Pāris autori atteicās rakstīt par šo izrādi, aizbildinoties ar: “Šis izklausās ļoti sarežģīti…” Bet tā īsti nav. Man visu izrādi tā vien gribējās ātrāk tikt pie rakstīšanas. “Es skatos uz sevi” pieteikta kā “klasiskajā dejā nebalstīta” izrāde, kurā dejotāji varēs paši pieņemt lēmumus, tās aprakstā minēts kontaktimprovizācijas un partnerdejas izmantojums. Izrādē trauksme formulēta kā idejas aizmetnis, bet klātesamība – kā mērķis. Starptautiskais radošās komandas sastāvs (dramaturģe Elise Kundi-Matvejeva, mūzikas autori Erasmus Džons Talbots, Frederiks Rīds, scenogrāfe Margarita Germane), septiņi fiziski spēcīgi dejotāji (Anna Marija Puķe, Sabīne Neilande, Edvards Kurmiņš, Aigars Larionovs, Poļina Filippova, Mārīte Supe, Mārtiņš Emīls Aržanovskis) un horeogrāfa Naura Miķeļa Gobas līdz šim man zināmā mākslinieciskā prakse manas ekspektācijas par izrādi vedināja virzienā uz spēcīgu fizikalitāti dejā, bet varbūt grūtāk atkodējamu tēmas iemiesotību horeogrāfijā. Es nojautu, ka diez vai redzēšu kaut vienu dejas kustību, kam saknes meklējamas klasiskajā dejā, bet nebiju droša, vai horeogrāfiskajos manevros dejotājs būs arī radītājs vai tomēr tikai izpildītājs. Es nedaudz kļūdījos, un man nedaudz bija taisnība.

Izrādes tēma atklājās skaidri, mani pašu ievedot trauksmē jau pirmajās minūtēs. Dejas laukumu šķir balta audekla siena, kas izgaismota ar rozā LED gaismām. Skatītāji ir sadalīti abpus baltajai sienai, un katrs redz mazliet citu izrādi, otrā pusē ielūkojoties tikai caur nelielu atvērtu aili centrā. Es jutos neērti, ka neredzu visu un mana uztvere tiek tīšām fragmentēta, nespēju saprast esošos un sagaidīt tālākos notikumus. Rozā apgaismojums mani smacēja, un auksti pelēkā grīda ar pelēkās drēbēs ietērptajiem ķermeņiem, kuru kustību veidoja pārliecinoša ķermeņa sasprindzinājuma un rāmjos turēšanas estētika, mani atsvešināja. Nespēju pieslēgties izrādei, lai arī ļoti centos atrast ieejas vārtus. Manas dūres bija sažņaugtas līdz brīdim, kad to pamanīju un apzināti izelpoju, lai pēc mirkļa atkal sevi pieķertu saspringušu. Es skatījos uz sevi un domāju, ka ātrāk gribu tikt prom ciemoties pie māsas, kas mani pacienās ar siltu tēju, cepumiem un mierīgu atmosfēru.

