Gunta Bāliņa

Ar skaļām ovācijām noslēdzies XXII Starptautiskais baleta festivāls “Baleta zvaigznes Jūrmalā”. Šajā reizē festivāla mākslinieciskais vadītājs Aivars Leimanis skatītājiem bija sarūpējis pārsteigumu. Tradicionāli pasākums norisinājās vienu vakaru ar pasaules baleta zvaigžņu un mūsu pašu solistu galā koncertu, taču šoreiz festivāla programmai bija atvēlētas divas dienas. Un, kā izrādījās, interese par festivāla programmu bija pietiekami liela, gan pirmajā – modernās horeogrāfijas – vakarā, gan galā koncertā.

Afišās jau laicīgi varēja atrast informāciju par festivāla programmu. 5. augustā Dzintaru koncertzāles Mazajā zālē skatītāji tika aicināti uz izsmalcinātu kamerformāta izrāžu vakaru. Vakara programma tik tiešām bija vērsta uz jaunām, modernām, pat teiktu – laikmetīgām – horeogrāfijām. Programmas pirmajā daļā bija skatāma Edvina Revazova horeogrāfija ar Johana Sebastiana Baha mūziku “Baltais troksnis” (White Noise), kuru izdejoja pats horeogrāfs un Anna Laudere, kā arī duets – Elza Leimane un Antons Freimans izdejoja Marko Gekes izaicinošo horeogrāfiju ar Igora Stravinska mūziku “Ugunsputns”. Ja Gekes horeogrāfiskais rokraksts Latvijas skatītājiem jau bija iepazīts iepriekšējās sezonas pirmizrādē “Ņižinskis” Latvijas Nacionālajā operā un baletā, tad Edvina Revazova horeogrāfija “Baltais troksnis” bija sava veida atklājums. Horeogrāfija veidota vairākās daļās, no kurām manu uzmanību saistīja pirmā daļa – duets ar savdabīgu, oriģinālu un dziļi emocionālu kustību partitūru un izpildītāju sniegumu, kam sekoja pārdzīvojumiem piesātināts Edvina Revazova solo. Vai sieviete būs viņa mierinājums? Vai viņa spēs parādīt ceļu, kas atbrīvos no ciešanām, sāpēm, nesapratnes un vientulības? Izrādās, ka nevajag daudz, – viens viņas skatiens un… dzīve tomēr ir skaista!

Vakara otrajā daļā Edvins Revazovs piedāvāja savu redzējumu izcilā zviedru rakstnieka Augusta Strindberga drāmai “Jūlijas jaunkundze” (1888) ar Pētera Vaska mūziku, kuru, klātesot komponistam, izpildīja mūziķi Magdalēna Ceple (čells), Natalija Dirvuka (klavieres), Madara Pētersone, Alīna Vižine (vijole), Ivars Brīnums (alts), Nadežda Bardjuka (čells), Jurijs Gavriljuks (kontrabass).

Jūtas vai iekāre saista šos trīs cilvēkus ar dažādu sociālo statusu – muižas īpašnieci Jūlijas jaunkundzi, sulaini Žanu un kalponi Kristīni. Diemžēl neviens no viņiem nav spējīgs tikt galā ar saviem seksuālajiem aizspriedumiem. Jūlijas jaunkundzi un Žanu pazudina viņu ambīcijas. To pārliecinoši izdejoja Anna Lauderes Jūlijas jaunkundze, Edvina Revazova aprēķinātājs Žans, kurš cēlies no kalpu dzimtas, bet vienmēr tiecies uz ko augstāku, un Elzas Leimanes pārspīlēti dievbijīgā un pazemīgā Kristīne. Viņas vārdi: “Dieva valstībā tie pirmie ir pēdējie, bet pēdējie ir pirmie.” Psiholoģiski, viens no sarežģītākajiem darbiem, kuru 1950. gadā iestudēja jau zviedru horeogrāfe Birgita Kulberga. Pasaules pirmizrāde Edvina Revazova horeogrāfijai notika 2021. gadā Lībekā. Gadiem ejot, balets nav zaudējis ne horeogrāfisko leksiku, ne arī varoņu sociālās problēmas. Viena detaļa – būris – uz skatuves atrodas baleta sākumā un finālā. Vai varētu vilkt paralēles ar Alberta Bela simbolu, kuru viņš savulaik tēlaini apraksta romānā “Būris”? “…Tā dzīve bija sava veida “būris”. Līdzko iegāji intelektuālā telpā, tūlīt juti, ka tevi ierobežo, tu tiec saslēgts un tavs garīgais ķermenis tiek veidots kā tāds kvadrāts. Bet tīri fizioloģiski mēs taču dzīvojam ribu būrī, esam ieslēgti sevī un laukā netiekam līdz pat pēdējam elpas vilcienam.” Vai Jūlijas jaunkundzes dzīve nav šāds noslēgts būris, no kura izkļūt ir tikai viens ceļš – nāve? Šos un daudzus citus jautājumus Edvins Revazovs uzdod un risina savā horeogrāfiskajā darbā.

