Dita Jonīte

Biļetes izdalītas. Kurpes novilktas. Starts. Pirmā diena

Latvijas Kultūras akadēmijas šā gada absolventu izrāžu sēriju ļoti konceptuāli ievada Anetes Tambakas diplomdarbs “Unknown Artist – Track 9”. Konceptuāli vispirms jau tāpēc, ka izrāde notiek LKA zālē, kurā jaunie horeogrāfi četru studiju  gadu laikā vairākus litrus sviedru izlējuši. Anetes izrāde dokumentāli un atklāti ieskicē to kursa studentu portretus, kas mācības Akadēmijā dažādu iemeslu dēļ pārtraukuši, un ar asprātīgu vieglumu rezumē dejas studijām un praksei veltīto laiku. Spēja strādāt kā zirgam, bet dzīvi uztvert ar humoru, raksturīga kursa vadītājai Olgai Žitluhinai, un to viņa iemācījusi arī saviem studentiem.

Vērojot Anetes izrādi, es tiešām jutos satikusies ar ceturto Olgas Žitluhinas un Ramonas Galkinas izloloto un izaudzināto jauno horeogrāfu kursu. Daudzās detaļas, no kurām uzbūvēta izrāde, veidoja to kopumu, kas atpazīstama kā Olgas Žitluhinas skola.

Izrāde sākas ar dauzonīgu iepazīšanos jeb saspēli ar skatītājiem, kas nāk uz izrādi, bet kuri vēl nevar nojaust – cik daudz notiekošajā ir spēles un cik daudz personīgi izsāpētas nopietnības. Finālā, kad visi “kursa aizbēdzēji” izlec pa zāles logu, sev un pārējiem iestāstot, ka tur ir svaigāks gaiss, jo īpaši skaudri uzrunā dejotāju atklātība. Un reizē atbruņo izrādes veidotāju humors – lēks ārā svaiga gaisā… un uzpīpēs. Taču atkal atgriezīsies, lai kopā ar Aneti iestudētu izrādi!

Izšķirties par soli studijas neturpināt, nav viegli, bet esmu pārliecināta, ka visgodīgāk pašam pret sevi ir – vai nu kaut ko dari tāpēc, ka tiešām to gribi un tev to vajag, vai nedari vispār. Katram ir savs ceļš un pieredze, un man ļoti patika, kā Anete to visu caur kustību un video bija atklājusi savā diplomdarbā. Drosme dejas izrādē runāt par to, kas katram ir aktuāli un būtiski  šeit un tagad, ir ārkārtīgi būtiska mākslinieciskās izpētes darba kvalitāte.

Arī attiecībā uz otro skates izrādi “Route 9”, kas notika Ģertrūdes ielas teātrī, mēle niez runāt par konceptuālu vietas izvēli, jo šī spēles telpa atrodas tikai desmit minūšu gājiena attālumā no akadēmijas. Jau iepriekšējais horeogrāfu kurss visai organiski iekļāvies neatkarīgo teātru procesos. Var labi iztēloties, ka arī šie jaunie horeogrāfi meklēs sadarbības iespējas ar neatkarīgajiem teātriem.

Alise Putniņa Ģertrūdes ielas teātrī parādītajā diplomdarbā “Route 9” droši un viegli izmantojusi mūziķu dzīvo klātbūtni. Un te nu vietā sākt burkšķēt par diplomdarbu “iepakojumu”. Kas ir šie mūziķi, kas piedalās izrādē? Saprotu, ka man jājūtas vainīgai, jo pati nemanīju – bija vai nebija arī programmiņas. Bet arī pēc izrādes internetā neatrodu sīkāku informāciju par veidotāju sastāvu. Taču ļoti gribētos zināt, kā sauc puisi ar ģitāru un puisi pie pianīna, kuri abi tik jūtīgi saspēlējās ar visu trīs dejotāju ķermeņu kustībām.

Izrādē labi izmantots Evas Kronbergas dabiskais artistiskums un personības iekšējais spēks. Arī šajā izrādē ir mēģināts iet uz kontaktu ar skatītāju – visamizantākās ir tās epizodes, kad Eva tinas un glaužas pie baleta pasniedzējas Guntas Bāliņas kājām. Taču neveikli izpildītus baleta soļus un pozas šajā pusstundā es pēkšņi ieraudzīju kā klišejas. Tas vienmēr izskatās smieklīgi, taču diplomdarbam tomēr, šķiet, pārāk vienkārši.

