Izlasot izrādes “Lauskas” aprakstā teikumu: “(..) izkaisītās lauskas paslaukot zem paklāja, veidojam sevī māju, kurā vairs nevar spert ne soli nesagriežoties”, atceros Adeles dziesmas “Rolling in the Deep” videoklipu¹ un gara acīm iztēlojos māju, kurā savu pirmo soli soloizrādes žanrā spers idejas autors, horeogrāfs un dejotājs Aigars Larionovs. Tīksmīgi noskurinos – sold!

Sauciet mani par asinskāru, bet mani valdzina teritorija, kurā dažādu traumu, neērtību un noklusējumu pētniecībai savā ķermeniskumā pievēršas tieši deja. No visiem tās žanriem Latvijas dejas telpas kontekstā pagaidām tieši laikmetīgajai dejai visveiksmīgāk izdodas pārvarēt robežas, kurās deja ir, jā, emocionāli piesātināts, jā, varbūt pat metaforiski simbolizējošs, jā, reizumis empātiju raisošs, tomēr skatītāja ērtību labad estetizēts priekšnesums, kas ļauj no sēdvietu ērtās tumsas vērot, kā uzvedinošas mūzikas pavadībā vijīgi kustas tehniski meistarīgi dejotāju augumi. Janas Jacukas “HA”, Andreja Jarovoja “Tas ir viss, ko mēs varam”, Rūdolfa Gediņa “Sēri krāca ūdens viļņi” ir tikai daži no nesenākajiem piemēriem, kuri kustību mākslas valodā pēta šodienas indivīda aktuālās berzes ar pasauli.

“Mēs daudz domājam ar vārdiem, bet sajūtas mēs tomēr atšifrējam caur savu vai citu ķermeņiem. (..) Tiek meklēti tādi paņēmieni, caur kuriem iedarbināt kinētisko saikni ar skatītāju, kad viņš sāk just līdzīgus pārdzīvojumus vai emocijas savā ķermenī,” par laikmetīgo deju saka horeogrāfe Agate Bankava.² Ķermenis ir apbrīnojams instruments traumu un noklusētā pētījumiem, jo ne tikai fiziskās, bet arī mentālās traumas, spriedzes un ievainojumi nesadziedēti paliek dzīvot ķermenī. Sadziedēti tie atstāj lielākas vai mazākas rētas, un par tām, iesaistot no Japānas kultūras nākošo kintsugi – labošanas ar zeltu – jēdzienu, izrādē “Lauskas” sola runāt tās veidotāji. Par kintsugi nedaudz vēlāk, vispirms par lauskām, galu galā tieši tās ir izrādes titulvarones.

Izrāde sākas ar tumsu, un tajā atskan skaņa, atpazīstama katram, kam kaut reizi dzīvē no rokām izslīdējis un saplīsis trauks. Drūpošs, krakšķīgs akords. Izrādes radošā komanda “aicina skatītājus doties fiziskā pārdomu ceļojumā”, un šis ir stimulējošs impulss. Domāju – vai tas ir stāsts no paša sākuma, varbūt dēla dzimšanas brīža? Piedzimšana jau savā būtībā ir neizbēgami traumatiska pieredze, pasaule nekad vairs nebūs tik viegla kā mātes vēderā, un nāksies meklēt veidus, kā ar to sadzīvot. Filmās, starp citu, sākoties dzemdībām, sievietēm bieži no rokām izkrīt un sašķīst bļodas vai krūzes. Skatoties, kā izrādes varonis kailām pēdām sāk notraust no spēles laukuma lauskas, iedarbojas kinētiskā saikne, jūtu – lūk, telpa manai asinskārei.

Tikmēr notikumi turpinās ar citu, veselu bļodu, bet man nedod miera pirmā, sasistā. Tā liek prātot par uzsvariem, par dramaturģijas lomu uz skatuves. Izrādes ritums diezgan ātri atklāj spēles noteikumus – katru no emocionālo paradigmu maiņām varoņa dzīvē iezīmē vizuāli teorētiska metafora, dažas no tām papildina runāts teksts. Nabassaites rādiusa aplis, kas varoni saista pie mātes bļodas un žakete, kas simbolizē konformismu, daudzskaitlīgas sūces dzīves telpā, kamēr trauks – tikai viens. Kaspara Niklasona brīžiem kosmiski, brīžiem ultrasonogrāfiski meditatīvās skaņas ainavā izrādes varonis melnajā, lakoniskajā skatuves telpā gravitē ap katru no metaforām, tās plūstoši nomaina cita citu, un mans pārdomu ceļojums sāk sarežģīties.

Metaforām secīgi mijoties, skatītājam automātiski jāpieņem, ka varonī notikusi pāreja uz nākamo posmu, ir viņš to līdzsajutis vai nē. Kur ir neērtības? Ķermeniski nolasāma pieaugoša spriedze, kas liek kaut ko mainīt, traucējošais, kas organiski dzītu meklēt risinājumus? Dramaturģija ir darbības māksla, un drāma nekļūst par drāmu tāpēc vien, ka nosaukta dramatiskā vārdā. Konceptuāli formulētas filozofiskas idejas paliek tikai teorētiskas, ja horeogrāfija neuzbūvē saikni, kas ļautu skatītājam saslēgties ar performantu intuitīvā ķermeniskuma sasaistē. Plaisas izrādes horeogrāfiskajā telpā ir pārāk lielas, varonis nenonāk strupceļā, pirms pārlēkt uz nākamo metaforu.

