Ienākot horeogrāfes Alises Bokalderes un dramaturga Džeisona Duprī izrādes “Pavedieni” telpā, mūs sagaida pilna skatuve ar paralēlās rindās izvietotām vieglām kleitām un uzvalkiem. Rūpīgi uzvilkti uz “pleciņiem”, tie karājas no griestiem un bez cilvēka kermeņa šķiet rēgaini viegli un plakani. Izrādes aprakstā teikts, ka “uz skatuves redzamie tērpi ir no vairākām laikmetīgās dejas izrādēm, kas tapušas pēdējo 30 gadu laikā”, t.i., tieši tik ilgi, cik laikmetīgā deja pastāv Latvijā. Līdz šim domāju, ka esmu redzējusi diezgan daudz pašmāju dejas izrāžu, bet te no gandrīz divdesmit kostīmiem atpazīstu tikai dažus. Improvizētā skatītāju sarunā ar mākslinieci jau pēc izrādes beigām, ņemot talkā sarakstu izrādes programmiņā, visi tērpi kopīgiem spēkiem tiek identificēti. Kā izrādās, tie hronoloģiski nepārstāv visus Latvijas laikmetīgās dejas gadus. Atsaucoties Alises aicinājumam, “Pavedienu” kostīmi ir to īpašnieku labprātīgi aizdoti. Man šķiet zīmīgi, ka tik lielu lomu šīs izrādes tapšanā ir spēlējusi labā griba, kas vienmēr ir bijusi svarīgs virzītājspēks laikmetīgās dejas attīstībā Latvijā.

“Pavedieni” sākas ar dejotājas parādīšanos – starp kleitu, kombinezonu un uzvalku rindām skatuves priekšdaļā iznāk Alise un mūzikas pavadībā dejo melnā kostīmā (klusībā triumfējot, to atpazīstu kā Alises iepriekšējās izrādes “How A Spiral Works” tērpu). Tikmēr aiz viņas paklausīgi gaida tērpu kordebalets. Alise ir inteliģenta un jūtīga izpildītāja, kuras kustības raksturo precizitāte un skaidrība, un viņas personības siltums šai rēgainajā tērpu asamblejā ir teju vai fiziski sajūtams. Gaismas dziest un iedegas. Īsajos tumsas brīžos dejotāja ir nomainījusi vietu un jau atrodas starp kostīmiem, kuri tikko manāmi pakustas. Kamēr Alise turpina saspēlēties ar telpu un tērpiem, es iztēlojos, ka tos iekustina dejotāja, tumsā nedzirdami izbrāžoties cauri to rindām. Bet ātri atzīstu, ka tā ir naiva doma – ir taču redzams, ka katrs tērps ir iekārts kastītē, kura no mūsu acīm slēpj mazu mehānismu, kas tos dancina. Kad Alise pazūd aiz kulisēm, uz skatuves paliek tikai dejojošie tērpi, apliecinot, ka horeogrāfija var notikt arī bez cilvēku ķermeņu klātbūtnes. Izrādē ”Pavedieni” tērpi nav tikai scenogrāfija vai atsauce uz vēsturi. Viņi ir izrādes dalībnieki.

Tērpi griežas un virpuļo ap savu asi – zinot Alises iepriekšējos darbus un viņas interesi par griešanās kustību, to lasu kā nākamo aizraujošo soli viņas kustību izpētē. Nemērīju, vai otrā izrādes daļa bez cilvēka ķermeņa līdzdalības ir garāka nekā pirmā, taču tā noteikti šķita ietilpīgāka un ar lielāku potenciālu. Skatīšanās uz to, kā kustas un dejo lietas, šai gadījumā – tērpi, ir pieredze, kurā laika ritējums un pat zināma vienmuļība un atkārtojums ļauj iztēlei un uzmanībai atvērties ārpus ikdienišķā. To, šķiet, zina ikviens, kas bērnībā gulējis pļavā, vērojot debesīs slīdošos mākoņus un to pārvēršanos dažnedažādās formās un tēlos.

Kārtīgi iekustināti, mehānikas likumu ietekmē tērpi ar laiku sāk uzvesties negaidīti – garā šifona kleita savērpjas resnā auklā, daži uzvalki “krusto kājas”, ceļ uz augšu “roku” vai iegūst citas striktajā pagriezienu horeogrāfijā unikālas iezīmes. Lietas atdzīvojas vai, kā apgalvo objektorientētās ontoloģijas pārstāvan, filozofan Timotij* Morton* (nebināra persona), mēs beidzot spējam ieraudzīt lietām vienmēr piemītošo potenciālu, ko ikdienā vienkārši neesam gatavi pamanīt.Morton* izsaka arī brīnišķīgo domu, ka pēc savas būtības lietas ir mums neaptveramas un noslēpumainas. Ieraudzīt to neatkarīgo dabu ir vārdos grūti definējama pieredze, bet ķermenis to nekļūdīgi fiksē kā neomulīgi svešādu (uncanny).

