Laura Jasmane

Ikgadējais (jeb mums visiem labi zināmā iemesla dēļ – gandrīz ikgadējais) Rīgas Baleta skolas koncerts operā šoreiz bija nozīmīgs divos veidos. Šis ir pirmais gads, kad skolu redzam tās jaunajā veidolā – ar jaunu nosaukumu, kā Nacionālās Mākslu vidusskolas sastāvdaļu. Pētot skolas mājaslapu, nevaru nepamanīt, ka visas trīs – Jaņa Rozentāla mākslas, Emīla Dārziņa mūzikas un Rīgas Doma kora – skolas aprakstos sevi ievieto pasaules un Eiropas līmenī, Baleta skolai sevi novērtējot vien kā “vienīgo profesionālo baleta vidusskolu Latvijā”. 

Bet nozīmīgāk par nosaukuma maiņu ir skolā 2019. gadā atklātā Laikmetīgās dejas programma, kas šī gada koncertam piešķir īpašu daudzveidību. Jaunā programma paplašinājusi iespējas apgūt deju profesionālā līmenī un, salīdzinot ar Latvijas Kultūras akadēmiju un Latvijas Kultūras koledžu, kur laikmetīgo deju varēja apgūt jau iepriekš, ļauj mācības sākt uzreiz pēc pamatskolas, nevis tikai pēc vidusskolas beigšanas. Prieks par jaunām perspektīvām Latvijas dejas ainavā un Baleta skolas dzīvē. 

Šogad skolu absolvē neierasti liels audzēkņu skaits – deviņas meitenes:  Marta Emīlija Reinika, Katiuscia Pelli, Evita Tūna, Marija Platonova, Elīna Eksa, Apolinaria Kartavceva, Margarita Ļaščova, Nikola Zanina Davalos un Jaroslava Solomatova.

Absolvente Marija Platonova izpilda vizuāli efektīvo un patīkami neredzēto fragmentu no 20. gadsimta sešdesmitajos gados tapušā baleta “Leģenda par mīlu”. Šī numura skaistums slēpjas tā dramatiskajā horeogrāfijā, mūzikā un viscaur sarkanajā skatuves un dejotājas ietērpā, no tās izpildītājas pieprasot spēcīgu enerģiju, kuru absolventei noturēt līdz galam neizdodas. 

Jaroslava Solomatova, Elīna Eksa un Marija Platonova izpilda lirisko Rahmaņinova “Prelīdi” izlaiduma kursa vadītājas Indras Lapšinas horeogrāfijā, iepriecinot ar garām un skaistām līnijām. Margarita Ļaščova izpilda tehniski sarežģīto variāciju no baleta “Raimonda” otrā cēliena, savukārt Marta Emīlija Reinika kopā ar baleta mākslinieku Fabio Sonconji dejo koķeto pas de deux no baleta “Ziedu festivāls Čenzano”.

Par vienu no vakara spilgtākajiem brīžiem top absolventes Apolinarijas Kartavcevas un Latvijas Nacionālā baleta jaunā solista Kārļa Cīruļa izdejotais pas de deux no baleta “Korsārs”. Apolinarijas deja ir tehniski pārliecinoša, piruetes, kuras ir viens no šī dueta galvenajiem elementiem, ir stabilas, tiek izpildīti dubultie fouette un, galvenais – Apolinarijai piemīt dejiskums un dvēseliskums, kuru baudām arī viņas izpildītajā variācijā no baleta “Žizele”. 

Ņemot vērā jau ierasto vīriešu trūkumu skolā un, likumsakarīgi, arī Latvijas Nacionālajā baletā, kurā vadošās lomas pēdējo gadu laikā arvien biežāk izpilda dejotāji no ārzemēm, viens no koncerta lielākajiem priekiem ir skolas puiši. Vērojot izlaiduma kursa audzēknes Elīnas Eksas kopā ar trīs elegantiem partneriem izdejoto Spāņu deju no baleta “Gulbju ezers”, rodas vēlme redzēt kādu numuru, kas veidots tikai un vienīgi vīriešiem. Sergeja Neikšina audzēknis Emīls Ungurs iepriecina ar skaistām, princim piemērotām ķermeņa līnijām baleta Satanilla variācijā, savukārt Jēkabs Murāns demonstrē aktiermeistarību un precīzus lēcienus baleta “Leļļu feja” pas de trois izpildījumā.

Akadēmisku un klasisku iespaidu koncertam piešķir Ritas Harlapas iestudētie numuri – trešās klases izpildītā Mendelsona Scherzo un elegantais Citara Sonus Iļjas Vlasenko horeogrāfijā, ko izpilda pirmā kursa audzēknes. Par skaistām piruetēm jāpateicas Ritas Harlapas pirmā kursa audzēknei Aleksandrai Treimanei, izpildot variāciju no baleta “Kavalērija atpūtā”, – viņas dubultās piruetes attitude ir apbrīnojami kontrolētas un elpu aizraujošas.  

