Elisa Gersonija

Svētdien, 2022. gada 16. februārī, Ģertrūdes ielas teātrī, Rīgā, pirmizrādi piedzīvoja lietuviešu dejas kompānijas Nuepiko izrāde-duets “Pietiekams attālums” (Pakankamas Atstumas). Tajā piedalījās dejotāji Arūns Mozūraitis (Arūnas Mozuraitis) un Adrians Karlo Bibiano (Adrian Carlo Bibiano). Nedēļu pirms izrādes kompānija pavadīja rezidencē Rīgā. Tālāk lasāmās konteksta piezīmes tapa, skatoties izrādi, klausoties skatītāju uzdotajos jautājumos un mākslinieku atbildēs pēc tās, kā arī intervējot dejotājus tieši pēc izrādes.

Konteksta piezīmes

 “Pietiekamu attālumu” varētu raksturot kā duetu, kurā piedalās trešais izpildītājs – vairāk nekā desmit metru gara virve. Dejotāju kostīmi ir saskaņoti ar gaišās, smilšu brūnās virves krāsu, rosinot domu par saistību starp dzīviem un nedzīviem ķermeņiem. Gandrīz stundu ilgā dejas priekšnesuma laikā starp šiem trim ķermeņiem tika radīta vesela virkne dažāda veida attiecību, kam ietvaru piešķīra dramatiskas, teatrālas gaismas un disharmonējošs, elektronisks skaņu celiņš. Kad tiek ieslēgta gaisma, bēšie dejotāju silueti kontrastē ar melno grīdas segumu un apkārt skatuves perimetram esošajām kulisēm.

Tematiski izrāde pievēršas empātijai. Tam, kā ir “iejusties kāda cita ādā vai iekāpt cita kurpēs” – šī metafora ir jūtama visu vakaru. No daudzajām iespējām, ko paver darbošanās ar vienu pašu rekvizītu, Arūns un Adrians izvēlējušies pārvērst virvi īstā, fiziskā spēļlaukumā. Viņi staigā pa to kā pa vingrošanas baļķi, stingri novelk, raujot aiz abiem galiem, sapinas mulsinošos tīklos un atstāj turpat netālu, kad dejo bez tās. Šķiet, ka vienīgais noteikums attiecībā uz mijiedarbību ar virvi, ir – noteikumi var tikt mainīti.

Arūns un Adrians, divi daudzpusēji, ķermeņa valodā skaidri izteikties spējīgi dejotāji katrs pats par sevi, piedāvā hibridizētu kustību kopumu, ko ietekmējušas laikmetīgās dejas kustības uz grīdas, kontaktimprovizācija, akrobātika, cirks, breika deja, house un Gaga deja. Doma, kas pēc izrādes paliek prātā un rezonē, saistās ar to, kā attiecības pēdējo gadu laikā tikušas galā ar atstatumu… ar psihisko, garīgo, fizisko un virtuālo attālumu starp tām.

Elisa Gersonija: -Iepriekš jūs mazliet pastāstījāt par to, no kurienes esat, bet varbūt jūs varētu atklāt ko vairāk par to, kā jūs abi nonācāt Kauņā, Lietuvā?

Arūns Mozūraitis: -Esmu no ļoti mazas pilsētas Lietuvā. 18 gadu vecumā pārcēlos uz Viļņu, lai mācītos… un pēc studijām es gan jutu saikni ar deju, bet vēlējos to vairāk izpētīt, tāpēc pārcēlos uz Londonu. Tur es studēju deju, bet pēc gada vairs nespēju sevi finansiāli nodrošināt (jo tur ir ļoti dārgi), tāpēc uz diviem gadiem aizbraucu uz Zviedriju, kur izglītība ir bezmaksas. Kad biju pabeidzis studijas, brīdi paliku tur un tad atgriezos dzīvot Londonā. Uzturējos tur, līdz sākās pandēmija un ar naudu bija trūcīgi, tāpēc teicu sev – labi, pavadīšu vasaru Lietuvā, jo tur ir lēti, un pēc tam atgriezīšos Londonā.