Festivāla galā koncertā 6. augustā tā veidotāji piedāvāja plaša spektra programmu jebkurai gaumei. Kā pirmais skatītāju vērtējumam tika sniegts savdabīgs (klasiskais) pas de deux no Čezāres Punji baleta “Esmeralda”, kuru izpildīja Jete Lakuča un Aidens Viljams Konefrijs. Pēc Viktora Igo slavenā romāna “Parīzes Dievmātes katedrāle” tapušais balets pirmizrādi piedzīvoja 1844. gadā Londonā Viņas Majestātes teātra baleta trupas izpildījumā. Oriģinālās horeogrāfijas autors ir Mariuss Petipā, bet šo horeogrāfijas versiju radījis Nikolajs Berezovs. Viegli, gaiši, tehniski korekti! Varbūt atsevišķas kustību kombinācijas varēja būt precīzākas, tīrākas, bet, tā kā jauno sezonu LNOB baleta mākslinieki uzsāk tikai 8. augustā, tad ideālā klasiskā forma vēl sekos.

Duetu no Arama Hačaturjana baleta “Spartaks” austrāliešu horeogrāfa Lukasa Džervija  horeogrāfiskajā versijā izpildīja viesi no Somijas – Rebeka Kinga un Juns Sja. “Spartaks” nenoliedzami ir viens no slavenākajiem Hačaturjana darbiem un tiek uzskatīts par vienu no nozīmīgākajiem baletiem Maskavas Lielā teātra repertuārā ar tādiem vārdiem kā Māris Liepa Krasa lomā, Vladimirs Vasiļjevs – Spartaka un vēl, un vēl. Šoreiz viesu izpildījumā pietrūka tieši emocionālā snieguma, ko nevarētu teikt par kustību tehnisko izpildījumu. Neliels pārsteigums – kostīmu izvēle. Man tie vairāk asociējās ar baletu “Korsārs”. Kā otru Rebeka Kinga un Juns Sja izpildīja Medoras un Verga pas de deux no baleta “Korsārs”, saņemot skatītāju skaļo “bravo” par Rebekas spožajiem, dubultajiem 32 fouetté.

Pārsteidzoši, līdz pēdējam sīkumam pārdomāta horeogrāfiskā partitūra, es pat teiktu – meistardarbs, bija Latvijas publikai jau pazīstamā ukraiņu Kijivas Modernā baleta horeogrāfa Radu Poklitaru darbs. Viņa horeogrāfijā “Mēs dejojam Pergolezi” ar Džovanni Batista Pergolezi mūziku emocionāli piepildītu stāstu dejā izstāstīja Anastasija Bairda un Artjoms Šošins. Manuprāt, viens no saskanīgākajiem modernās dejas priekšnesumiem. Kā mazo horeogrāfijas šedevru es noteikti atzīmētu arī otru Radu Poklitaru horeogrāfiju ”Sarabanda” ar Georga Frīdriha Hendeļa mūziku. Veltījums un cieņas apliecinājums vienai no izcilākajām Maskavas Lielā teātra balerīnām – Jekaterinai Maksimovai. Izcili!

Pasaulslavenā horeogrāfa Džona Noimaijera horegrāfiju ar Gustava Mālera mūziku “Zēna brīnumrags” (Des Knaben Wunderhorn) dejoja mūsu īpašie viesi Anna Laudere un Edvins Revazovs. Kā otru mākslinieki piedāvāja tā saukto melno pas de deux no Noimaijera baleta “Kamēliju dāma” ar Friderika Šopēna mūziku. Tas bija noslēdzošais un visemocionālākais duets no vakara programmas divdejām. Viens no izcilākajiem partnerības paraugdemonstrējumiem. Izjusti, saliedēti un emocionāli. Katrs žests, katra kustība, acu skats, rokas pieskariens – viss pārdomāts līdz pēdējam elpas vilcienam.

Mātes un Ņižinska duetu no Marko Gekes baleta “Ņižinskis” ar Friderika Šopēna mūziku izpildīja Elza Leimane un Aidens Viljams Konefrijs. Var tikai izteikt apbrīnu par tik specifiskās horeogrāfijas fantastisko sniegumu. Nepārspīlēšu, ja teikšu ka Aidens Viljams Konefrijs ir liels atradumsLNOB baleta trupai.