Klusinātāka un ziemeļnieciski atturīgāka bija trešā 11. jūnija izrāde “Zirgu pastā” – Annes-Birthes Nordas diplomdarbs “Sway”. Nosaukums ir ārkārtīgi ietilpīgs, jo ar to var saprast gan šūpošanos vējā (tieši tādu vēja čaboņu radīja papīra kleitā ieģērbtā Anete Tambaka), gan “šūpošanos”, meklējot to, kā vizuālās mākslas un dejas sintēzi parādīt izrādē. Kustību ziņā atmiņā tas palicis kā minimālistisks darbs, kaut arī papīra instalācija atstājusi no redzētā visai spēcīgu iespaidu. Mazāk mērķtiecīga šķita saspēle abu izpildītāju starpā. Finālā dejotāji it kā apmainās vietām – milzīgajā papīra kleitā, kurā sākumā ir Anetes Tambakas augums, beigās ieritinās un pazūd Jānis Putniņš, kas ar papīra kasti uz galvas apmēram izrādes vidū pēkšņi iekrīt spēles laukumā. Taču tas varbūt arī ir izrādes pluss – ātra, skaidra un skaista papīra pētniecība?

Otrā diena

Latvijas Nacionālā opera. Jaunā zāle. “Smalka” vieta, bet atkal bez īpašām norādēm – kas un kāpēc te notiks. Skatītāju sēdvietās gan var atrast kaut ko programmiņai līdzīgu, taču atvērumā ir īsa informācija par divām izrādēm. Kura būs pirmā? Atliek sekot loģikai – tātad tā, kura ilustrēta ar neizteiksmīgu bildi un daudz burtiem A4 formāta lapiņas kreisajā pusē. Pēc izpildītāju parādīšanās aizdomas apstiprinās, tas ir Jānis Putniņš un viņa diplomdarbs “Par viņu”. Izrāde būs par grupas un indivīda attiecībām (apmēram tāds ir pieteikums programmiņā).

Šajā izrādē man patīk enerģija, kas plūst no dejotāju grupas. Simpātijas raisa arī tas, ka Jānim izdevies saorganizēt salīdzinoši tik lielu izpildītāju sastāvu. Jo īpaši ņemot vērā to, ka katrs no viņiem taču ir aizņemts gan ar savu rūpju bērnu jeb diplomdarbu, gan kā izpildītājs iesaistīts arī citās studiju biedru izrādēs.

Atkal solistos lieliskā Eva Kronberga. Viņā, protams, ir spēks, kas var pretstāvēt arī inertai grupai. Taču izrāde atmiņā paliek kā tumša bilde, kurā cīnās tikpat tumši stāvi. Fināls ir vienkāršs: pamazām visi dejotāji aiziet skatuves dziļumā, nometot drēbes, kuras sev virsū savelk Anete Tambaka. Viņa arī ģitāristam, kurš uz vietas izrādei rada skaņu celiņu, atņem instrumentu. Kāpēc viņš, pretstatā pārējiem, bija koši ģērbts, bet vienalga tika “atbruņots”? Un, kas ir šis ģitārists?! Programmiņā atkal ne vārda! Producents un mākslinieks gan ir minēti.

