Laura Jasmane*

Vispirms malā jāpabīda fakts, ka horeogrāfa Artūra Nīgaļa iepriekšējā izrāde “Silueta burti” ir pirmais latviešu darbs, kas iekļauts Eiropas dejas platformas “Aerowaves” divdesmit jauno horeogrāfu darbu izlasē. Šis svarīgais panākums ļāvis Artūram un Latvijas laikmetīgās dejas nozarei pagozēties ārvalstu dejas profesionāļu redzeslaukā, tomēr šķiet, ka tas arī rada jūtamu spiedienu. Vismaz tādu sanāk nolasīt horeogrāfa jaunākajā izrādē “Made by Person”. Neērtību rada arī pēcpirmizrādes saruna Rīgas cirkā – komandas (galvenokārt horeogrāfa) mazrunība neļauj aizpildīt pustukšo telpu, ko izrāde atstājusi prātā. 

I’m not a robot

Laikā, kad pat īstenība pazaudējusi savu īstenumu un viss kļuvis digitāls un tehnoloģizēts, instinkts pētīt cilvēcisko ir likumsakarīgs un mākslā noderīgs. Teiksim, kā ir: dabiskā un mākslīgā saplūšana dāvina jaunu jēgu mūžīgām, tomēr bieži arī vienmuļi un pārlieku plaši formulētām tēmām – “kas ir cilvēks”, “kas mūs padara par cilvēkiem” un tā tālāk. Šoreiz šī iespēja nepalīdz – “Made by Person” paliek abstraktos domu viļņos un konceptuālu saliņu tā arī neatrod. Vārdu salikuma “Made by Person” (“Cilvēka radīts” vai “Cilvēka darināts”)^[1] tehniski lakoniskā forma un tajā ietvertais apgalvojums, ka šo nu noteikti veidojis cilvēks, perfekti iederētos mākslīgā intelekta rakstītā scenārijā. Arī izvēle nosaukumu izteikt angļu valodā un nepiedāvāt tulkojumu latviešu valodā šķiet nepamatota – tā apgrūtina iespēju izrādi iztēloties un ļauj to viegli aizmirst starp citām drīzumā skatāmām dejas izrādēm. Liekot mierā iespējamību, ka darbā iešifrēta bota troļļošanās, pāri paliek jautājums, vai nosaukums ir mājiens uz izrādes saturu vai arī minimizēts un vienkāršots tās tapšanas procesa apraksts.

Trīs kiborgmeitas

Vēl varētu domāt, ka “Made by Person” jāattiecina uz izrādes tēliem, dejotājām Poļinu Filippovu, Anastasiju Čornaju un Mārīti Supi. Darbu iesāk vizuāli daudzsološs motīvs – trīs tēli starmešos griežas ap savu asi, izmantojot auklās nostiprinātas svaru bumbas kā centrbēdzes punktus (gaismu mākslinieks Reinis Zalte). Veidojas futūristiskiem dervišiem līdzīgu hipnotisku figūru ainava, kas ieskicē virkni spēles elementu: ritms, cikliskums, simetrija, enerģija, sinerģija ar sevi, citiem un ārējiem apstākļiem. Dejotāju tēli rosina fantāziju, tie atgādina zinātniskās fantastikas filmās bieži izmantotā tropa “vakar dzimusī” (born yesterday)^[2] iemiesojumus: fiziski pieaugušas, tomēr bērniem līdzīgas būtnes, kuras mākslīgi veidotas kādā laboratorijā (tātad – cilvēka radītas) un pēkšņi iemestas sensoriāli šokējošā pasaulē. Un tiešām – mirkli vēlāk dejotājas ir savijušās zāles centrā un iepazīstas, taustot savu un citu ādu. Tomēr pieskāriens paliek tikai pieskāriens, redzama tikai norise, nevis pieredze, ko rada ādas tekstūra. Iesāktais ādas motīvs it kā turpinās – izrādes laikā dejotājas noloba stilīgos sporta tērpus un atklāj triko, kuri tomēr ir pārāk tumsnēji, lai radītu kailuma efektu (izrādes scenogrāfe un kostīmu māksliniece Marianna Lapiņa).

