Laura Jasmane*

Pēc iedziļināšanās melņģīmju un koloniāli eksotiskas attieksmes piesūcinātajā baletā “Bajadēra” šajā pavasarī un jūlijā izskanējušās ziņas par Vispasaules Hinduisma biedrības prezidenta Radžana Zeda kategorisko aicinājumu šo izrādi no Latvijas Nacionālās operas un baleta repertuāra izņemt sarunās ar dejotājiem un komentētājiem internetā pārliecinos, ka dejas cienītāju vidū ideja par deju kā apolitisku mākslas žanru ir visai izplatīta. Pieņemot, ka “deja” kā nozare vispār eksistē jeb ka šis jēdziens aptver mērķos tik dažādās dejas žanru un formu izpausmes, Deju svētki gan ir viens no spilgtākajiem politiskas dejas piemēriem. 

Ar Deju svētku politisko raksturu saistīta arī šīs recenzijas tapšanu pavadošā, vasarīgā prokrastinācija. Lai gan mana kādreizējā dejotājas identitāte un empātija bieži vilina uz deju skatīties no izpildītāja pozīcijas, apsēšanās skatītāja krēslā man tomēr sagādā milzu atvieglojumu un atslābumu, ko pastiprinu līdz galējībai, pievēršoties dejai no analizējoša un iekšējā atsauču krājumā meklējoša, tomēr cilvēcīgam vājumam un subjektivitātei padevīga skatītāja perspektīvas. Tomēr Dziesmu un deju svētki nav tikai skatītāja svētki. To otra puse ir izpildītājs, kurš Deju svētkos no glorificēta, teju necilvēciska subjekta, kādu bieži domājam, piemēram, baletdejotāju, pārtop par “svētku dalībnieku”, kuram nozīmīgas ir arī uz grandiozā Dziesmu svētku nosaukuma fona šķietami triviālas, ar cilvēka pamatvajadzībām saistītas, tomēr patiesībā pilnīgi netriviālas problēmas. Lai gan televizoru ekrānos un bildēs redzam tautumeitas ar sarkanām lūpām un staltus puišus un šo teju utopisko ainu vēl vairāk romantizē pēc “Mūžīgā dzinēja” izskanējušais bildinājums uz deju plača, tomēr pārdomas par skatītāja un svētku dalībnieka pieredžu mijiedarbību rada jautājumus par kolektīvu un repertuāra izvēli, notikumu lokācijām, to pieejamību, robežu starp to, kā bija un kā vajadzētu tagad – tad ir ok koncerta laikā dzert aliņu vai nē, un vai tautumeitām piestāv pīpēt “saltiņus” un pārvietoties pa pilsētu apakšsvārkos? Steidzoties cauri Daugavas stadionam, teju notriecu vīrieti, kam rokās ļengans plastmasas šķīvis ar desiņām un alus glāze, bet, kad apsēžos, manas pirmās rindas pierakstu kladē top par automatizēto “spāri” – kameru, kas planē pāri tukšajam deju placim un fonā vīdošajām Purvciema blokmājām.

Tādēļ priecē, ka deju iestudējuma “Mūžīgais dzinējs” tēma ir nevis plakātiska latvietība, kas balstās kāda vēsturiska naratīva pār-apstiprināšanā, bet gan neviendabīga un pat pārsteidzoši svaigi ironiska, pašrefleksīva un stereotipus apspēlējoša norise. To atspoguļo arī uzveduma nosaukums un tā atšifrējums: “veltījums izziņas kārei un mūžīgās izaugsmes meklējumiem”.

Salīdzinājumā ar 2018. gada Deju svētku galveno notikumu – izrādi “Māras zeme”, pirms kuras uzrunā toreizējā kultūras ministre Dace Melnbārde atsaucās uz sentēvu laikiem, latviešu tautas likteņgaitām un mistisko pirmmāti Māru, – “Mūžīgā dzinēja” naratīvs ir izkāpis no šīm skolu izlaidumiem līdzīgajām vārdu virknēm un pievēršas latvietībai kā identitātei un norisei, ne šablonam.

Varbūt kaut kas kaiš manai “latviskajai identitātei”, un dievības Māras vārdam vajadzētu manī pamodināt kaut kur snaudošu primordiālu latvieti, tomēr Dziesmu un deju svētku masveida raksturs šoreiz ļauj atspēkot arī manu skatpunktu. Kaut kur masā un perspektīvas meklējumos pazūd arī mans kritiskais vērīgums – atbilstoši nosaukumam lieluzveduma lieldejās galvenais akcents ir masa, un no stadiona sienām nemitīgi plūst jaunas dejotāju rindas, kuras pievelk manu un blakussēdētāju skatienus ne tikai deju pārejās, bet arī deju laikā. Ne horeogrāfija, ne scenārijs nespēj atņemt nacionāla apmēra masu performances sajūtu, kura pastiprina latvisko identitāti vai manā gadījumā – ļauj ironizēt par tai šķietami piemītošo stabilitāti un nespēju atrast savu lomu tajā.