Otra izrāde šajā “Operas vakarā” ir Ivara Broniča “Kods”. Darbs, kura iedvesmas avots bijis Haruki Murakami romāns “Skarbā brīnumzeme un pasaules gals”, ir tieši tik minimālistisks, lai skatītājā atstātu bezgalīgu telpu neticami intensīvai klātbūtnei un fantāzijas lidojumam. Pieci, uz vēdera guloši ķermeņi, kuri tiek epizodiski izgaismoti un gaismas satumsuma laikā maina savu atrašanās vietu. Pārvietošanās ir gandrīz nepamanāma, tāpēc šķiet pat neticama. Attīstoties izrādei, spēle ar gaismu/ tumsu un ķermeņu kustību frāzēm veido oriģinālu temporitmu. Jūtos ievilkta maģiski meditatīvā atmosfērā, ko pastiprina arī lēni ritmiskais mūzikas refrēns. Dejotāji atgādina ārkārtīgi sīkus dabas fragmentiņus milzīgā palielinājumā. Te nav ne miņas no katra dejotāja individuālās personības, viņi it kā ieņēmuši pilnīgi citu, no cilvēka atšķirīgu “agregātstāvokli”, ir tikai gulošs ķermenis, kas var vai nu slīdēt vai velties. Beigās viņi saveļas kopā. Vai tā ir uzvara vai tomēr zaudējums – arī šis jautājums netiek atbildēts tieši, bet ir neizsakāmi intriģējoši par redzēto domāt. Un vēl – esmu sajūsmā par stilā iestudēto paklanīšanos! Ejot uz nākamajām divām izrādēm „Zirgu pastā”, esmu laimīga.

LKA Teātra mājā kā pirmā tiek piedāvāta Rūtas Pūces izrāde “Simts vientulības”. Svarīga ir radītā atmosfēra – siltas gaismas, koši tērpi, šūpuļtīkls un pāris putnu būrīšu. Tā ir nepārprotama atsauce uz Dienvidu zemēm. Nosaukuma dēļ asociācijas, protams, aizslīd līdz Markesa varoņu pasaulei, bet vizuāli izrāde paliek prātā kā silta “bilde”, kurā brīžiem aktīvāk, brīžiem pasīvāk dejotāji atklājuši savstarpējās attiecības, līdz finālā ieņem cita izpildītāja sākuma stāvokli, cita vietu.

Pretēji Rūtas izrādes poētiskajai atmosfērai, Maijas Tjurapinas darbs “Viens – divi – daudz” ļoti enerģiski un šķietami racionāli ieņem spēles telpu. Dejotāji spīdīgas, gaišu toņu trikotāžas tērpos (Laura Smaile), dauzoties un izmantojot spēli ar balsi, ritmu un kustību frāzēm, izstāsta pāris anekdotes no savas studiju (?) pieredzes. Atkal tā ir bijusi vēlme runāt par individualitātes attiecībām ar grupu, bet finālā izskan rotaļīgs secinājums, ka šī “cīņa” gan ar sevi, ar citādi domājošiem, iespējams, nekad nebeigsies, ko pasvītro fināla dziesma “Never Ending Story”.

Ekskursijas diena

Sandra Lapiņa parūpējas, lai viņas “Ekskursiju” šajā diplomdarbu izrāžu sērijā nesajauktu ne ar vienu citu studentu izrādi. Tie, kas ar vai bez gumijniekiem (kas tiek ieteikts potenciālajiem ekskursijas dalībniekiem) piedalās vasaras tveices pielietajā ekskursijā uz kādu Ādažu novada pļavu un labticīgi izbrien ušņu un nātru pilno lauku, lai apskatītu dažus dīvainus objektus, iespējams, mazāk šajā piedzīvojumā atcerēsies iemeslu – Sandras Lapiņas horeogrāfiju. Kaut gan varbūt tieši šizīgais kustību pētījuma iepakojums jeb ekskursija ļauj uz pļavas troļļu somnambuliskajiem virpuļiem ap savu asi (jo kājas gandrīz līdz ceļgaliem ieraktas zemē) un murmulēšanu acīm ciet paskatīties ar lielāku distanci. Un aizdomāties par to, ko ķermenis var vai nevar izdarīt ar atņemtām kājām. Šī ir vienīgā izrāde, kuras laikā domāju, ko man vajadzētu piesolīt, lai es kā studiju biedrs piekristu uz avantūru: karstā jūnija saulē vairāk nekā stundu ar ieraktām kājām inkarnēties dīvainos zemes mošķos.

Uz tikko piedzīvotā fona divas nākamās izrādes „Zirgu pastā”  liekas teju vai nebūtiski reālās zemes dzīves nieki. Agates Cukuras “Andele” svarīgāko pasaka pirmajās piecās izrādes minūtēs. Meitenes, imitējot kustības, kas varētu būt fiksētas, ieinteresēti skraidot pa veikalu no viena preču plaukta pie cita, tik tiešām var atgādina deju. Kad no šņorbēniņiem, trosēs iekārti, nolaižas desmit lupatu kalni, ap ko notiek tālākais cīkstiņš, interese atslābst. Kad paklanīšanās laikā no augšas tiek atsaukti visi tie puiši, kas nodrošinājuši pieminēto lupatu čupu atrakcijas, es nožēloju, ka neesmu sēdējusi tur, augšā. Būtu gribējies redzēt tos, kas sviedriem vaigos strādājuši, lai dāmas var ņemties ap lupatām. Lūk, tā būtu drāma – paralēli ieraugot abas puses.