Atgriezies Lietuvā, es rakstīju daudziem teātriem, skatījos, vai nenotiek kādas darbnīcas, nometnes, noklausīšanās. Viens no Kauņas teātriem atbildēja, ka sarīkos man privātu noklausīšanos. Tā nu devos turp, noklausīšanās bija veiksmīga, un tad, tā kā biju noslēdzis līgumu, domāju – labi, padzīvošu te gadu un skatīšos, kas notiks. Šī gada laikā Kauņā iepazinos ar daudziem cilvēkiem, man sāka patikt tur notiekošais, arī cilvēki un notikumi tuvākajā reģionā. Tagad man, piemēram, ir draudzene, un mēs dzīvojam kopā… tā ka tas viss bija… it kā kāds teiktu: “Tu nevari tagad braukt prom, tu paliksi!” (Smejas.) Bet es īsti nezinu, cik ilgi tur palikšu…

Elisa: -Tātad patiesībā tu atgriezies pandēmijas izraisīto apstākļu dēļ?

Arūns: -Jā, un tās iespējas dēļ, ko man sniedza teātris un gadu ilgais līgums ar viņiem. Domāju, ko es darīšu, ja atgriezīšos Londonā? Tā nu nospriedu – vienu gadu es paskatīšos, un jā… īsā laikā daudzi no plāniem mainījās.

Elisa: -Un kā ar tevi, Adrian? Kā tu nonāci Kauņā?

Adrians Karlo Bibiano: -Kad mācījos universitātē, studēju psiholoģiju, tobrīd nebiju pārliecināts, vai vēlos pilnībā nodoties dejai… jo tas bija vaļasprieks. Apdomāju iespēju nodarboties ar to profesionāli, bet tad tiešām būtu jāpamet mācības, jo man šķita, ka studijas traucē. Kad sāku to apsvērt, pieķēru sevi pie domas – pag, kā tad tā, mācības traucē dejošanai? Tas nozīmēja, ka studijas kļuvušas par vaļasprieku un deja – par galveno. Tiklīdz to aptvēru, atzinos vecākiem, ka grasos izstāties no universitātes, jo man ir jānododas dejai.

Kad biju to izdarījis, tad… es biju neatkarīgā kompānijā Puerto Vallartā, Meksikā. Kā jau zināt, Meksika ir diezgan liela, un ar laiku darba gaitās mēs pabijām dažādās vietās visā valstī. Es satiku fantastiskus cilvēkus, kuri attīstīja savas prasmes, organizēja festivālus un radošās darbnīcas starptautiskā līmenī. Tad es aizbraucu uz Kanādu, kur satiku vēl citus cilvēkus, tad pavērās vairāk iespēju Eiropā. Tomēr Kauņā es esmu cita iemesla pēc. (Smejas.) Kad atgriezos Meksikā un sāku tur atkal iedzīvoties, satiku savu īpašo cilvēku, un vēlāk viņa kļuva par manu sievu. Un viņa ir lietuviete! Mēs satikāmies Meksikā, Puerto Vallartā, manā dzimtajā pilsētā. Es nebiju pārliecināts, biju ļoti nodevies dejai, bet šis cilvēks būtiski ietekmēja manu domāšanas veidu: apzināties, ka deja nav cilvēks, ka es to nepametu, ka galvenais ir cilvēki, ar kuriem dalos dejā. Deja ir kaut kas, kas plūst laukā no manis. Pat ja nonākšu vistumšākajā vietā, es tik un tā kaut kā spēšu dejot.

Tā nu es ierados Lietuvā, pagāja vairāk nekā gads, līdz atradu cilvēkus, ar kuriem man izveidojās saikne, un patiesībā tad es dejai nopietni pievērsos un atkal iesaistījos tajā.

Elisa: -Esam nonākuši pie mana īstā jautājuma, proti, kā ir dzīvot Kauņā un būt dejas radītājam, sevišķi jums abiem, kas esat ceļojuši un dzīvojuši daudzās un dažādās vietās. Kā ir tur dzīvot un tieši šobrīd veidot dejas kompāniju?

