Laura Jasmane*

Pirms izrādes atskaņotais brīdinājums par telefonu lietošanas aizliegumu un norāde, ka izrādes laikā spīdināts telefona ekrāns traucē arī blakussēdētājam, nav patiess. Tas atkarīgs no sēdvietas. Esot pirmajās rindās vai prezidenta ložā, telefonu gaismiņas netraucē, tomēr cita ainava paveras, sēžot attālāk no skatuves. Četrus mazos gulbīšus šoreiz papildina četri ekrāni partera rindās – cik labi, ka tiem seko mazsvarīgie “lielie gulbji”, kas dod laiku ar tikko uzņemto video padalīties Whatsapp čatā. Izrādes dramaturģisko kulmināciju trešā cēliena starpspēlē daži izmanto kā mirkli sarunām, savukārt ietrenēta priekškara virināšana izrādes finālā rada skumjas un sveškaunu, jo tā laikā šoreiz jau šokējoši liela skatītāju plūsma ir ceļā uz garderobi.

Mirklis neērtības ir mazāk vērts nekā pazaudēta mākslas pieredze – bieži mēdzu pārvarēt sevi un izrādes tumsā sataustīt žaketē tērptu svešinieka plecu, lai palūgtu telefonu nolikt malā. Pirms pāris mēnešiem no kāda amatieroperatora operā saņēmu atbildi: “Šeit nav teātris, te var.” Taisnība – teātrī ar filmētājiem esmu sastapusies tikai vizuāli iespaidīgās izrādēs, piemēram, “Rotkho”. Varbūt jautājums ir par satura un formas līdzsvaru un skatītāja spēju ieraudzīt abus? Varam paļauties uz sajūsmas pilnajiem komentāriem internetā vai atkal un atkal lepoties ar izpārdoto zāli, tomēr reālā pieredze liecina, ka skatītāji uz baletu dodas ar radikāli atšķirīgām motivācijām. Šeit šo triviālo sirdssāpes izklāstu noslēgšu – ir muļķīgi skaidrot vēlmi iedziļināties izrādē un nepieciešamību pēc rūpīgam un jūtīgam skatījumam piemērotiem apstākļiem.

Diemžēl par harismas trūkumu parūpējas arī “Gulbju ezera” saturs. Šī, 2020. gadā pirmizrādītā iestudējuma horeogrāfija nav mainījusies kopš iepriekšējā, 2002. gada baleta iestudējuma ar Ļeva Ivanova un Mariusa Petipā horeogrāfiju Aivara Leimaņa inscenējumā un horeogrāfijā. Jaunums ir izrādes vizuālā tēla radošā komanda – spāņu scenogrāfs Huans Giljermo Nova (Juan Guillermo Nova) un amerikāņu kostīmu mākslinieks Roberts Perdziola (Robert Perdziola). Ārvalstu komandas pieskāriens šai “Gulbju ezera” versijai visveiksmīgāk izspēlējas trešajā cēlienā – ķieģeļu krāsas kolonnas, oranžās drapērijas, zaļais marmors un pamīšus lietoti vēsie un siltie toņi savienojas tiešām bagātīgā un greznā pils interjera dizainā. Tomēr pirmā un otrā cēliena vide dejotājus novieto ludziņai līdzīgā dimensijā, kurā tēlu drāmas šķiet miniatūras un nenozīmīgas. Iespējams, vainīgs konsekvences trūkums starp fotoreālisma manieri un tradicionāliem skatuves risinājumiem: kustīgā ezera virsma otrajā cēlienā cenšas papildināt juteklisku, nozīmēm bagātu horeogrāfiju un mūziku; gotiskas pils gleznojums šajā pašā cēlienā skatītāju pēkšņi iemet vācu ekspresionisma kino, kura kadrā spārnus ļauni plivina burvis Rotbarts; pils fasādes foto pirmajā cēlienā panāk, ka tai veltītie mājieni izskatās pēc tukšiem, kā no citām realitātēm un gadsimtiem pārpalikušiem žestiem, savukārt nodotās, izmisušās Odetas tēls pils logā trešajā cēlienā pārtop uzzīmētu, no emocijām un nozīmēm tukšu lidojošu putnu virknē.

