Dita Jonīte

Tiem, kas 5. februāra vakarā skatījās baleta izrādi “Pie zilās Donavas”, piedzīvojums bija skumju caurvīts. Ar izdejoto Franciskas lomu no lielās skatuves atvadījās Baiba Kokina – pārliecinoša, starojoša, sievišķīga un gracioza dejotāja. Pēc notikuma droši gribas apgalvot, ka viņa ir arī ļoti, ļoti drosmīga balerīna, jo spēku pilnbriedā izstāties no aktīvām skatuves gaitām, visticamāk, var tikai drosmīgs cilvēks. Turklāt, neraugoties uz iespējami stindzinošo apziņu, ka tiek dejots varbūt pēdējo reizi, Baibas stāvā pārmērīgs stress un acīs asaras nebija manāmi. Tikmēr noraudājušies, kad pēc izrādes Baibu uz skatuves ar sveicieniem pārsteidza viņas baleta ģimene, bija liela daļa no mums zālē. 

Francisku Baiba dejojusi regulāri jau kopš pirmizrādēm 2017. gadā un, kā liecina manis pašas pirms pieciem gadiem rakstītais, lomas dimanta slīpējums bijis jaušams jau tad. Vienlaikus, skatoties šo iestudējumu atkārtoti pēc ilgāka pārtraukuma, varu atkal apliecināt, cik liela nozīme šādos drāmbaletos ir vadošo solistu personības spēkam un spējai būt maksimāli klātesošiem kā emocionāli, tā kontaktā ar partneriem. Šoreiz, protams, galvenais uzmanības fokuss bija uz Baibu, taču paralēli gandarīja arī tas, ka publika nemaz nerāvās par katru viņas soli un lēcienu uzreiz neprātīgi aplaudēt. Pat ja sižeta ietvarā Baiba Kokina ir “slavenā dejotāja Franciska”, viņa pati it labi apzinājās, ka ir tikai viena no ansambļa un šī dejas stāsta varoņiem. Man pat šķita, ka šoreiz savu tēlu apjomu un emocijas par toni bija pieklusinājuši abi partneri – Jūlija Brauere (Annele) un Raimonds Martinovs (Francis), ko uztvēru kā skaistu žestu no kolēģu puses. 

Baiba Kokina, izbaudot deju, mirkli un iespēju, atkal mirdzēja. Jau pirmajā cēlienā, dāsni daloties savā dejotpriekā ar kolēģiem uz skatuves, un kādā mirklī arī ar diriģentu un mūziķiem orķestra bedrē. Šķita, benefices varone šajā izrādē kļuvusi par vēl vienu Johana Štrausa mūziku atskaņojošu instrumentu, tikai kustībā un, jā, arī lieliskā artistiskumā. Skaidrs, ka ik pa brīdim Franciskas horeogrāfija prasa koncentrēties uz sarežģītākiem soļiem un kustību kombinācijām (visai daudz ir solo gājienu, kur partnera atbalsts ir niecīgs vai nav nekāds), taču tie veikli tiek izdejoti, un tikpat viegli viņa atkal ļaujas koķetērijai te ar pilsētiņas jaunekļiem, te ar skaisto un jauno vīrieti Franci. Ar tādu pat vieglumu Baibas Kokinas Franciska ļaujas izdevībai paampelēties ar frantiem, kuru vidū īpaši atraktīvs un atbrīvojies aiz “ūsu maskas” šoreiz bija Antons Freimans. Franciskas loma dejotājas sniegumā tiešām ir izslīpēta līdz pēdējai niansētākajai kustībai, acu plakstu pacelšanas mirklim, tik tikko manāmam galvas pieliekumam īstajā momentā, stingrām pēdām, “trausliem” roku pirkstgaliem… Līdz ar šo arī katra mazākā (un pat lēnākā) pantomīmas epizode ir piepildīta ar Franciskas mutuļojošo dzīves izjūtu, mākslas garšu un enerģijas spriegumu. Viņas dejā izdodas nolasīt arī to, kas slēptos gan aiz vārdiem, gan aiz ķermeņa valodas. Lai gan baleta libretā Franciska, izvēloties starp diviem vīriešiem – gaisīgo mūziķi Franci (kas sola liegu mīlestību) un bagāto grāfu (kas apsola dzīvi mākslā un sponsora azotē) – , izlemj “nodoties skatuvei”, Baibas benefices izrādē ideju varēja izlasīt arī otrādi. Ka Baiba Kokina izvēlēsies dzīvi bez dejas uz lielās skatuves (jo tā ir pārejoša) un dos priekšroku grāfam (ar apziņu, ka vēl visa dzīve priekšā un ir jāmācās arī citas lietas). Varbūt tāpēc arī trešā cēliena ballē dejotājas temperamentīgajā solo iznācienā pēkšņi ieraudzīju nenodejoto Kitriju? Labi, ka nebija daudz laika prātot par to, ko vēl viņa varētu būt varējusi nodejot, ja vien baleta vadība spētu vairāk domāt par māksliniekiem, ne tikai par kasi piepildošu un publikai ērtu, ierastu repertuāru. Nodeldētā frāze “balets ir jaunības māksla” ir totāli novecojusi – atliek vien pieminēt Rīgā dzimušo Mihailu Barišņikovu. Vai mēs ar saviem iesūnojušajiem priekšstatiem par to, ka 40 gados dejotājam jāiet pensijā vai jāpāriet uz staigājošajām lomām, neesam pārāk nežēlīgi attiecībā pret talantīgiem un joprojām varošiem māksliniekiem? Jā, tās nebūs mašas, laumiņas, riekstkoži un alberti, taču mēs jau labu laiku dzīvojam 21. gadsimtā, un profesionalā deja gadsimta laikā ir kļuvusi daudz iekļaujošāka un saudzīgāka pret dejas mākslinieku trauslo instrumentu – ķermeni.