Skatoties Karīnas Lapšinas darbu “Skaitām līdz 100’ – lai nomierinātos”, mani urdīja tikai viens jautājums – kāpēc iesaistīta arī dziedātāja Aija Andrejeva. Nenoliedzami, viņa ir laba aktrise, un jūtīga skatuves kustībās, par ko var pārliecināties Liepājas teātra leģendārajā izrādē “Pūt, vējiņi!”. Bet kāds bijis mērķis izpildītāju sastāvā iesaistīt tik spēcīgu personību kā viņa,  izrādes laikā netop skaidrs. Daudz vārdu izrādes laikā jāizrunā Rūdolfam Kugrēnam. Bet arī tas līdz skaniskai kustībai vai jēgas atklāsmei neizaug. Dalībnieki brīvi kustās pa dažādos līmeņos novietotajiem podestiem un kontaktējas ar ko vien vēlas. Izrāde vien neobligāti pareflektē par noslēgtu telpu jeb liftu, taču nerodas ne klaustrofobiska sajūta, ne nepatika pret tiem, kas ar mani piespiedu kārtā ieslodzīti šajā “slēgtajā telpā”. Bet tieši par šo piespiedu kopābūšanu it kā veidota izrāde.

Rūdolfa Gediņa “PARA-DOXA jeb pasaka jauktā secībā” sākas atraktīvi – dalībnieki dzīvnieku kostīmos paklanās un  saņem ziedus. Jāatzīstas, diena tiešām bijusi jau gana nogurdinoša un šķiet, ka izrāde varētu arī beigties nesākusies. Taču šis ačgārnais sākums ir tik intriģējošs, ka sēžu mierā un ieinteresēti gaidu turpinājumu. Tālākās darbības pārsvarā notiek tumsā, skatītājam pašam jārada savs vizuālais attēls, atsaucoties uz to, ko viņš sadzird. Un sadzirdēt var dzīvniecisku šņākuļošanu, elsošanu, kritienu būkšķus un vieglu šļūkāšanu. Ik pa laikam iedegas arī uz grīdas novietotie pieci gaismas plafoni. Saprotu, ka stāsts varbūt ir par dzīvnieku cilvēkā – gan uzvedībā, gan spējā iejusties viņu plastikā. Vislabāk man patika tas, kā izskatījās no diviem dejotājiem, kas atrodas viens virs otra, izveidotā meža zvēra gaitas grācija. Tad nezin kāpēc sekoja “disene” un tradicionāls fināls ar īsto beigu paklanīšanos. Varēja jau stilu izturēt konsekventi un iztikt ar paklanīšanos sākumā. Tā būtu vēl viena spilgta “para-doxa” detaļa.

Pārsteidzoši drūmu tēmu savam diplomdarbam izvēlējies Ģirts Bisenieks, kurš izrādi “48 Hours Before” būvējis, balstoties uz piecu jauniešu (izrādes izpildītāju) pirmsnāves vēstulēm. Man tas liek domāt par to, vai tiešām tik depresīvi nomācošs bijis studiju ceļš Latvijas Kultūras akadēmijā? Par ko gan vēl topošais horeogrāfs varētu velēties runāt savā diplomdarbā, ja ne par lietām, kas pašam ārkārtīgi svarīgas. Ja nāves tēma pieredzēta ārpus skolas, tad darbs, protams, var būt tikpat personisks. Vērojot izrādi, gan šķita, ka šis kustību stāsts varētu būt par daudz ko vai par jebko.

