Ivo Krieviņš*

15. jūnija dienas pirmajā pusē Rīgā notika Baltijā lielākais cilvēktiesību notikums – “Baltic Pride 2024”, kas sastāvēja no gājiena, noslēguma pasākuma un koncerta, kurā ar vogue dejas priekšnesumu kopā ar “Kiki House of Tutti” piedalījos arī es. Dienas otrajā pusē devos uz kultūras centru “Ulbrokas pērle”, lai baudītu deju studijas “Space” sezonas noslēguma koncertu “The New World”. Šīgada oktobrī Kaspara Meilanda vadītā studija svinēja četru gadu jubileju, un šajā periodā tā sevi pierādījusi kā būtisku un daudzpusīgu Latvijas dejas kopienas dalībnieku. “Space” ir viena no populārākajām un visstraujāk augošajām deju studijām Rīgā, kura darbojas ar dažāda vecuma un līmeņa dejotājiem.

Šis bija otrais “Space” koncerts, ko apmeklēju kā skatītājs, un no tā gaidīju tikai profesionālu sagatavotību un pozitīvas atmiņas. 

Ivo:

Apraksti studiju “Space” piecos vārdos!

Kaspars:

Mūsdienīga. Motivējoša. Sadraudzība. Kopiena. Daudzveidība.

Atskatoties uz sasniegto

Koncerts sākās ar nelielu kavēšanos, un, kad nodzisa gaismas, astronauta tēlā uz skatuves iznāca koncerta vadītājs. Viņš mums ieteica piesprādzēties, un pēc konceptuālas uzrunas mēs bijām gatavi “pacelties kosmosā”. Priekšnesumus interesantākus padarīja fonā projicētie videomateriāli, kuri ļāva skatītājam iedziļināties pausto stāstu pasaulē. Savukārt deju starplaikos tika rādītas videointervijas ar studijas dejotājiem un pasniedzējiem un atskats uz studijas sezonu – uzstāšanās sacensībās dažādās Eiropas valstīs, kadri no uzņemtajiem videoprojektiem un citi panākumi. 

Koncerta sākumā tika parādīts neliels filmas par kosmosu fragments, kuras galveno varoņu sejas aizstāja šīvakara kosmosa kuģa kapteiņa jeb studijas vadītāja Kaspara Meilanda un citu studijas darbinieku vaibsti. Manuprāt, šis humoristiskais paņēmiens ļāva klātesošajiem atslābināties un atgādināt, ka šī nav nopietna izrāde.

Pēc videomateriāla uz skatuves parādījās dejotājas un horeogrāfes Elzas Funtas vadītā komanda “Space Rockets”, kuras priekšnesumu biju veidojis arī es – ar mūzikas aranžiju esmu daudz palīdzējis “Space” studijas komandām. Tā kā nekad nebiju redzējis komandu uzstāšanos klātienē, šo koncerta daļu gaidīju ar nepacietību. Svarīgi pieminēt, ka šīgada aprīlī komanda “Space Rockets” izcīnīja pirmo vietu starptautiskajā deju konkursā “World of Dance” un guva iespēju uzstāties konkursa finālā Losandželosā.

Redzot Elzas Funtas ieguldītā darba un laika rezultātu sevis un dejotāju attīstībā, manā sejā parādījās liels smaids. Radās sajūta, ka dejotāji ir “atstrādājuši” un “iztīrījuši” kustības un to zīmējumus tiktāl, ka viņi varētu šo deju izpildīt bez mūzikas pavadījuma vai pat acīm ciet. Katrā dejotāja solī bija manāms patiesums un bauda, kas radīja spēcīgu koncerta ievadu. 

Vakars ritēja bez liekām pauzēm, un komandu priekšnesumi veikli nomainīja cits citu. Daudzos pasākumos, kurus esmu apmeklējis vai vadījis, ar priekšnesumu iepazīstina teksts, kurš it kā varētu skatītājam palīdzēt saprast dejas būtību. Manuprāt, tas ne vienmēr ir nepieciešams. Reizēm nodomāju, ka labāk nemaz nebūtu zinājis, par ko tas viss ir.

Ar deju “4 my” koncertu turpināja komanda “Crew”, kura šogad ieguva otro vietu starptautiskajā deju konkursā “World of Dance”. Man šī ir bijusi viena no visgrūtākajām dziesmu miksēšanas pieredzēm, jo komandas treneriem Elīzai Kaijai Kažemakai un Artūram Develam bija nepieciešams specifiski veidots dziesmas sākums. No tehniskā skatpunkta šis bija viens no koncerta sarežģītākajiem numuriem. Neskatoties uz dziesmas ātro tempu un dinamisko horeogrāfiju, dejotājiem izdevās kustības izpildīt muzikāli precīzi.