Baleta noslēdzošā aina tiek dejota bez Franciskas. Tā ir epizode ar komponistu Franci priekšplānā, kurš, iedvesmojies no īsās aizraušanās ar lielpilsētas dejotāju, sacer skaistu valsi un atgriežas Anneles skavās. Šie dejojumi norit zilpelākā puskrēslā, un – neko nevaru padarīt – savās atmiņās sāku pārlūkot visu, kas saistās ar Baibu Kokinu. Šis ir viens no tiem brīžiem, kad pavisam skaudri nākas aptvert, cik īss var būt baletdejotāja mūžs uz skatuves. Kā sitienu pakrūtē jutu jau tos mirkļus, kad redzēju, kā Viktorija Jansone, Baiba Kokina, Elza Leimane sāka dejot “mātes”. Bet pavisam cits trauksmes līmenis ir tad, kad šīs – mana laika balerīnas – pasaka “viss”, jo viss. Kas par viņām paliek vēsturei? Drudžaini meklēju interneta pārlūkos – kas un kā rakstīts, piemēram, par Baibu Kokinu līdz šim? Diemžēl, nekas daudz. 

Labi, ka vismaz viņas sirdī paliks skatītāju un arī kolēģu mīlestība. Kolēģu sarūpētā sveikšana ar miniepizodēm (kurš vēl “Donavas” kostīmā, kurš sadzīves svētku drānās) no Baibas dejotajiem baletiem tiešām bija brīnišķīgs pārsteigums. Apsveikuma daļu ievadot, baleta mākslinieciskais vadītājs Aivars Leimanis teica: “Tu baletā ienāci jau gatava dejotāja, un tev uzreiz varēja uzticēt vadošās lomas; es ticu, ka tāpat tu esi jau gatava pedagoģe, ieejot Baleta skolā! [Baiba Kokina ir 1. baleta klases pedagoģe – red.] Un tagad tevi sveic tavs balets,” Leimanis piemetina un, trupas māksliniekiem citu pēc citas izdejojot izrāžu epizodes, arī skatītāji plaudē ilgi un sirsnīgi. Novēlu Baibai Kokinai izdošanos jaunos izacinājumos un nebijušās pieredzēs, lai vēl pēc kāda laika viņa mierīgu sirdi varētu parakstīties zem Helēnas Tangijevas-Birznieces reiz rakstītā: “Liekas, vēl pavisam nesen it kā uz putna spārniem aizlidoju no skatuves, aiznesot sev līdzi orķestra beigu akordus. Un pēc tam, vēl un vēlreiz parādoties uz skatuves, grimu aplausu vētrā, nogurusi, bet bezgala laimīga… Bet šodien… Nē, arī šodien esmu laimīga. Es zinu un redzu: aug un pilnveidojas Latvijas balets, un jaunajos un talantīgajos māksliniekos, mūsu skolniekos (..) dzīvojam mēs un mūsu jaunība.”¹

Foto: Jānis Ķeris, Andris Tone

¹ “Helēna Tangijeva-Birzniece. Fotoalbums” (2007). Sagat. R. Kaupuža, I. Bite, Latvijas Baleta un dejas ģilde, Ulma.