Diena bez programmiņām. 14. jūnijs

Ieejot E. Smiļģa muzeja tumšajā zālē, redzam, ka dejotāji katrs savā nodabā jau iesildās. Neslēpšu, ka šis diplomdarbs  interesēja īpaši, jo Evu Kronbergu ievēroju jau pirms četriem gadiem festivāla “Laiks dejot 2011” izrādē “Kad viņi ir citi?”, kad Eva bija Latvijas Kultūras koledžas audzēkne. Šajā diplomdarbu sērijā redzu, ka Evu novērtē un bieži savos darbos pieaicina arī citi topošie horeogrāfi.

Tātad zinu šo vārdu un iepriekš lasītajās programmās atzīmēju tieši Evas diplomdarba laiku un vietu. Kad tur nonākam, programmiņu nav, atrodamies melnā spēles telpā pa perimetru pie sienas uz grīdas un vienkārši jānotic, ka tas ir viens no diplomdarbiem. Gandrīz anonīms. Pēc kopējās programmas secinu – šis varētu būt Evas Kronbergas “ANANDA”. Lai ko šis nosaukums arī nozīmētu.

Talsu ielas spēles telpa atkal atgādina kādu rituālu vietu. Izrādei sākoties, visi seši izpildītāji pārvietojas pa apli. Tempam arvien pieaugot, riņķis nojūk un turpinās teju haotisks skrējiens līdz pat elpas trūkumam. Pēc nelielas atelpas dejotāji cits citu sāk zvetēt – ar roku, ar novilktu kreklu. Saprotu, ka Eva pētījusi kaut kādas sāpju un atsāpju robežas. Personīgi man to skatīties ir nepatīkami, jo zemstrāvās jūtu zināmu devu vardarbības. Un šīs nepatīkamās izjūtas nekompensē ne tās bučiņas, ko pēc tam dejotāji cits citam dāvā, ne seksuālas izlādes imitēšana, katram atsevišķi pieplokot pie sienas. Viņiem – dejotājiem, šķiet, šādi piedzīvojumi ir kā pīlei ūdens. Var jau būt.

Šim “mazohisma” seansam seko kas pilnīgi pretējs – artistiska un asprātīga kustību anekdote ap četrdurvju skapi. Tas ir Annas Novikovas darbs “Take Me as a Present”. Visi pieci dejotāji apveltīti ar lielisku humora izjūtu. Izrādes labākā pievienotā vērtība – neparastā spriedze, kas rodas, vērojot ļodzīgo skapi bez aizmugures sienas.

Izrādei sākoties, dzirdam tādu kā zirga riksi skapja iekšpusē. Visas četras skapja durvis ir aizvērtas, bet pa spraugām spiežas āra spilgta gaisma. Pēc brīža kādas durvis pamazām paveras, atklājot seksīgi īsā kleitiņā ģērbtu Taisiju Frolovu, pēc tam parādās Evas Kronbergas melni bikšotā kāja. Pamazām parādās arī puiši – Rūdolfs Gediņš, Ivars Broničs un Ģirts Bisenieks. Kādu brīdi nav nojaušams, kas darbina durvis, kuras noslēpumaini virinās ciet un vaļā. Droši vien, ka to dara paši dejotāji un, kā šķiet, ar veselu makšķerauklu sistēmas palīdzību. Bet dejotāji ar viegli ironiskiem vaibstiem sejā parādās te apgriezušies vertikālās, te horizontālās pozās, maina atrašanos no viena skapja nodalījuma uz citu, pa priekšu, pa aizmuguri. Skapis čīkst un, šķiet, tūlīt izjuks. Kopumā veidojas brīnišķīgs gandrīz vai kino ar suspense trikiem.