Arūns: -Tā kā es esmu lietuvietis, šķiet, kopš pusaudžu vecuma biju teicis – es nekad nedzīvošu Kauņā. (Smejas.) Nē, patiesi, es domāju – nekad. Bet tad es tur paliku darba dēļ un nodomāju – labi, paskatīsimies. Pagāja, nezinu, varbūt kāds mēnesis, un es reiz iedomājos – oho, te ir forši! Notiek daudz pasākumu, kas saistīti ar mākslu, ir galerijas, festivāli, un man tā bija ļoti interesanta pilsētas dzīves daļa. Iepazinos ar jauniem cilvēkiem, kuri man pastāstīja par to vai citu pasākumu. Arī tas, ka līdz ar pievienošanos kompānijai nonācu starptautiskajā atmosfērā, kas man ir ļoti svarīga. Man ļoti patīk, ka vienā vietā atrodas daudz cilvēku no dažādām kultūrām – tas ir viens no iemesliem, kāpēc man tik ļoti patika Londonā. Tas ir lieliski. Un man bija šķitis, ka Kauņā ko tādu nav iespējams sajust.

Principā tāpēc Kauņa kļuva par manām mājām – tur bija cilvēki, dažādi cilvēki no cirka, vizuālās mākslas pasaules, dejas, teātra, no visurienes. Gribēju izpētīt to vēl vairāk un palikt tur. Un man šķiet, ka pat tagad, pēc pusotra gada, es vēl neesmu redzējis visu. Pētīšana turpinās – iepazīstu dažādas vietas un cilvēkus. Domāju, kamēr vien man nebūs garlaicīgi (smejas), es tur palikšu, un tad jau redzēsim.

Adrians: -Man jāatceras mazliet senāki laiki. Kad es te ierados, piedzīvoju smagu pusgadu. Kultūršoks, esot Baltijas valstīs, bija milzīgs, atšķirība bija nenormāla. Tas, kā cilvēki mani uztvēra, uzņēma, kā runāja, kā apspriedās – pāreja bija ļoti smaga. Turklāt es īsti nemanīju, ka cilvēki tieši Kauņā censtos aktīvi popularizēt deju vai mākslu kā tādu. Dodoties izklaidēties, nekad nemanīju neko ar deju saistītu, vienīgais, ko redzēju, bija viena kompānija… bet ielās neviens nedejoja. Prātoju – varbūt šeit dejas nav? Bet tad es satiku cilvēku, kurš iesaistīja mani asociācijā, lai es varētu iepazīties ar vēl citiem, un tad es sapratu, ka deja te pastāv, vienkārši tai nav tik liela atbalsta kā citviet Eiropā. Tagad, kad sarunājamies, ir redzams, ka dejai tiek pievērsta uzmanība, bet tobrīd, kad šeit ierados, bija ļoti skumji, es neko tādu nemanīju. Bet tagad es to redzu. Redzu lielus reklāmas banerus un reklāmas uz autobusiem. Agrāk tā nebija.

Elisa: -Vai arī tu atbrauci aptuveni tajā pašā laikā, 2020. gadā?

Adrians: -Šķiet, es pārcēlos turp 2018. gadā. Jo pēc gada es teicu, ka Lietuvā nepalikšu, un mēs pārcēlāmies atpakaļ uz Meksiku. Bet, esot Meksikā, aptvērām, ka patiesībā Lietuvā mums bija gājis tīri labi, ka mums veidojās tāds labs dzīves ritms. Tā nu pēc atgriešanās Meksikā nodomājām – labi, pamēģināsim vēlreiz. Mēs atgriezāmies Lietuvā. Un mums bija taisnība. Un tur ir arī tāda īpaša attieksme, kas ir svarīga, nav tā, ka nozīme būtu tikai vietai.

Elisa: -Vai jūs varat iztikt kā izpildītāji, kā dejotāji? Vai arī jūs uzņematies vēl citus darbus, piemēram, pasniegšanu?