“Made by Person” vēsta par trīs eleganto būtņu dzīves cikliem. Tos iezīmē dejas paņēmienu un tehniku maiņas, kas apraksta dažādas ķermeniskas attieksmes un emocionālus stāvokļus. Tomēr likumsakarīgi savienot šos posmus un to nozīmes neizdodas arī caur aprakstā minēto “cilvēka kolāžu”. Rodas iespaids, ka māksliniecēm pietrūkst orientieru, kas ļautu skatītāju ieaicināt dramatiskajā un emocionāli intensīvajā laiktelpā. Fiziskais izpildījums gan individuāli, gan grupā ir nevienmērīgs un saraustīts, vietām pazaudējot ritmu un kustības plūdumu un amplitūdu. To visvairāk izgaismo kontaktdeja un tās versija palēninātā kautiņa ainā, kura burtiski uzsver inerces un mijiedarbības trūkumu. Darba izstieptajā dramaturģijā uzmirdz Mārītes Supes deja uz galvas un gluma ķermeņa visceralitāte, ko iezīmē fragments izrādes otrajā pusē.

Riņķa dancis

No vienas puses, šķiet neiespējami iztēloties šo darbu jebkur citur kā cirka arēnā. Tā ļauj ieņemt pārcilvēcisku perspektīvu, skatpunktu, kurā trīs kustīgi ķermeņi veido vienota organisma ilūziju. Arī sēdēšana aci pret aci ar citiem skatītājiem rada nepārtrauktu iespēju tikt novērotam un paslepus novērot kādu citu, radot panoptikonam līdzīgas tehnoloģizētas pasaules simulāciju. No otras puses, šie un virkne citu izrādes efektu ir vien ieskicēti, un tos pieredzēt izdodas tikai iztēlē. Auklās iestiprinātās svaru bumbas uzsver cirka zāles ģeometriju un kinētiski un vizuāli pagarina kustību, kas īpaši izceļas mīkstajās un veiklajās spirālveida pārejās uz zemi, tomēr sarkanie akcenti savu vietu izrādē neatrod ne simboliski, ne burtiski. Bīstamība tā arī netiek nospriegota un paliek tikai fragmentāri iekļauta dejotāju fiziskajā un emocionālajā telpā.

Izrāde var būt arī viss, kas notiek pirms tās. “Made by Person” plakāts nerosina iztēli ne par darba ideju, ne par dejas ķermeniskumu vai kinētisko, pārdabisko spēku, ar kuru iekustināts objekts turpina savu ceļu. Plakātā paustā brutālā plakanība, šķiet, ilustrē visu, kas laikmetīgā deja nav. Šis ir tikai viens no šķēršļiem, ko izrāde izlikusi savā ceļā pie skatītāja. Artūra Nīgaļa jaunākajai izrādei piemīt poētika, tomēr tā ir smaga un paliek karājoties pustumsā.

*Laura Jasmane ir “Dance.lv Žurnāla” baleta nozares redaktore, bijusi baleta māksliniece Latvijas Nacionālajā baletā, ieguvusi maģistra grādu filozofijā.

Fotogrāfiju autors: Aleksejs Beļeckis

^[1]     Tulkot vārdu “person” kā “cilvēks” mani mudina izrādes aprakstā ietvertais uzsvars uz cilvēciskā un tehnoloģiskā pretstatu.

^[2]      Pilnais tropa nosaukums ir “born sexy yesterday”, un tas apzīmē fiziski pievilcīgu būtni (parasti – sievieti) ar naivu, bērnišķīgu uzvedību. Piemēram, Milas Jovovičas tēls filmā “Piektais elements” vai Emmas Stounas tēls filmā “Nabaga radības”.