Šīs dienas trešā izrāde noris „Zirgu pastā” – tā ir Anastasijas Lonšakovas “Pazaudēto soļu vieta”,  sākas ar “piedzīvojumu” jeb gājienu cauri labirintam, izrādes dalībniekiem vai ik uz soļa apturot un uz brīdi apšaubot atnākušā skatītāja iespēju konkrētajam skatītājam doties uz izrādi. Uz izrādes norises vietu Karamazovu zālē jādodas pa apkārtceļu, kur vairākās vietās izrādes dalībnieki realizē kaut ko līdzīgu dejas instalācijām. Tas ir pietiekami dzīvi, taču atstāj mazuma piegaršu, gribas vēl. Izrādes kontekstā ievadu ar labirintiem “Zirgu pasta” gaiteņos tomēr uztveru kā neobligātu ampelēšanos. Izrāde ir pilna ar visādiem sīkiem trikiem: mazītiņas papīra lidmašīnītes, kas visu laiku krīt no šņorbēniņiem, skatītāja acu priekšā krustu šķērsu tiek uzlīmētas līmlentes un tad norautas, kādā epizodē notiek krišana jeb velšanās orķestra bedrē un līšana laukā no tās, fināls ar iegremdētās grīdas fragmenta pacelšanos ar mazām baltām mājiņām, neregulāri izvietoti skatītāju krēsli, dejotāju dauzīšanās ap durvīm un dzīvs mūziķis (atkal necieņa pret ansambļa dalībnieku, kuram tik liela loma izrādes radīšanā, bet nekur viņa vārdu neatrodu) pie flīģeļa.

Pēdējā sērija

Esmu iztukšota un uz Rūtas Ronjas filmas demonstrējumu nepalieku. Ģimenes apstākļu dēļ neredzu arī Taisijas Frolovas diplomdarbu “Trīs grācijas” nākamajā dienā, kas ir pēdējā studentu diplomdarbu izrādīšanas sērijā un risinās Eduarda Smiļģa muzejā zālē. Taču  paspēju uz Mārtiņa Sprūda “Putnu cilvēku” un, laimīgi pārfotografējusi vakara programmas lapiņu no kāda laimīgā tās īpašnieka, uzzinu, kā izskatās “Ekskursijas” autore Sandra Lapiņa (sava diplomdarba laikā viņa neparādījās), kura iesaistīta Mārtiņa izrādē kā viena no daiļajām “grācijām” – krāsu podiņu turētājām. Mārtiņa izrāde ir dejas, krāsu un dzejas improvizācija, kas sākas tumsā. Mārtiņš pats ir arī izpildītājs, viņš izrādi sāk ar teksta lasījumu. Ieslēdzot apgaismojumu, baltajā spēles laukumā parādās arī divas meitenes baltos kostīmos un no ķobīšiem uzlej Mārtiņam dzelteno krāsu. Izrādes pieteikumā minēts, ka autors iedvesmu smēlis Džeimsa Džoisa romānā “Mākslinieka portrets jaunībā”. Katrā ziņā Mārtiņa portrets jaunībā līdz ar šo diplomdarbu paliks labā atmiņā – no visiem redzētajiem darbiem šī izrāde visciešākās saiknes nodibina ar vizuālo mākslu. Meiteņu rokas (līdzās Sandrai ar krāsu podiem darbojas arī Rūta Pūce) uz Mārtiņa sākotnēji baltā tērptā auguma uzlej arī sarkano un zilo krāsu. Pamazām krāsas gan uz Mārtiņa apģērba, gan uz baltā lielā palaga zem viņa kājām un auguma sajaucas, veidojot košus krāsu laukumus. Finālā radīts liels un krāsains zīmējums.

Noslēgums. Agates Bankavas darbs “Rauts” šķiet apzināti veidots kā diplomdarbu sērijas noslēgums (bet tā nav). Pirms izrādes zāle ir pilnīgi tukša. Kad skatītāji sastājušies gar zāles malām, 16 dejotāji (visi absolventi) cits aiz cita tempā nes iekšā saliekamos krēslus, ko haotiski izkārto pa visu spēles telpu un kuros labticīgi sasēžas lielākā daļa klātesošo. Pamazām tiek radīta ballītes atmosfēra ar deju trikiem, publikas smīdināšanu, vīna dalīšanu, spēlēšanos ar izdzertajām pudelēm, dauzīšanos utt. Jūtos piederīga arī es, jo saprotu, ka esmu ieaicināta šo horeogrāfu studiju gadu atceres ballītē. Dejas starp skatītājiem šķiet sveiciens kursa lielākajam projektam “ĀRĀ”, dažādās “atrakciju” epizodes – sveiciens pasniedzējiem. Ticu, ka šajā pusstundā izdzīvotais prieks un azarts ir apliecinājums jauno horeogrāfu iegūtajai cilvēciskajai un profesionālajai pieredzei.

Foto: Inta Balode, skats no Sandras Lapiņas diplomdarba “Ekskursija”, dejo Taisija Frolova