Arūns: -Jā, mēs varam iztikt kā dejotāji. Bet tas ir, ieskaitot visu: uzstāšanos, pasniegšanu, horeogrāfiju veidošanu. Mēs nedzīvojam no dejošanas vien, bet darām arī citas lietas, kas saistītas ar deju. Tā ir viena no lietām, kas mani Lietuvā priecē, jo es sapratu, ka varu iztikt no dejas. Arī ekonomiskā situācija… šeit nav tik dārgi, un es spēju sevi uzturēt. Londonā nevar pat iedomāties, ka kādu dienu varētu iztikt tikai no dejošanas – ja vien tu, protams, neesi kādā kompānijā. Bet Kauņā – jā, deja patiešām ir mūsu karjera.

Elisa: -Vai tev ir tāpat, Adrian?

Adrians: -Jā, tā varētu teikt. Viss, ko darām, ir saistīts vai nu ar mākslu vai aktiermākslu, vai strādāšanu kā modeļiem, vai piedalīšanos kādā filmā. No izdzīvošanas režīma esmu nonācis gandrīz dzīvošanas režīmā. No cenšanās kaut kā izgrozīties – līdz tam, ka varu teikt – labi, man nav visu laiku jārēķina līdzi. Varu mazliet atslābt.

Elisa: -Tieši tas mani patiesībā interesē. Ja cenšamies tā pārskatīt, novērtēt to, ko nozīmē dzīvot un strādāt Baltijas valstīs. Ko redzat jūs attiecībā uz kompānijas vīziju un savu vīziju par radīšanu un spēju ilgtermiņā dzīvot radošu dzīvi un attīstīties? Ko tas jums nozīmē?

Adrians: -Ak kungs, šis jautājums ir tik daudzslāņains!

Elisa: -Varu to vienkāršot. Kā jums šķiet – kāda ir kompānijas vīzija?

Adrians: -Joprojām plašs. Bet mēs varam mēģināt atbildēt.

Arūns: -Labi, mēs esam kompānijas locekļi… Un “radītājs” (kā kompānijas dibinātāji Lietuvas Dejas informācijas centra mājaslapā minēti trīs dejotāji un horeogrāfi Mariuss Paplausks, Mariuss Pinigis un Andrjus Stakele (Marius Paplauskas, Marius Pinigis, Andrius Stakele) – red.), man šķiet, viņš vairāk redz to vīziju un kompānijas mērķus, jo, lai gan mēs visi darbojamies kopā, šī kompānija tik un tā savā ziņā ir viņa mazulis. (Smejas.) Viņš darīs visu, lai izrāde izdotos. Mēs savukārt ļoti ticam šai kompānijai. Viņi palīdzēja man saprast, ka varu strādāt ārštatā. Ka varu sekot saviem mākslinieciskajiem mērķiem. Ka es šai kompānijai nepiederu, tādā ziņā, ka varu nodoties arī citām interesēm. Šis nav “visu vai neko”. Kompānija dod mums iespēju attīstīties, piedalīties dažādos pasākumos, un to es ļoti novērtēju. Tāda pieeja ļauj man attīstīties kopā ar kompāniju. Ja tevi ierobežo kompānijas uzliktais rāmis, tu nevari nodarboties pats ar savām lietām. Tas to izslēdz. Tas beidza mani nost.

Adrians: -Kad ievēroju šo kompāniju, vēl pirms biju tajā uzņemts, pie sevis nodomāju, ka šeit es varētu strādāt. Es redzēju viņu savstarpējo ķīmiju. Man šķita, ka es varētu te iederēties. Man ļoti patika šo trīs cilvēku individualitāte: trīs atšķirīgas, domājošas galvas, trīs dažādi ķermeņi, dažādas pieejas – bet viss iet uz vienu mērķi. Manuprāt, tieši tā tam ir jābūt – esot kompānijā, nevajadzētu zaudēt savas saknes. Projekti tiek sadalīti, vienmēr būs citam citu jāuzklausa, un dažādie viedokļi tiks apspriesti, bet svarīga ir tā doma, ka ikviens ir gatavs citus uzklausīt.