Savulaik spilgtu iespaidu uz mani atstāja pazīstamās dāņu horeogrāfes Metes Ingvartsenas izrāžu sērija “Mākslīgā daba”, kurā viņa pilnībā pievērsās horeogrāfiju veidošanai ar lietām, matērijas elementiem un citbūtnēm (nonhumans), tādējādi paplašinot horeogrāfijas izpratni un atbrīvojot to no saistības ar cilvēka ķermeni. “Pavedieni” iet Latvijas dejai jaunā teritorijā kaut tāpēc vien, ka uz skatuves pievēršas kustībai ārpus cilvēka, tomēr dara to piesardzīgi. Tērpu grupa, kas griežas te vienādos, te atšķirīgos tempos un ritmos, ļoti līdzinās dejojošiem cilvēkiem un vedina tajos saskatīt cilvēciskas īpašības. Iespējams, tāpēc, ka mūsu antropocentriskais prāts un skatiens vispirms visur un vienmēr meklē cilvēku, tomēr mirkļi, kad tērpi jeb materiāli sāk uzvesties atbilstoši savai dabai (ko nosaka to svars, forma, blīvums utjpr.) un nepakļaujas programmētajai horeogrāfijai, manuprāt, izrādē ir piepildīti ar īpašu tapšanas potenciālu un iespēju ielūkoties aiz tā, ko pazīstam un kontrolējam. Šķiet, “Pavedienu” autorus ir aizrāvusi iespēja likt lietām kustēties un dejot. Veidojot mehānismu horeogrāfiju ir paveikts pamatīgs un cienījams darbs. Vēl jo vairāk tāpēc, ka visus mehānismus mākslinieki ir veidojuši savām rokām. Bet mani urda ziņkāre – kas notiktu, ja lietām ļautu dejot? Ja tām ļautu kļūt par izrādes līdzautorēm? Kāda veida attiecības atklātos un kas notiktu šajās starpzonās, kas nav stingri kontrolētas?

Alises un Džeisona izrāde ir tapusi projekta “Dejas māja” rezidenču programmā, kurā mākslinieki konkursa kārtībā ieguva iespēju un finansējumu radīt jaundarbu, kas reflektētu par laikmetīgo deju Latvijā tās trīsdesmitgadē. Rezidence nenoliedzami ir dāvana un liels atbalsts, bet tā uzliek arī ierobežojumus. Viens no tiem ir laiks. Apjomīgais darbs, ko mākslinieki ir ieguldījuši izrādes neredzamajā daļā – mehānismu veidošanā un programmēšanā, ir acīmredzams, bet tāpat arī tas, ka ir pietrūcis laika izstrādāt citus izrādes elementus: dramaturģiju, kas turas negaidīti drošās, klasiskās solistes un kordebaleta lomu robežās, un mūzikas un dejas attiecības, jo horeogrāfija šķiet pakļauta emocionālajai Staņislava Judina mūzikai, kura izrādes noskaņu nosaka vairāk, nekā gribētos. Klasiski dramaturģijas paņēmieni nav mīnuss, tomēr šoreiz tie kontrastē ar izrādes idejas svaigumu. Jāpiebilst, ka varbūt nevaru pilnībā novērtēt izrādes nianses, jo “Pavedieni”, šķiet, bija paredzēti frontālam skatītāju izvietojumam, bet Valmieras teātra Apaļajā zālē sēdēju sānos. Šai vietai piemita specifiska redzamība, nepalīdzēja arī niknā LED lampa, kas brīžam žilbināja acis. Cik zinu, izrāde bija iecerēta “Kurtuvē”, tomēr “Dejas mājai” telpas nebija pieejamas, jo tās bija vajadzīgas Valmieras teātrim. Dejas piekāpšanās teātrim ir tik novecojusi parādība, ka jau kļuvusi pašsaprotama. Bet vai tam tā vajadzētu būt?

“Pavedieni” ir intriģējošs veikums, un es ceru ieraudzīt, kā mākslinieki turpinās attīstīt šīs idejas.

*Laura Stašāne par sevi: “Šobrīd darbojos kā neatkarīga autore un mani interesē dramaturģija paplašinātā nozīmē. Esmu bijusi kuratore, producente, starptautisku un vietēju projektu veidotāja un vadītāja festivālā Homo Novus un Latvijas jaunā teātra institūtā, strādājusi ar kopienām un pilsētvidi. Vairākus gadus kopā ar dažādiem brīnišķīgiem māksliniekiem esmu pētījusi un veidojusi performatīvus darbus un publicējusi grāmatu par vardarbību pret sievietēm. Mani interesē koprade ar citiem un ar dabu. Mani fascinē margināli procesi, kas rada dziļas izmaiņas. Es apšaubu varas mehānismus un uzskatu, ka vienmēr ir vērts uzdot jautājumus.”

Titulfoto: Arvis Ertmanis