Taisija Frolova

Sākšu ar to, ka izrāde man patika. Tieši tik subjektīvi. Man patika horeogrāfiskais materiāls un tā izpildījums. Izbaudīju telpiskos risinājumus un scenogrāfiju. Milanas Komarovas darbiem tipisko, monotono kustību partitūru un tai līdzīgo mūziku lieliski apspēlēja režija. Lai gan neizpratu mēģinājumus darbā izmantot tekstu un dažus no vizuālajiem tēliem, tie bija tik neuzbāzīgi, ka neiztraucēja izrādes pieredzi. Tāļa Sila studijas jeb “TS Dance Academy” dejotājas ļoti labi izpilda horeogrāfisko materiālu, un es jūtu viņās mākslas darba dvēseli, kas lieliski sasaucas ar presē pieejamo izrādes teorētisko pamatojumu.

Coming of age stāsts

“Balsis klusumā. Ieskautie” uzrunā pusaudzes viņu tapšanā par jaunām sievietēm, tāpēc šo izrādi varētu definēt kā pieaugšanas stāstu. Izrādes sievišķīgi drosmīgo ritmu uz brīdi pārrauj Latvijas Nacionālā baleta mākslinieku Fabio Sonconji un Sofijas Beļkinas duets. Pārdomās pēc otrā baleta cēliena secinu, ka izrādi tomēr pārtrauc nevis duets, bet starpbrīdis starp cēlieniem, kas veido vakuumu un izrādi apstādina tās lūzuma brīdī – drāmā starp pasauli un pusaudzi. Lai gan dzīves gaitu nevar pārtraukt un atsākt, pusaudžu gados šāda iespēja noderētu. Tāļa studijas meiteņu liriskajām varonēm izrādes dramaturģijā šāda iespēja tiek dota tieši solistu dueta laikā, kas sasaucas ar konceptuālo punktu izrādes nosaukumā. Tas ir laiks atelpai, sapnim, ideālam, ko gribētos izcīnīt šajā pārejas posmā un pārnest uz pieaugušo dzīvi.

Gluži kā sabiedrība izgaismo jaunu sievieti, tā izrādes gaismu partitūra ir kā bākugunis, kas valdzina, apžilbina un apgaismo dejotājas no dažādām pusēm un ļauj nojaust izrādes otrās daļas horeogrāfijas ritmu. Gaismu un ēnu spēles veido dažādas bildes un tēlus šķietami askētiskajā scenogrāfijā un kostīmos. Saku “šķietami”, jo pēc rekonstrukcijas VEF Kultūras pils skatuve ir grezna un kalpo kā izteiksmīgs izrādes rāmis. Un uz pašas skatuves nav tikai dejotājas. Scenogrāfija un videogrāfija dzīvo patstāvīgu dzīvi un savā veidā ir pat pašpietiekamas, jo liriskās varones ļoti reti ar to saspēlējas. Bet šis ierāmējums sniedz patīkamu papildu dimensiju, kas izrādei piešķir piezemētu miera sajūtu un vēsturisku un estētisku eleganci. Izrādes divdaļība izpaužas gan izrādes laikā, gan ārpus tās, jo baleta pirmās daļas pirmizrāde notika pirms gada. Man tas šķiet dīvaini izrādes kā pasākuma kontekstā, tomēr ir žēl, ka pērnā gada pirmizrādi neesmu redzējusi. Būtu interesanti salīdzināt izrādes veidotāju un izpildītāju toreizējo un tagadējo sniegumu. Ņemot vērā, ka izrādes centrā ir Tāļa meitenes un visi zinām, cik strauji spēj mainīties pusaudži, ir interesanti iztēloties, kā “Balsu” daļa tika izdejota toreiz.

Otrā izrādes cēliena “Ieskautie” mūzika un kustības ir daudz dinamiskākas. Paņēmiens, ar ko tiek sasniegts dinamikas kāpinājums, ir, manuprāt, tik eleganti parasts, ka nevar nenostrādāt – notiek daudz telpiskā zīmējuma maiņas, ko paspilgtina mūzikas intensitātes pieaugums. Šī dinamika notur skatītāja uzmanību, savukārt scenogrāfija ir kā zibensnovedējs, kas mīkstina sparu, ar ko Tāļa meitenes “izgraužas” cauri jebkuriem šķēršļiem. 