Elisa: -Un kā  jums šķiet, kā jūs kā individuālie mākslinieki attīstīsieties pāris nākamajos gados? Kādos citos projektos esat iesaistīti? Vai arī kompānija tiešām ir viss?

Adrians: -Kā jau Arūns minēja, līdzās šim projektam mēs darbosimies kā ārštata darbinieki. Un, iespējams, piekritīsim iespējām, ko mums piedāvās. Mēs varam pārstāvēt kompāniju, ja kļūstam par pasniedzējiem vai piekrītam kādam citam darbam. Un tas ir jauki, jo viņi tevi atbalsta, tomēr tā ir arī lielāka atbildība, jo mēs strādājam ar viņu vārdu.

Elisa: -Ļoti forši – izklausās, ka jums tiek dota liela vaļa.

Adrians: -Vēl viena lieta, ko aizmirsu pieminēt jautājumu un atbilžu laikā pēc izrādes (es biju tik atslābis), šī rezidence nebūtu bijusi iespējama bez finansējuma, ko mums sniedza Ziemeļvalstu kultūras punkts Nordic Culture Point. Sākotnēji es ieguvu finansējumu, bet mans projekta partneris saslima, tomēr Ziemeļvalstu kultūras punkta cilvēki bija saprotoši un ļāva naudu izmantot, pārvirzot to šim projektam. Un te nu mēs esam – sarunājamies, saņemam atgriezenisko saikni, izbaudām laiku rezidencē, esot ārpus ikdienas rutīnas. Tas bez šaubām ir to vērts. Rezidence iepriekš nepazīstamā vietā sniedz tik daudz, domu plūsmu un distancēšanos no ikdienas. Tādējādi tiešām var atslēgties un koncentrēties darbam. Nav nekāda stresa.

Arūns: -Bija tik jauki dzīvot tajā ritmā. Darboties ar domu – labi, mēs pastrādājam pie viena priekšnesuma un tad vakarā ejam mājās. Jo Lietuvā mēs parasti atnākam mājās, un tad es sāku gatavoties nākamajam pasākumam, nākamajai nodarbībai. Bet šeit es varēju izvest pastaigā savu suni un ne par ko nedomāt. Man tas tik ļoti patika.

Adrians: -Katru dienu, ierodoties studijā, mēs bijām atpūtušies. Nav jau slikti iestrēgt kādā procesā. Tas ir normāli. Bet iespēja katru dienu nedomāt par darbu palīdzēja mums saglabāt plūdumu. Nebija tādu brīžu, kad mēs domātu: ko mēs te iesāksim? Idejas plūda straumēm.

Elisa: -Izklausās pēc konteksta, kurā ir neticami viegli strādāt.

Adrians: -Teātris ir tik jauks…

Arūns: -…sadarbība bija lieliska!

Elisa: -Liels paldies jums abiem!

***

Elisa Gersonija (Alyssa Gersony, ASV) – starpnozaru māksliniece, redzes rehabilitācijas terapeite, kā arī orientēšanās un mobilitātes speciāliste, kuras dzīvesvietas ir Ņujorka un Rīga. Šobrīd viņa ir 2021./2022. gada Fulbraita stipendiāte dejas pētniecībā.

Adrians Karlo Bibiano (Adrian Carlo Bibiano, Meksika) – iekšējās telpas apceļotājs, dejotājs, kustību mākslinieks un scenogrāfs, dzīvo Kauņā, Lietuvā, dzimis Kanādā un uzaudzis Meksikā.

Arūns Mozūraitis (Arūnas Mozūraitis, Lietuva) – kustības entuziasts, dejotāja karjeru uzsācis kā ielu dejotājs, vēlāk atradis savu aicinājumu dejas teātrī. Aizrautīgs House Dance Community biedrs, kurš apmeklē un organizē pasākumus gan Lietuvā, gan ārpus tās.

No angļu valodas tulkojusi Anete Kona.

Attēls: izrādes publicitātes foto.