Laima Jaunzema*

14. martā Ģertrūdes ielas teātrī pirmizrādi piedzīvoja Marijas Saveiko laikmetīgās dejas izrāde “Savējā un svešā”, kurā iezīmētie jautājumi turpinājās tās veidotāju un skatītāju sarunā. Horeogrāfiski izrāde ielūkojas Marijas personiskajā pieredzē un plašākā sociālpolitiskā sfērā izvērš jautājumu par to, kā ir uzaugt un dzīvot Latvijā ar “nelatvisku” identitāti. ”Savējā un svešā’’ iedziļinās arī piederības nozīmēs un varas mehānismos, kas ar tām spekulē, izmantojot vispārinājumus un veicinot tiešu vai netiešu naida runu. Īpaši aktuāli šie jautājumi kļuvuši pēdējo gadu laikā, kopš Krievijas uzsāktās kara darbības Ukrainā. Nevaru nepieminēt arī Izraēlas valdības nožēlojamo genocīdu pret Palestīnu un citas dažādu režīmu vardarbības nomāktas teritorijas.

Izgaismojot vēsturiski ieilgušās tēmas par identitātes hierarhijām Latvijā, kas veidojas varas jeb valsts mehānismos, Marija šai tēmai pievēršas lokāli – no personiska skatpunkta. Tas, protams, neizbēgami izvērš plašākus jautājumus par laikmetu, tā traģiskās koloniālās vēstures ignorēšanas sekām, kurās ikviens no mums ikdienā ir līdzdalīgs, formulējot savus uzskatus. Diemžēl, vienādojot dažādas kultūras vai asociējot tās ar ienaidnieka varas izpausmēm, bieži vien arī attaisnojam dziļus aizspriedumus, kas veicina diskrimināciju. Marijas izvēle šo pieredzi interpretēt caur dejas ķermenisko perspektīvu ir būtisks rīks, lai atklātu, cik dziļi fiziskas ir piederības un identitātes pieredzes. Tās ir daudz sarežģītākas par valodu, kas rada un uztur stingru, nemainīgu izpratni par lojalitātes definīcijām un izpausmēm.

“Savējās un svešās” laikā uz skatuves bez Marijas darbojas vēl trīs cilvēkresursu aģenti: divi zāles sānos filmē, diskrēti sekojot līdzi dejotājas kustībai; viņi ir kā izrādes tēmas perifērijā un koncentrējas uz tikai sev zināmu uzdevumu. Trešais dalībnieks ir mūziķis Kārlis Matīss Zitmanis, kura nenogurstoši virtuozais elektriskās ģitāras izpildījums dialogā ar Mariju veido svarīgu nozīmju plūsmu.

Izrādes sākumā Marija iezīmē sava stāstījuma sākumpunktu – viņa dejiski kāpelē pa samazinātiem pakāpieniem, no kuriem pārlec uz koraļļtoņa zilo krēslu, kurā vēlāk sēdēs ģitārists. Iespēlējot prelūdiju, Marija norāda uz mūzikas nozīmi turpmākajā izrādē, un viņas attiecības ar to rada sērīgu atmosfēru. Ķermeņa un nelielo pakāpienu proporcijas materializē bērnības dimensiju, kas, iespējams, identitāti veido vairāk nekā jebkurš teritoriālas piederības ultimāts. Kāpnes šeit kļūst par laika simbolu. Mani kā skatītāju šis simbols emocionāli satriec, un es atminos savas bērnības kāpnes, kuras tolaik man šķita absolūti pasakainas. Arī to atrašanās vieta^[1] pievienojas izrādes kontekstam. Sarunā pēc izrādes, kad Marijai tiek uzdots jautājums par pakāpieniem un to nozīmi, viņa piemin bērnību un tās sargājošo gaišumu.

Nacionālisms un ķermenis kā bināro definīciju lauks

Izrāde “Savējā un svešā” reflektē arī par nacionālisma problemātiku, vēsturiskām traumām un ar tām saistīto piederības nosacītību. Vai tikai tie, kuru dzimtā valoda ir latviešu, drīkst pieprasīt vietu Latvijas identitātē?

Dejas solo formāts šajā kontekstā kļūst par izaicinājumu – kā individuāls ķermenis var ilustrēt plašāku sociālo spriedzi? Kā šī kustība var attiekties uz tiem ķermeņiem, kas ārpus teātra telpām piedzīvo vēl asāku agresiju un atsvešinātību? Marija un radošā komanda (dejas dramaturģe Annija Broniča, māksliniece Kaiva Kumerova, gaismu mākslinieks Niks Cipruss) izrādē piedāvā aplūkot šos divus – savējais/svešais – aspektus. Paradokss slēpjas tajā, ka tas, kas dominējošajā kultūrā tiek definēts kā “savējais”, Mariju padara par “svešo”. Šī pretruna izgaismo nacionālisma galveno problēmu – tas vienmēr balstās uz kāda izslēgšanu, uzskatīšanu par neatbilstošu vai pat bīstamu. Rakstniece un feminisma pētniece Sāra Ahmeda (Sarah Ahmed) stāsta, ka naids un no tā atvasinātas emocijas ietekmē nācijas pašidentifikāciju, rada kolektīvu izpratni par citādo un nostāda vienas cilvēku grupas pret citām. Viņa analizē arī naida lomu ķermeņa un pasaules veidošanā; to, kā agresija kļūst par ievainojuma aizsardzības mehānismu. Šādas “aizsardzības”’ funkcijas skaidri var saskatīt fašistiskajā diskursā^[2], kur naida runā paustas pompozas patriotisma jūtas tiek attaisnotas kā dziļa mīlestība pret savējo, kurš vienmēr ir šķietami apdraudēts. Piemēram, nācija, baltādains nacionālists, pilsoniskā sabiedrība un tmldz. sabiedrības sastāvdaļas vienmēr ir pārliecinātas par absolūtu sava stāstījuma pareizību. Naids ir kas vairāk par individuālu emociju, kas naratīvu skaidro; naids šo naratīvu arī ietekmē un ļauj tam kļūt afektīvi iedarbīgam.^[3]

