Linda Krūmiņa*

Mājās pēc izrādes dodos ar vieglu smīniņu uz sejas. Jā, jā – es arī uzkāpu uz podesta un dejoju, sarku un bālēju, bet dejoju. Īstenībā visu izrādi pavadīju mazā ķiķināšanā, kas aizsākas ar Olgas Žitluhinas atteikumu man iedot programmiņu, jo vēl neesmu atradusi sev sēdvietu. Atrodu, saņemu un sāku lasīt. Patiesībā lielo avīžveida programmu turu sev tikai priekšā un iemetu aci nedaudz, jo, lūkojoties tai pāri, vēroju dejotājus, kuri jau aizsietām acīm taustās pa podestiem , tie novietoti starp apmulsušajiem skatītājiem.

Nenoliedzami kā šāds skatītāju un skatuves/skatuvju izvietojums maina attiecības, uzmanību utt. Bet tas arī nojauc kaut kādas sociālas hierarhijas. Nav dārga pirmā rinda, nav nepārredzamo balkonu rindu. Šeit skatītājs ir vai nu visa mudžekļa vidū, vai arī nedaudz pie malas, bet arī tur viņam neizmukt no tuvā kontakta ar dejotājiem. Viņi traucas tev garām lecot, krītot, atkal ceļoties augša un nākamajā brīdi viņi jau guļ, klusi un mierīgi, ik pa laikam saraustoties it kā pa miegam. Temps un noskaņa mainās ļoti ātri un viļņaini, tapāt kā mūzika, pēkšņie izsaucieni, sabļāvieni.

Šķiet, vislielākā izrādes kvalitāte ir komandas saliedētība un uzticēšanās. Var pamanīt dejotāju sastapušos ciešos skatienus, smīniņu, raidītu vienam otram. Rodas brīva, baudāma, ērta, trakulīga un bezbēdīga sajūta. Ne miņas no manā apziņā dzīvojošā Arnolda Liniņa “Branda”. Ar šo salīdzinājumu kādu laiku cīnos, bet tad aizpeldu pārdomās par to, ka esmu te un tagad, vērojot plīvojošo masīvo plēvi virs skatītāju galvām. Domāju, ka tie ir mākoņi, tās ir debesis, bet tik zemas… tomēr neaizsniedzamas… tām pieskaras ar kājām … staigāt pa debesīm, nevis pieskarties tām. Nu re, būšu nonākusi pie savas brandiskās kustību atziņas. Mums jāstaigā debesīs, nevis tikai ar pirkstu galiem tām jāpieskaras, kur nu vēl tikai to vērošanu no attāluma.

Prieks redzēt, ka katram no dejotājiem ir iespēja paturēt savu es, savu personību. Sākot jau ar individuālajiem dosjē programmiņās, līdz viņu tuvākajai valodai – kustībai. Katrs no viņiem šķiet jūtas ērti un saplūst ļoti organiski ar savu kustību materiālu.

“Ārā ” iepriecina, uzrunā, sabaida, izaicina. Vārdu sakot, tā iedarbojas, neatstāj vienaldzīgu un dažu pat burtiski neatstāj malā sēdošu, uzaicinot vai drīzāk izaicinot piecelties un kustēties pašam – šoreiz dejā.

*Lindu Krūmiņu DANCE.LV žurnāls jau ir saticis. Viņa bija viena no fokusa grupas dalībniecēm mūsu rīkotajā projektā/festivālā “Jauna deja jaunā vietā”, kas risinājās 2013. gada oktobrī Latgales vēstniecībā “GORS”. Lindu dalībai programmā “nominēja” viņas pasniedzēja Latvijas Kultūras akadēmijā Zane Kreicberga. Ne par velti – Lindai deja interesē, viņa to skatās, sajūt un saprot, deja ir arī kursadarba tēmā, būs arī bakalaura darba uzmanības lokā. Linda par sevi saka: “Esmu LKA Audiovizuālās un skatuves mākslas 4. kursa studente. Teātris un deja uz sava āķa ir paķēris arī mani. Tagad cenšos atrast veidu un pusi, pa kuru tiem pietuvoties, un padot tālāk citiem to, ko izteikt ir grūti, izprast – reti, bet piedzīvot – bieži.”