Nesen lasīju, ka mileniāļi – tie, kas dzimuši no 1980. līdz 2000. gadam (arī es) – ir vistrauksmainākā paaudze, kura beidzot par “jauno melno” godīgi atzīst mierpilnu dzīvi. Sēžot izrādē “Es skatos uz sevi”, domāju par to, ka sevis analīze un izprašana ir manas paaudzes mīļākā nodarbe. Pirmkārt jau egocentrisms (kā nekā mileniāļi izdomāja Instagram un pašbildes) un pievēršanās sev – savu traumu dziedēšanai, sevis mīlēšanai un robežu nospraušanai. Otrkārt, pašpalīdzības metožu turēšana pa rokai. Mana Instagram ziņu josla ir pilna ar ierakstiem par to, kā uzlabot dzīvi, – kā būt apzinātākam vecākam un partnerim, kā labāk ieguldīt, ko labāk ēst, kā izvairīties no plastmasas, kā šķirot atkritumus un kā labāk dejot. Man gar acīm ritinās dažādi pētījumu apstiprināti fakti, mobilitātes vingrinājumi, karš un pamācības, kā aizsargāt bērnus no varmākām. Es visu laiku esmu totālā stresā un visu laiku nodarbojos ar stresa mazināšanu. Šo savu nožēlojamo stāvokli man palīdzēja atskārst redzētā izrāde. Nākot uz to, es gaidīju, ka horeogrāfs darīs viņam interesējošu lietu – caur šo izrādi pievērsīsies sev – un es uz to skatīšos. Bet man tik ļoti nācās pievērsties sev pašai, ka sāku domāt, vai tik horeogrāfs to nav darījis apzināti – ar dažādiem paņēmieniem kacinājis manī “besīgu” ielūkošanos pašai savā trauksmes piepildītajā dzīvē. Visdrīzāk es meklēju kaut ko, kā te nav.

Sarunā pēc izrādes Nauris Miķelis Goba atklāja, ka šīs horeogrāfijas struktūru dēvē par spēles plānu. Tā ietvaros izrādē dzīvo (dejo) septiņi dejotāji. Viņi staigā, skrien, lec cits citam virsū, apskaujas, dodas kontaktdejā un dejo solo. Improvizācijas un iestudēta dejas materiāla attiecības šķita atbilstošas izvēlētajai iecerei. Skaidrus noteikumus neatkodēju, bet jutu spēles plāna eksistenci. Katram dejotājam bija kāds savs kustību materiāls formas ziņā, bet to izpildījums un ķermeņa nospriegojums bija līdzīgs. Tas savukārt viņus padarīja par masu, par ikvienu no mums, par vienādiem spēles spēlētājiem – dažbrīd “Riču raču” komandām, dažbrīd “Minecraft” pilidžeriem. Es pamanīju, cik viņi ir efektīvi: iedarbīgi un prasmīgi pārvietojas pa laukumu, uzņem cits cita svaru, pārvalda savu ķermeni, dara tieši to, kas ir jādara, – izpilda piecgades (ups, tas ir, spēles) plānu. Dejotājs Aigars Larionovs sarunā vēlāk atzinās, ka dažbrīd viņam izrādes laikā parādās jautājums, kāpēc viņam te tik ilgi jāstāv, bet to uzreiz arī paskaidroja: “Man nevajag atrast tēlu, es veidojos attiecībā pret pārējiem. Es drīkstu nebūt nekas specifisks.” Šī neitrālā ķermeņa pieeja mani uzrunā, bet jāatzīst, ka šoreiz tā nenostrādāja, jo dejotājos pamanīju dažādas skatuviskās klātbūtnes interpretācijas. Piemēram, 1. marta izrādē no manas sēdvietas redzamajos notikumos atšķirīgs šķita Poļinas Filippovas dejojums. Izrādes beigu posmā viņa salauza neitrāla, kustību nesoša ķermeņa stāvokli un pievērsās kustības izpildījumam miesiski, pat kaislīgi. Viņas dejojums kinestētiski mani aizrāva, un visi citi nespecifiskie tēli blakus saplūda darbīgi viendabīgā masā. Grūti spriest, vai tā bija stratēģiska horeogrāfa izvēle vai nejaušība. Varbūt tā bija dumpinieciska dejotāja, kas izlēma sevi atbrīvot no spēles uzstādījumā valdošās atsvešinātības un horeogrāfa autoritātes? Es būšu es, un visa šī struktūra var iet… Lūk, šis jau man izklausās pēc “klasiskajā dejā nebalstītas” pieejas. Nevis reprezentēt ideju, bet iemiesot to.