Šie nebija vienīgie deju priekšnesumi, kuru izpildītāji guvuši panākumus starptautiskās sacensībās. Danas Ruseckas komanda “Teens Intermediate” ir izcīnījusi otro vietu “HipHop/Urban” kategorijā konkursā “World of Dance”, šajā konkursā pirmo vietu kategorijā “Modern/Contemporary” ir ieguvusi komanda “Contemporary Advanced”, savukārt Madaras Annas Baltiņas komerciālā laikmetīgās dejas komanda “Contemporary Beginners” ir ierindojusies otrajā vietā iesācēju kategorijā deju sacensībās “J-Fest”. Šovakar vērojot komerciālās laikmetīgās dejas, es domāju par pārdzīvojumiem un ciešanām, kurās tomēr var ieraudzīt skaistumu, ko papildina vieglums un baudāma minimālisma estētika. Šie ir tikai daži no treneru un dejotāju panākumiem, kuri ļauj deju studijai “Space” izcelties Latvijas komerciālās dejas un horeogrāfijas kopienā.

Pēdējo gadu laikā “Space” horeogrāfi un dejotāji ir uzsākuši sadarbību ar vairākiem latviešu mūziķiem. Ar dažādiem jaudīgiem un emocionāliem risinājumiem horeogrāfiju papildināja Aminatas, grupas “Citi zēni” pārstāvju, Martas Krampes no apvienības “Vēstulēs” un dziedātājas Grētas uzstāšanās. 

“Ronin Lasers” un citi prieka avoti

Es ļoti gaidīju koncerta otro daļu, jo zināju, ka uz skatuves debitēs Kaspara Meilanda un Konstantina Kima lāzeršova projekts “Ronin Lasers”. Pēc sarunas ar Kasparu noskaidroju, ka šāda priekšnesuma īstenošanā ieguldītais darbs ir smags, tomēr rezultāts – fascinējošs. Ar lāzeru palīdzību uz skatuves tika projicēti ģeometriski zīmējumi. Tie radīja kustīgu, iluzoru telpu, kurā intensīvas elektroniskās mūzikas pavadījumā savu stāstu veidoja tēli. Horeogrāfija saplūda ar lāzeru kustību intensitāti, un tas radīja dezorientējošu sajūtu. Lai arī šādā veidā efekts tika pastiprināts, tomēr noteikti būtu nepieciešams brīdināt skatītājus par epilepsijas lēkmju iespējamu izraisīšanu. Pa zāles durvīm spīdošā gaisma šoreiz gan traucēja šo notikumu pilnvērtīgi izbaudīt, jo tā efekta panākšanai vajadzīga pilnīga tumsa. 

Ivo: 

Pastāsti vairāk par to, kā jūs nonācāt līdz šī projekta realizācijai? Kādi ir plāni saistībā ar šo projektu?

Kaspars:

Man likās, ka šis ir kas inovatīvs un interesants. 

Iegādājāmies programmu, ar kuru bija jāmācās, trenējāmies ar lāzeru. Nopirkām stieni, uzlikām kronšteinus, iemācījāmies saslēgt ar datoru. Sapratām, ka lāzers ir tik spēcīgs, ka tas var izdedzināt caurumu grīdā. Vajadzēja izprast krāsu, intensitāti, kā arī citus aspektus, par kuriem iepriekš vispār nebijām aizdomājušies. 

Gatavošanās šādam priekšnesumam aizņēma daudz laika, jo arī mūziku mēs esam veidojuši paši ar Naura Seisuma un Igora Derbasova palīdzību. 

Vakara otrajā daļā visspēcīgāko efektu radīja komandas “Space Rockets” deja ar Kailijas Minogas dziesmu “Love at First Sight”, kuras horeogrāfiju veidojusi Elza Funta. Šoreiz plaši neaprakstu Elzas priekšnesumu radītos iespaidus, tomēr, ja šis koncerts būtu bijis konkurss, manā sirdī Elza būtu saņēmusi visas pirmās vietas.

Nevaru nepieminēt arī Dāga Zvirgzdiņa numuru hip-hop stilā, kurā īpaša izvēle bija videomateriāla iekļaušana, dejotājiem uz skatuves vienlaikus izpildot vienkāršas, meditatīvas roku kustības. 