Marijas skatuviskais, sociālais, kulturālais, sevi pozicionējošais ķermenis ir absorbējis šo bināro savējais/svešais kodu. Plašākā mērogā to var novērot Latvijas integrācijas politikā, kura jau gadiem tiek veidota vertikālā hierarhijā, bieži vainojot minoritātes par nepietiekamu pielāgošanos. Izrāde aicina skatītāju pārvarēt šo viņi/mēs iedalījumu un jautāt sev: kas šajā dualitātē esam “mēs”? Vai tā robežas iespējams pārvarēt ķermeniski? Vai mēs varam uz apkārtni paskatīties plašāk? Vai varam ielūkoties savā laikmetā un ķermenī caur citu, ne savu nācijas vēsturiskā upura prizmu?

Nāras hibrīds

Gan sarunā pēc pirmizrādes, gan intervijā Marija min ilgas pēc cilvēcības. Tomēr izrādes mākslinieciskā struktūra paliek dualitātes lamatās – vai šajā pasaules politiskajā realitātē ar cerību uz cilvēcību ir pietiekami?

Komanda uzsver, ka savējā/svešā pretnostatījuma vizuālais tēls bijis ļoti svarīgs izrādes iecerē un tapšanā, tomēr, manuprāt, tai pietrūkst rakursa, kas lauztu šo apspiedošo dualitātes dabu. Savējās un Svešās tēli it kā ir vizuāli definēti, bet netiek radīta telpa alternatīvai – tie drīzāk komentē paši sevi. Marijas dejas materiāls ir brīvs, taču šķiet, ka dusmas un sāpes tiek apslāpētas – tās it kā slēpjas aiz tēliem, ļaujot tiem kontrolēt ķermeni un turpinot tolerēt ierasto domāšanas veidu.

Kultūras kritiķis Boriss Budens (Boris Buden) savos darbos bieži aplūko vēstures un atmiņas problēmu; jau 2016. gada esejā “With the Blow of a Paintbrush: Contemporary Fascism and the Limits of Historical Analogy” viņš brīdina: “Runājot par vēsturi, naivs optimisms balstās ticībā, ka sliktākais jau ir aiz muguras. Taču pastāv konkrēta iespēja, ka tas, kas notika, piemēram, Eiropā pirms mazāk nekā simts gadiem, bija tikai fašisma izmēģinājuma modelis un ka vēl ļaunāka un mutantiskāka tā forma ir jau klāt un mūs vēl sagaida. Mēs reti par to aizdomājamies, un tas būtiski ierobežo mūsu spēju veidot jēgpilnas vēsturiskas analoģijas. Mēs fašismu saprotam tikai retrospektīvi, padarot sevi aklus pret to fašismu, kas vēl tikai nāks.”

Naktī pēc izrādes manā prātā ataust uz skatuves novietotais zilais krēsls un tā atzveltnes dizains, kas atgādina gliemežvāku rakstu. Dīvainā kārtā atmiņā skan arī dziesma no multfilmas par Pasaciņu, kura sēd uz sliekšņa un kurai zemes virsū nav mājas, tāpēc tā neapstājas. Šī asociācija varbūt saistīta ar to, ka sarunā un intervijā pēc izrādes radošā komanda runāja par hibrīdu – ķermeni, kas peld pa vairākām, it kā pretnostatītām kultūrām. Tā viņi paši interpretē nāru – pa pusei cilvēku, pa pusei zivi. Man izrādē pietrūka šīs nāras, sirēnas. Simboliski tā spēj sabangot ūdeni. Šāds notikums ir ne tikai attīrošs, bet arī bīstams, jo apgriezīs telpu ar kājām gaisā un vēlāk tajā potenciāli varēs notikt dziļāka transformācija. Pat ja tikai šajā nelielajā, politiski ekskluzīvajā arēnā starp teātra sienām un tēla glābšanas riņķiem. 

Titulfoto autore: Alla Zenčenkova

*Laima Jaunzema ir māksliniece, horeogrāfe, ķermeņa politikas pētniece. Sieviete ķirzaka, kurai patīk rakstīt un skatīties apkārt.

[1] Letēs, šobrīd izmirstošā ciemā, atradās manu saulaino bērnības vasaru pakāpieni, kuriem ne vienmēr varēja piekļūt, jo tie bija kaimiņu Ivana un Andas Boļšekovu mājas pakāpieni. Manu vecvecāku mājās tādu kāpņu nebija. Cilvēki Letēs nebija tādi, kā citur. Mani mulsināja skolasbiedru joki par krievvalodīgo akcentu, jo Letēs runāja tieši šādi – dažādos dialektos un akcentos. Šī ciema vēsture labi ilustrē varas un cilvēcības netiešās attiecības. Šeit iespējams noskatīties raidījuma “Province” epizodi par Letēm  https://www.youtube.com/watch?v=cLtwv18z2tU

[2] Fašisms ir politiska ideoloģija un kustība, kas, apspiežot kritiski domājošos, slavinot spēku un padarot marginalizētas grupas par grēkāžiem un izstumtajiem, cenšas izveidot nacionālistisku, hierarhisku, bieži militarizētu valsti. Tas darbojas, sapludinot valsts un korporatīvo varu, lai uzspiestu ekskluzīvu, homogēnu nacionālo identitāti.

[3] Sara Ahmed “The Cultural Politics of Emotion” / The Organisation of Hate