Pas de deux “Diāna un Akteons” ar Cēzara Punji mūziku Agripinas Vaganovas horeogrāfijā izpildīja LNOB solisti Annija Kopštāle un Kārlis Cīrulis. Pārlapojot preses slejas, jau 2018. gadā rakstā “Latvijas Nacionālā opera un balets aicina uz 100. sezonas atklāšanas koncertu” varēja lasīt, ka šajā koncertā pas de deux no Čezāres Punji baleta “Diāna un Akteons” dejos Annija Kopštāle un Kārlis Cīrulis. Tātad abu mākslinieku repertuārā šis pas de deux ir vismaz piecus gadus! Neviļus rodas jautājums, par ko tad stāsta šī baleta miniatūra? Slavenais mitoloģiskais stāsts vēsta par Diānas peldēšanos un mednieku Akteonu, kurš atrada kailo dievieti un tika sodīts. Tā kā Diāna ir medību dieviete viņa droši vien varētu savās izpausmēs būt skarba. Savulaik Helēna Tangijeva-Birzniece uzskatīja, ka māksliniekam jāzina dejas saturs, žestu un mīmikas valoda! Kāpēc tik daudz paskaidrojumu? Jo pretējā gadījumā izpildījums kļūst par lētu koķetēriju ar publiku. Negribētu atkārtoties, ka dejā tehnika ir svarīga, bet tas, par ko dejo, ir ne mazāk svarīgi. Tāpēc jau baletdejotāji vispirms ir mākslinieki un rada lomas, nevis tehniskas kustību virtenes. Kārlim Cīrulim ieteiktu pamainīt vai pat atgriezties pie oriģinālās variācijas kustībām, jo šādi triki ir redzēti katrā viņa uzstāšanās reizē. Saprotams, ir tikai sezonas sākums, bet, lai būtu izaugsme, vajag dažādot ne tikai tehniskos kustību elementus, bet arī pasniegšanas manieri. Dejo taču duetu ar stāstu un skatītājs vēlas to izbaudīt pilnībā.

Pirmās koncerta daļas noslēgumā visai asprātīgā Elzes Leimanes horeogrāfija “Mmhm…” ar Mozus Samnija mūziku, kuru izdejoja Justīne Teličena un Antons Freimans.

Otrās koncerta daļas sākumā vēl viena tikšanās ar Marko Gekes horeogrāfiju – solo Affi ar Džonija Keša mūziku izdejoja Mauruss Gotjē. Vēl viens laikmetīgākas dejas šedevrs! Apbrīnas vērta Gotjē ķermeņa plastika un izteiksmīgums. Darbs tapis 2005. gadā, iedvesmojoties no trim Džonija Keša dziesmām. Ar Hanoveras baleta vadošo solistu Maurusu Gotjē Latvijas skatītājiem jau bija iespēja iepazīties Ņižinska lomā Latvijas Nacionālajā operā un baletā iepriekšējā sezonā.

Klasika, klasiska… “Gulbju ezers” ir baletu balets, kas skatītāju sajūsmu baudījis vienmēr. Čaikovska skaistā mūzika baletā apvienojas ar Petipā un Ivanova ģeniālo horeogrāfiju. Šoreiz adagio un prinča Zigfrīda variāciju izdejoja Sabīne Strokša, Dariuss Florians Katana un LNOB baleta mākslinieces. Manuprāt, ceļš uz pilnu “Gulbju ezera” iestudējumu vēl ir procesā. Sabīnei lielāka vērība būtu jāpievērš plašākām un izteiksmīgākām roku kustībām. Partnerībā ar Dariusu trūkst Odetas Zigfrīdam atklātā stāsta, ka tikai pašaizliedzīgas mīlestības spēks var iznīcināt ļauno burvi un glābt Odetu un pārējās jaunavas no burvestības varas. Novēlu, lai jaunajā baleta sezonā Sabīnei un Dariusam būtu skaista un ar saturu piepildīta pirmizrāde Odetas-Odīlijas un prinča Zigfrīda lomā “Gulbju ezerā”!

Vēl viena tikšanās ar Latvijas skatītājiem jau iemīļoto horeogrāfu Kšištofu Pastoru. Duetu no baleta “Drakula” ar Vojceha Kilara mūziku izpildīja LNOB solisti Jūlija Brauere un Viktors Seiko. Festivāla noslēgumā – tradicionālais Grand Finale Aivara Leimaņa horeogrāfijā.

Nerimstošās ovācijas koncerta noslēgumā bija patiešām godam pelnītas. Paldies Aivaram Leimanim par svētku sajūtu, par horeogrāfiju daudzveidību un jauniem talantiem! Uz tikšanos 2023. gadā.

Attēls: skats no koncerta, foto Pauls Zvirbulis, Dzintaru koncertzāles publicitātes foto.