Vērojot dejotāju ķermeņus, redzams ieguldītais darbs, tāpēc jo interesantāk ir domāt par to, kā izrāde izskatījās pirms gada. Tāļa meiteņu iemiesota un izdzīvota, Milanas Komarovas kustību partitūra, ko ierasti nevainojami izpilda baleta solisti, top par katras meitenes individuālo valodu – balsi, kas unisonā piedzīvo pašnoteikšanos, tomēr saglabā katras dejotājas atšķirīgo frekvenci. 

Es varētu domāt vēl daudz. Gan par to, ko ir domājuši izrādes veidotāji, gan par to, kas man ir aktuāls tagad un bija toreiz, kad pati biju “Tāļa meitene”. Bet uzskatu, ka iztēloties personāžus vai vienkārši izbaudīt elegantu iestudējumu – tā ir katra skatītāja paša izvēle. 

Manuprāt, komanda ir izveidojusi brīnišķīgu darbu, kuru augsti jāvērtē gan dejas profesionāļiem, gan “parastajam” skatītājam. Galvenais iemesls, kāpēc piekritu rakstīt par izrādi “Balsis klusumā. Ieskautie”, bija tieši radošā komanda. Pazīstu Tāli Silu kā lielisku studijas māksliniecisko vadītāju, kura iestudējumiem piemīt vieglums un gaume. Neesmu pazīstama ar Milanu Komarovu un viņas darbus līdz šim esmu redzējusi tikai video formātā, bet, spriežot pēc viņas radīto darbu klāsta, iztēlojos, ka viņai piemīt maigs spēks un neatlaidība. Tāli un Milanu es uzskatu par baleta pasaules pārstāvjiem, un kā pretstats šim duetam ir man vēl neiepazītie laikmetīgās mākslas pārstāvji –  izrādes režisore un scenogrāfe Elizabete Gricmane un mūzikas aranžētājs Rihards Lībietis. Pēc izrādes noskatos sižetu ar Milanu un Elizabeti televīzijā – tik interesanti, ka saspēle starp izrādes scenogrāfiju un horeogrāfiju ir līdzīga saiknei, kuru intervijas laikā pamanu starp izrādes veidotājām. Izrādes komanda pamatoti ieintriģē, jo tai izdevies lielisks sadarbības projekts. “Balsis klusumā. Ieskautie” ir veiksmīgs piemērs tam, kā klasiskais un laikmetīgais, režija, dramaturģija un horeogrāfija, Latvijas Kultūras akadēmija un Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmija, profesionāļi un amatieri u.c. bieži pretstatītas kategorijas var būt sadarbības un savstarpēja atbalsta pamats, ne iemesls strīdiem par dejas un mākslas definīcijām. Vai galvenais nav baudāms rezultāts? 

Bet

Viens no pasākuma trūkumiem ir tā organizācija ar “TS Dance Academy” nesaistītajiem skatītājiem. Protams, var cerēt, ka labs darbs savu skatītāju atradīs pats. Jau esot VEF Kultūras pilī, es, skatītāja slinkā un parastā, nebiju līdz galam pārliecināta, vai esmu ieradusies īstajā vietā un laikā. Bija sajūta, ka esmu ielavījusies pasākumā, kurā visi visus pazīst un zina, kurp doties un ko sagaidīt. Tikmēr es paniski meklēju internetā izrādes sākuma laiku, bet sieviete pie kases laipni sašutusi paziņoja, ka neko nezina un atbildīgais ir organizētājs. Priecēja, ka vēlāk atradu daudz sižetu par izrādi gan televīzijā, gan radio. Lai gan izvēle nākt uz izrādi bija spontāna un ierasti pirms izrādēm nelasu par tām pieejamo informāciju,  šoreiz mani tomēr nepameta neizprotama sajūta, ka kaut kā pietrūkst. 

Lai sastaptu savu skatītāju, izrādei ir jābūt gatavai to satikt. Manuprāt, šīs izrādes pirmizrāde tomēr ir notikusi 2023. gada 25. aprīlī, kad to pieredzēju es. Ņemot vērā, ka šo mākslas darbu pēc pirmizrādes var sagaidīt sarežģījumi, jo tajā ir iesaistīti jaunieši, kuri pieaug, mainās un var izvēlēties dzīvi turpmāk ar deju nesaistīt, es tomēr ceru, ka izrāde varēs atrast plašāku, varbūt pat internacionālu auditoriju un atzinību. Tāpēc novēlu šo laikmetīgo baletu iestudēt vēl, lai arī es varu to noskatīties vēlreiz. Vai varbūt pat ļaut šim baletam dzīvot “TS Dance Academy” repertuārā, lai vairākas dejotāju paaudzes varētu to piedzīvot, pārdzīvot un izdzīvot.

Titulfoto autors: Peter Kritsky