Domās atgriežos pie pirmās, sasistās bļodas, pārcilāju personīgo slideno pieredzi uz slapjas deju grīdas, pārmetu sev, ka domāju par visādiem niekiem, jo galu galā runa jau nav par to bļodu, bet par… par ko tad īsti? Par to, ka ārēji uzspiestā tēlā kļuvis par šauru, – pareizi, tā bija teikts izrādes anotācijā. Atceros sava meditācijas skolotāja teikto – kad pamanāt, ka esat aizklīdis domās, vienkārši atgriezieties pie sākotnējā uzdevuma. Sāku domāt, ka veselā bļoda varbūt tīšuprāt ir neatsaucīgs partneris, tā negrib iesaistīties duetā, nejaukā bļoda, kaut tu nokristu, es domāju. Izrādes varonis tiešām vienā brīdī to nosviež zemē, un negantā bļoda saplīst. Un varonis plūdeni dodas tālāk.

Seko aina, kurai varētu dot nosaukumu “Bārā ienāk trīs lauskas”, un savā tēlainajā skaidrībā un dramaturģiskajā precizitātē tā kļūst par izrādes kulmināciju. Skatuviskā risinājuma šausminoši pievilcīgā loģika rada katarsei līdzīgu baudu. Viss ir savā negaidītajā un vienlaikus absolūti likumsakarīgajā vietā.

Tagad, kad saplēstas jau divas bļodas, pienācis laiks izlemt, ko darīt ar lauskām. Kintsugi jēdziens iekļaujas plašākā estētiskā konceptā, wabi-sabi filozofijā, kurā wabi jeb skaistā novērtēšana nepilnīgajā savijas ar sabi jeb neizbēgamo dzīves zūdīgumu. Apdauzoties pret dzīves šķēršļiem, gūtās pieredzes padara mūs īpatnus un sadziedēto brūču rētas atgādina par spēku, kas ļāvis grūtības pārvarēt.

Izrādes filozofiskais ietvars ir pievilcīgi aktuāls divos aspektos. Viens ir apzinīgi ekoloģisks. Patērnieciskās alkas pēc arvien jaunām un spīdīgām lietiņām prasās tikt līdzsvarotas ar aprites un labošanas ekonomikas paradigmu. Virzību uz šādu apceri veiksmīgi bruģē arī pa ceļam uz izrādes telpu aplūkojamā salīmēto mēģinājumu bļodu sērija ar komentāriem “aizmirsu, ka bļoda somā”, “nebiju pieslēdzies”, “ai, man apnika”, “aizdomājos”, “atkal un atkal, un atkal, un atkal, un atkal”. Tā atgādina, cik steidzīgi un pavirši mēdzam dzīvot un strādāt. Un vienlaikus sniedz skatītājam sajūtu, ka viņš ielūkojies tur, kur parasti ieeja ir liegta, – tapšanas procesā –, kā arī vedina domāt par mākslinieka trauslumu saskarē ar nepieciešamību “ražot” konkurētspējīgu produkciju.

Tikmēr otrs ar aktuālo saistīts aspekts – valdošā jaunības, izdošanās un perfekcijas kulta ainavā kintsugi runā par nepieciešamību pieņemt neizbēgamās nepilnības, neveiksmes un rezonē ar rūpēm par emocionālo labbūtību. Tas atgādina, ka pasaule ir mūžam mainīga, dzīve mūs apdauzīs, gribam to vai ne, un tad visu izšķirs tas, ko ar savām plaisām iesāksim tālāk.

Iesist robus dzīvē visiem lielākoties izdodas bez īpašas piepūles, savukārt cēloņu šķetināšana un seku novēršana parasti prasa daudz vairāk laika un rūpības. Ķīnas lakas koka (Toxicodendron vernicifluum) sveķīgā sula, kas kintsugi tiek izmantota kā līme, pilnībā sacietē 7–14 dienu laikā, tā tiek klāta vairākos slāņos, zelts nāk tikai pēc tam.

Izrādes finālā abu bļodu lauskas ir sajaukušās un labā dēla žaketē ievīstītas līdznešanai. Stāsta varonis ilgi stāv un skatās uz savu ēnu, kas, pateicoties Jūlijas Bondarenko gaismu dizainam, ir daudz lielāka par viņu pašu. Prātā nāk Eiropas zemapziņas apceļotājs Jungs, un gribas novēlēt Aigaram Larionovam – lai turpmākajā ceļā ar rūpību un augošu meistarību spēku samērus ar Ēnu izdodas izlīdzināt.

Titulfoto autors: Reinis Inkēns

*Anta Priedīte ir nozaru nomads, klejojot starp režiju, laikmetīgo deju, dramaturģiju un prozu

1 Režisora Sema Brauna veidotais klips Adeles dziesmai “Rolling in the Deep” 2012. gadā saņēma Grammy balvu kategorijā “Best Short Form Music Video”. Klipā darbība norisinās pamestā mājā; augoša trauku lausku kaudze, degošs pilsētas makets, ūdens glāzēm pildīta istaba un deja putekļos kalpo kā tēlaina telpa emocionālas pieredzes šķetināšanai.

2 Intervija “Ķermenis ir tuvākais, kas mums ir” ar laikmetīgās dejas horeogrāfi Agati Bankavu