Prātā paliekošs ir spilgtais un savdabīgais, Olgas Žitluhinas rokrakstā veidotais Let’s do Birds. To izpilda piekto klašu audzēkņi, kuri izceļas ar īpašu ķermeņa plastiku. Vēl vieni putni – “Putni, kas nemigrē” Dmitrija Gaitjukeviča horegrāfijā un iestudējumā – otrā un trešā kursa izpildījumā pierāda, ka skolā ir spējīgi laikmetīgās dejas dejotāji un horeogrāfi ar izdomu – pārsteidz arī politiski pielādētais numurs “Demokrātija”. Šovakar no Laikmetīgās dejas nodaļas būtu gribējies redzēt ne tikai grupu dejojumus, bet arī solo, kas ļautu programmai veidot skaidrāku identitāti. 

Laikmetīgās dejas numuri koncerta gaitā veiksmīgi savijas ar klasisko deju un veido skatītājam interesantu vakara programmu. Tāpat jāatzīmē izvēle nepieteikt katru numuru, tādā veidā izvairoties no saraustītas vakara gaitas un radot iespaidu par skolai un tās audzēkņiem piemītošu kopības sajūtu. Tas tomēr neglābj no fakta, ka koncerts sasniedz Vāgnera operas cienīgu garumu, un tā otrajā daļā aiz muguras dzirdu durvju virināšanos. (Tas gan nav pārsteigums – iespaidīgs apjoms ir kļuvis par skolas koncertu firmas zīmi.) Koncerta laikā  domāju par to, kāda tad īsti ir šādu koncertu funkcija. No vienas puses, ļaut audzēkņiem baudīt operas skatuves smaržu un gūt pieredzi uz lielās skatuves ir skolas uzdevums. No otras puses, jebkurā publiskā pasākumā tikpat svarīgi ir veidot profesionālu tēlu skatītāja acīs un izvairīties no sajūtas, ka šī ciemošanās kļuvusi nepieklājīgi gara.

Iespaidu neuzlabo koncerta noslēgumā redzamais fragments no Indras Lapšinas, Ksenijas Drovņikovas un Iļjas Vlasenko veidotā baleta “Tango pasāžas”, kurā piedalās visas absolventes. 20 minūšu garais numurs, neskatoties uz piesātināto atmosfēru un dejotāju spēju iejusties, cieš no vairākām problēmām. Dažkārt numura laikā darbības uz skatuves ir tik daudz, ka koncentrēt uzmanību kļūst sarežģīti, savukārt horeogrāfija ne vienmēr atbilst audzēkņu spējām. Finālā “Tango pasāžas” pārvēršas par ko līdzīgu deju šovam ritmiskas mūzikas pavadībā, un uz šādas nots koncerts arī noslēdzas. Par gaumi, protams, var strīdēties, bet savu verdiktu, šķiet, esmu izteikusi ar šo mēģinājumu saglabāt pieklājīgu neitralitāti. 

Koncerta otrās daļas sākumā 90 gadu jubilejā godinām mūsu baleta leģendu, aktieri, kādreizējo publikas elku un ilggadējo (1978–2017) Baleta skolas pedagogu, māksliniecisko vadītāju un direktoru Haraldu Ritenbergu. Viņa vārds ilgus gadus bijis gluži kā Rīgas Horeogrāfijas vidusskolas sinonīms, tādēļ šis notikums vēl vairāk pastiprina sajūtu par pārmaiņām skolas dzīvē. Sveikšanas pacilāto un emocionālo noskaņu gan sarūgtina koncerta vadītājs – aktieris Jurģis Spulenieks. Veikli neiet jau ar absolventu vārdu nolasīšanu koncerta ievadā, kas iecerētā profesionālā iespaida vietā rada pretējo efektu. Bet, kad, īsumā iepazīstinot ar Haralda Ritenberga dzīvesgājumu, viņa leģendārais pasniedzējs Valentīns Bļinovs izskan kā “Bļinova” sieviešu dzimtē, kļūst nedaudz skumji. Nostāsti par Bļinova leģendārajām raksturdeju nodarbībām un spilgto personību dzīvo viņa kādreizējo audzēkņu nostāstos, tādēļ zālē ir  skatītāji, kuriem šis starpgadījums liek nepatīkami sarauties. Bet nelielas neveiksmes ir neizbēgamas pārmaiņu un jauninājumu sekas. Līdzās veiksmēm, tās mums šovakar parāda, ka Baleta skolas forma un saturs mainās.

Attēls: skats no koncerta, foto Aleksandra Logina.