms, kurā aicināsim sastāvam pievienoties citus dejas profesionāļus, kā arī meistarklašu formātā varam to nodot dažādām kopienām Latvijā. Tas ļauj aktualizēt performances tēmu un dejas improvizāciju. 

*Rūta Pūce ir laikmetīgās dejas horoegrāfe un “Dance.lv Žurnāla” redaktore.