Koncertā iepriecināja arī Dārtas Ģīles vadītā bērnu komanda. Bērniem jāiemāca ritma izjūta un disciplīna, kas nav visvieglākais darbs. Savukārt Elīzas Kaijas Kažemakas iesācēju grupas “Heels un Feminine Movement” priekšnesumā tika demonstrēta kustību tehnika un precizitāte, dejojot augstpapēžu kurpēs. 

Ivo:

Kā ir mainījusies studija? Par kuriem sasniegumiem esi priecīgs?

Kaspars:

Es esmu ļoti lepns par studiju. Šībrīža darba apjoms mani iepriecina un liecina, ka esam uz pareizā ceļa. Latvijā nav ierasts, ka dejotāji uzstājas uz skatuves ar mūziķiem, taču citur ārvalstīs dejotāju dalība mūziķu priekšnesumos ir kā obligāts nosacījums. Dejotāji vizuāli un enerģētiski papildina numurus. Tāpēc mani iepriecina, ka mērķis sadarboties ar citiem māksliniekiem ir sasniegts. 

Es vienmēr jūtu līdzi un priecājos par bērnu panākumiem. Liels prieks par studiju un par vecākiem, kuri atbalsta savus dejotājus. Koncerta laikā uz ekrāna rādīja video, un man sāka birt asaras, jo tikai tad aptvēru, cik daudz ir izdarīts kopš sezonas sākuma rudenī. 

Vislielāko prieku sagādā tas, ka mani darbinieki, kolēģi un draugi ir priecīgi par to, ko viņi dara. Tāpat prieks arī par audzēkņiem, kuri ir ieinteresēti, motivēti un progresē. Mūsu studijas filozofija vienmēr ir bijusi “iet līmeni augstāk”. Ir grūti vienā teikumā izteikt, kas man sagādā prieku, jo katru reizi, kad esmu studijā, man ir ļoti liels prieks. Tas ir viens liels burbulis, kurā ir patīkami uzturēties.  

Koncerta noslēgumā studijas dejotāju un pasniedzēju komandas izpildīja kopdeju. Pēc visu studijas biedru uznākšanas uz skatuves aina bija neaprakstāma: redzēt tik daudz (vairāk nekā divsimt) cilvēku, kuri dara to, kas viņiem rada prieku, radīja prieku arī man.

Ivo:

Ko mēs varam sagaidīt nākotnē? Vai tev jau ir kaut kādi plāni, domas?

Kaspars:

Noteikti turpināsim sadarboties ar “Ronin Lasers”.

Manuprāt, no maziem un īsiem projektiem nav jēgas. Ir jāveido labas attiecības un jāturpina strādāt, tomēr Latvijā mēs visi esam “vienā laivā”, ar līdzīgiem apstākļiem un grūtībām. Varbūt mums pievienosies jauni pasniedzēji un parādīsies jauni deju stili – kas to lai zina?

Teikšu godīgi, tuvākajā nākotnē es gribētu mainīt telpas. Mūsu studija, kas sākumā likās liela, šobrīd jau šķiet diezgan maza. Lielākā studijā mēs varētu organizēt meistarklases, gatavot lielākus priekšnesumus un nesatraukties par trokšņošanu un kaimiņu sūdzībām.

Koncertā gandrīz netika izmantoti rekvizīti, un tas ļāva skatītājam koncentrēties tikai un vienīgi uz pašu deju, savukārt horeogrāfija, tērpi un mūzika bija dejotāju vecumam atbilstoša un pret dažādām kultūrām cieņpilna. Vēl krāšņāku to visu padarīja brīnišķīgais gaismu dizains un katram priekšnesumam sagatavotais scenārijs. Tomēr studijas “Space” kolektīvā, kā visā Latvijas mūsdienu deju nozarē, ir izteikti redzams vīriešu trūkums. Lielākais vīriešu dejotāju skaits piedalījās Dāga Zvirgzdiņa “Hip-hop” grupas priekšnesumā.

Domājot par dejotāju mijiedarbību, ir jāmin, ka “Open Style” horeogrāfijās dejotāji pārsvarā dejoja autonomi, bez savstarpēja kontakta, kamēr “Commercial Contemporary” stila priekšnesumos bija redzami kontaktdejas motīvi. Priekšnesumi lielākoties nebija sižetiski vai stāstoši, bet gan vērsti uz komerciālās dejas stilu. 

Fotogrāfiju autore: Karīna Piņķe

*Ivo Krieviņš – dejotājs, horeogrāfs, mākslinieks, vogue dejas pasniedzējs, Latvijas baļļu scēnas aizsācējs