Pirmā cēliena drosmīgais krāsu salikums cīnās ar kiču, līdz tas uz skatuves iesoļo karalienes – prinča mātes – tēlā. Šķiet, ka uzsvars uz karalienes tēlu bijis apzināts – viņa valkā kažokādas, dimantus uz dimantiem un ar pieticību neapveltītu debeszilu krinolīna kleitu, kura pat neizliekas meklējam savu vietu izrādes ainavā. Marianna Šmidta karalienes lomā ir savā ampluā – tronī viņa sēž nevis ar piezemētību un pietāti, bet teju ar nicinājumu, caur vienu plecu vērojot dēla potenciālo līgavu rindu. Mirklī, kad princis Zigfrīds mātei paziņo, ka no iecerētajām līgavām neizvēlēsies nevienu, un viņiem piebiedrojas Inta Roziņa apmulsušais, ar norādēm un žestiem aktivizētais prinča audzinātājs, paveras realitātes šovam līdzīga drāma. Tā atgādina “Īstās mājsaimnieces” (“Real Houswifes”) uzpūstās, vidusslānim neizprotamo problēmu pilnās etīdes. Diemžēl lielisko mizanscēnu pārtrauc melnā gulbja – Odīlijas – ierašanās.

Galvenais iemesls doties uz “Gulbju ezeru” bija jaunais Latvijas Nacionālā baleta solists Amirs Dodarhodžajevs, kurš prinča Zigfrīda lomu dejo otro reizi un ir nomainījis no LNOB rindām klusi pazudušo Filipu Fedulovu. Amirs ir gatavs princis – tehniski pārliecinošs, stalts, iznesīgs –, tomēr viņa dejojumam pietrūkst devības, un šķiet, ka viņa introvertums varētu būt noderīgāks citos baletos. Jūlija Brauere Odetas-Odīlijas lomā šķiet nogurusi – pietrūkst muzikālas un plastiskas spriedzes, kas veidotu attiecības gan ar sevi, gan ar vidi un viņas pielūdzēju. Odīlijas ekspresīvā horeogrāfija paver it kā vieglāku ceļu uz tēla raksturu, tomēr jau pas de deux ievadsoļos nojaušams smagums. Roberta Najes tehniski augstvērtīgais sniegums nespēj atsvērt Nerra dejojumam trūkstošo rotaļīgumu un zobgalību, savukārt jaunajai baleta māksliniecei Gundegai Gunai Reinikai loma pas de trois ir pieklājīgi pārdzīvotas ugunskristības. Rotbarta lomā spēcīgs ir Kārlis Cīrulis, tomēr pats tēls piedāvā gaužām maz – izrādes noslēgumā par burvja galveno ieroci kļūst špagatu atkārtojums dažādu lēcienu versijās. Sēdēšana pie karalienes troņa ballē un periodiska celšanās kājās, lai atgādinātu, kurš te ir saimnieks, šķiet, viņu aizkaitina un nogurdina.

““Gulbju ezers” ir baletu balets, kas vienmēr baudījis skatītāju sajūsmu,” – teikts operas vietnē. Tomēr “sajūsma” ir ļoti plašs jēdziens – vispārīga emocija, kas par izrādi un tās pieredzi pasaka teju neko. Mākslai taču vajadzētu rosināt domāt un just. Turpinu ticēt, ka arī vietējais gulbju ezers var būt dziļāks.

Titulfoto:  Amirs Dodarhodžajevs, Jūlija Brauere un Latvijas Nacionālā baleta trupa, foto:  Evelīna Vītola

*Laura Jasmane ir Dance.lv baleta nozares redaktore, bijusi baleta māksliniece Latvijas Nacionālajā baletā, ieguvusi maģistra grādu filozofijā.