“Mūžīgā dzinēja” naratīvs veidots kā Andra Keiša stāstījumā iedzīvināts pusmūža rīdzinieka latviskās identitātes meklējumu motivēts ceļojums pa pieciem Latvijas novadiem (pirmo reizi Deju svētku vēsturē kā atsevišķs novads nodalīta arī Sēlija) un Rīgu. (Scenārija autors, režisors – Kārlis Krūmiņš, koncepcijas un tekstu autors – Kaspars Bērziņš.) Šāda izvēle divarpus stundu garajam iestudējumam ne tikai piešķir viegli izsekojamu orientieri, bet arī patīkami izvairās no Latvijas problemātiskās reducēšanas līdz Rīgas centram un svētkos iekļauj arī to sabiedrības daļu, kuras Google meklēšanas vēsturē frāzes “Dziesmu svētku biļetes” nav un kura uz tuvinieku – svētku dalībnieku piedāvātajām iespējām biļetes iegādāties nodevīgi klusējusi. Tāpēc tīši vai netīši “Mūžīgajam dzinējam” vismaz teorētiskā līmenī sanācis būt iekļaujošam. Pat ja jautājums par to, kam un kā Dziesmu svētki ir pieejami, aizvien ir aktuāls: izbrīna, ka ieraksti ar tulkojumu zīmju valodā pieejami tikai noslēguma koncertam, koru lielkoncertam un svētku gājienam, lai gan abos lielākajos šīgada Deju svētku notikumos pavadošais teksts bija fundamentāls, savukārt subtitri, lai bez piepūles saklausītu Andra Keiša tekstu, “Mūžīgā dzinēja” ierakstā būtu noderējuši pat man. Priecē, ka pieejamības tēma iezīmēta “Satori” diskusijā “Svētki vidusšķirai un izredzētajiem?”. 

Solis pretim iekļaujošai filozofijai šogad atspoguļojas arī repertuāra izvēlē, kuru veido ne tikai “obligātā literatūra” jeb Zelta fonda dejas un godalgotas jaunrades dejas, bet arī seši numuri, kas izvēlēti kolektīvu vadītāju, asistentu, repetitoru un dejotāju aptaujā. Līdz ar to katra novada sadaļā ir viena aptaujas rezultātā iegūta deja, piemēram, “Ābrama polka”, kas papildina Latgales sadaļas kreptīgumu, piešķirot tieši šai uzveduma daļai visspilgtāko identitāti.

Tomēr ceļojums pa Latviju kā galvenā iestudējuma vadlīnija rada eklektisku noskaņu – nošķīrumu starp koncertu un uzvedumu izšķīdina naratīva trūkums, ko pastiprina mūzikas aranžējumu dažādība, piemēram, kad Ilgas Reiznieces tradicionāli skanošais “Jāņu dancis” pāriet popsīgajā Valta Pūces “Labs ar labu”. Mulsina arī laukuma dibenplāna centrā esošais apaļais ekrāns, kurš, kā intervijā “Kultūras Dienai” stāsta “Mūžīgā dzinēja” scenogrāfijas un tās koncepta autors Didzis Jaunzems (arhitektu birojs “DJA”), ilustrē mūžīgo dzinēju. Ekrāna nebeidzamā kustība novērš uzmanību un aicina pacietīgi šifrēt tajā attēloto monotono, rotējošo ķimeņu sieru, koka lapu, siena ķīpu, paātrinājumā atplaukstošo ziedu u.c. vēstījumā neskaidro tēlu nozīmi un to saistību ar uzveduma naratīvu un dejām. 

Neskaitot acīmredzamo – to, ka uz laukuma plūstošās masas nespēj nesaviļņot –, līdz galam mani salauž, iespējams, sīkums – pirmsfināla samāšanās starp dejotājiem un skatītājiem, kas uz brīdi pārrauj divu pieredžu plaisu un šajā nedaudz jocīgajā, tomēr sabiedriski nozīmīgajā notikumā rada vienotības sajūtu. Šo iespaidu pastiprina lieluzveduma fināls, kad uz laukuma milzīgās rindās vienā solī lēkājošie liek vibrēt arī tribīnēm: iespaidīgi un saviļņojoši, tomēr nevaru nesākt prātot par to, kurā brīdī līniju iespējams definēt kā zīmējumu un soli – kā deju.

Pēcsvētku pārdomās par latvietību aizklīstu līdz rakstam par Biznesa augstskolā “Turība” 2016. gadā veiktu pētījumu, kurā secināts, ka, pēc ārvalstu studentu domām, “valsts simtgades svētku laikā uzsvars jāliek uz nacionālās virtuves popularizēšanu, kā arī nedrīkst aizmirst par tādu svētku sastāvdaļu kā uguņošana”. Lai gan salūts Dziesmu un deju svētku piezemētajai grandiozitātei nepiestāv, ar gaismu efektiem pastiprinātu, dejotāju izpildītu holivudisku vilni lieluzveduma noslēgumā tomēr atļauties varam. Deju svētkos deja kā mākslas žanrs nogrimst neizbēgami politiskā estētikā, kura aizkustina, bet vienlaikus izgaismo ne mazumu sabiedriski nozīmīgu problēmu. Nezaudējot Deju svētku sajūtu, “Mūžīgais dzinējs” drosmīgi šķetina dažus no šiem neērtajiem pavedieniem. 

*Laura Jasmane ir Dance.lv baleta nozares redaktore, bijusi baleta māksliniece Latvijas Nacionālajā baletā, pašreiz studē filozofiju un cenšas rakstīt.