Horeogrāfs sarunā pēc izrādes vēl atgādināja, ka nav jau nekas jāsaprot un katram var rasties sava interpretācija, norādīdams arī, ka pats negribētu neko definēt. Bet es mēģinu satvert izrādes iekšējo dzīslu, lai atkodētu, kā to skatīties. Nevis, lai analizētu ar vārdiem, bet pieslēgtos ķermeniski. Tā īsti nav postmoderna struktūra, kuras fragmentācija mani ievestu rotaļā. Tā nav arī naratīvā balstīta izrāde, kas tieši postulētu izvēlēto tēmu un piedāvātu tai kādu risinājumu vai iedarbotos emocionāli. Ilgstoši domāju par to kā par ainavu, bet tagad sliecos spriest, ka šī izrāde ir horeogrāfa pašrefleksijas process, viņa mēģinājums sakārtot mazu pasaules stūrīti, kamēr viss cits apkārt sprāgst un deg. Kā gara rēķināšanas uzdevuma atšifrējums pa soļiem, kurā esošos objektus var mainīt vietām, lai būtu, ar ko nodarboties, bet rezultāts tāpat jau ir zināms. Ko no tā ieguva skatītājs? Cerams, ka paskatījās uz sevi.

Sarunā ar radošo komandu pēc izrādes es nekautrējos uzdot specifiskus jautājumus par darba struktūru, materiāla veidošanas paņēmieniem, arī sarežģīto: “Ko no šī vajadzēja iegūt skatītājam?” Mani nepamet sajūta, ka pēdējā gada laikā sarunas pēc izrādēm nav bijušas veiksmīgas. Gan Rīgas cirkā piedzīvotās pēc “Made by Person” un “#piecērt8000”, gan ĢIT pēc izrādēm “Lauskas” un “Savējā un svešā”, gan šī. Dažreiz radošā komanda ir ļoti nogurusi un pārsātināta un saruna ved tādā neveiksmīgā koķetērijā un jokos uz robežas, ko pavada īsas, neko nepasakošas atbildes un sajūta, ka viņi nevēlas šeit atrasties un, iespējams, īpaši nopietni neuztver ne skatītāju, ne sevi. Citās reizēs radošā komanda nodarbojas ar attaisnošanos un beigās viss aizved uz “man tā gribējās”, “es tā jūtu”, “tas mani interesē”, kas ir loģiski, bet, kāpēc tad notiek šī saruna? Dažkārt ir nācies pieredzēt, ka saruna kļūst par skatītāja izpētes aktu un uz jautājumiem atskan pretjautājums: “Bet kā jums likās?” Kāds teiks, ka par deju ir grūti runāt, to vieglāk ir sajust un pieredzēt. Bet, kad māksliniekam ir skaidrs savas mākslinieciskās darbības process, rezultāts vai vismaz tas, ko viņš gribēja dot skatītājam, tad runāt nevajadzētu būt grūti. Es saprotu, ka jēdzīga saruna pieprasa atvērties un kļūt ievainojamam, tas ne vienmēr ir emocionāli iespējams uzreiz pēc pirmizrādes. Varbūt līdzīgi kā tiek atrasta jēga izrādes rādīšanai, jāatrod arī jēga sarunai pēc tās. Ko es gribu no šīs izrādes, ko es gribu no šīs sarunas? Ko es gribu dot, un ko es gribu ņemt? Piemēram, ar šo tekstu es gribu pateikt, ka izrāde bija rosinoša un iedarbīga, bet arī atsvešināta un paredzama. Tajā it kā nekas nenotika, bet tās notikšanas fakts ir bijusi daļa no visu iesaistīto dzīves. Man šķiet, ka ir svarīgi veidot izrādes – jebkādas, dažādas, par to, kas interesē. Tikai darot var kaut kur nonākt. Un izrāde “Es skatos uz sevi” paver potenciālu nonākšanai kaut kur gan skatītājam, gan tās autoriem.

*Rūta Pūce ir horeogrāfe, dejas pedagoģe un žurnāla “Dance.lv” redaktore.

Titulfoto autore: Dana Gulbe