Liene Pavlovska*

Dejas izrādi “Pāru terapija” piedzīvoju 5. aprīlī “Hanzas peronā”. Izrādes horeogrāfe ir Liene Grava, tās dramaturgs – Artūrs Dīcis. 

Ieejot zālē, skatītāju sagaidīja neliela izrāde pirms izrādes – putekļu sūcēju robotu tandēma deja. Izrādes darbības telpu iezīmēja mīksts paklājs un gaismas, skatuves zonas sānā bija novietots matraču kalns. Roboti slīdēja šurpu turpu, saskaroties un attālinoties. Kad darbības telpā bija laiks ierasties cilvēkam, tumšo telpu pāršķēla gaismas stars, pa pavērtām durvīm skatuves sānā kāds centās saganīt, lai roboti dodas prom no darbības telpas. Kad tas izdevās, zālē atskanēja nelieli smiekliņi un kāds skatītājs aplaudēja. 

Izrādes plakāts ataino divus tēlus – vīrieti un sievieti, vēlīnu 60. gadu interjerā. Redzamas abu tēlu kājas, līdz viduklim. Vīrietis sēž frontāli pret plakāta aplūkotāju, rokas viņš cieši saspiedis kopā, novietojis tās starp kājām. Pretstatā – sievietes kailās kājas ierāmē neliela zīmuļformas kleitiņa, tās tonim pieskaņotas smailas kurpītes, kuru purngali nepārprotami tiecas pret balto, nedaudz izļurkāto, neveiklo vīrieša tupeli. Plakāta attēla interjers vedina domāt, ka tas izvēlēts, domājot par 60.gadu seksuālo revolūciju. Pateikšu priekšā: lai gan izrāde ir gana seksīga, ar seksuālo revolūciju tai ir mazs sakars. 

Izrādē atainoti trīs dažādu paaudžu pāri. Scenārija galvenā iezīme ir heteronormativitāte, un šķiet, ka tēlu pāri cenšas iekļauties sabiedrības noteiktos stereotipiskos rāmjos. No scenārija lauztin laužas seksisms un sievietes objektivizācija, tas gan nav tāds “tieši sejā” variants, bet atklājas, mēģinot saprast pieredzēto darbu. 

Izrādes darbību ievadīja vidējās paaudzes pāris, kuru atveido Sandra Lapiņa un Ģirts Bisenieks. Izvirpuļojuši caur transformatīvās scenogrāfijas samta kulisēm, abi satikās (“viens otru atrada”) un uzsāka aizraujošu, erotisku, atkārtojumā balstītu kustību. Ķermeņi vijās viens ap otru organiski, un kopā ar mūziku aina lika nedaudz aizturēt elpu. Izrādes sākums bija daudzsološs. Kādā brīdī starp abiem veidojās sagurums un konflikts. Līdz ar abu tēlu konfliktu lēni auga un veidojās mans – skatītāja – konflikts ar izrādi. Atelpas brīdī sieviete, sēžot uz zemes lotosa pozā, pēc grimasēm spriežot – cenšoties kaut kam saņemties, savus izlaistos matus lēni un simboliski saņēma copē, vīrietis tikmēr nedaudz papumpējās un paboksējās ar gaisu. Šādi – dzimtē stereotipiski, scenārija vadīti – izpildījušies, tēli satikās atkal un atsāka iepriekš tik vijīgo kustību, nu jau uzspiesti, ar mokām. Naratīvs šeit skaidrs: pāris cīnās ar grūtībām, un tās saistītas ar seksu. Izrādes sākumā man šķita – ar grūtībām just iekāri, bet, izrādei progresējot (un pēcāk arī noskatoties 3. aprīļa LTV Kultūras ziņu sižetu), atklājās – ar grūtībām tikt pie bērniņa. Neizprotama man kļuva šajā ainā klātesošā vardarbība un veids, kā tā auga, – bez refleksijas, bez pauzes un notiekošā kritiskas aplūkošanas. Izrādei progresējot, atklājās – šī aina bijusi tikai sākums plašākai dažādu formu vardarbības estetizācijai izrādes gaitā. Izrādes izskaņā scenogrāfijas elements matracis pārtapa par šūpulīti. Pāris tajā uzspēlēti lūkojās. Sieviete ik pa laikam centās mukt no savas lomas, bet “gādīgais vīrietis” viņu pamanījās “atganīt” atpakaļ pie šūpuļa. Šis un citi izrādes vēstījumi tika atklāti caur diezgan taisnu un  stereotipisku darbības un nozīmes nogriezni, daudznozīmību atstājot kaut kur aiz durvīm, kur devās putekļu sūcējs robots. 

Jaunākās paaudzes tēlu pāri ataino Artūrs Nīgalis un Roberta Gailīte. Savu uznācienu viņi uzsāka ar Lanas un Lilijas Vačovsku “Matriksa” pirmās daļas cienīgu deju (lūdzu, atcerieties ainu, kur Neo  izvairās no lodēm). Lai gan kustību skatīties bija aizraujoši, naratīvs, kas to iegrožoja, mani nepatīkami mulsināja. Līdz ar jaunākā pāra uznācienu skatītājs tika iepazīstināts arī ar Ģirta Krūmiņa atveidoto tēlu. Sēžot aiz matrača vairoga, viņa atveidotais tēls lūrēja uz dejojošajiem jauniešiem. Šim tēlam izrādes veidotāji lika “ne tā” palūrēt arī uz vidējās paaudzes pāra sievieti, par ko tas dabūja pa seju. Izrādes veidotāju skatījumā,  sieviete tātad ir objekts, un, ja kāds palūkojas vai pieskaras objektam, kurš pieder citam, tad tēviņam, protams, “jākrāmē” otram pa seju. Diemžēl jāsecina, ka izrādes veidotāji sievietes spēku nonivelējuši līdz vīrieša pavadones lomai un grūstīšanās un dūru vicināšanas darbības iepinuši vietās, kur būtu nepieciešams uzsvars uz sarunu un empātiju.  Izrādes noslēguma daļā jaunākā pāra sievišķās puses tēlam bija attiecības ar pieredzējušākā pāra vīrišķo pusi. Pēc šī sakara Robertas Gailītes atveidotais tēls uz skatuves palika pārdomās viens un  acīmredzamas nožēlas pilns. Izrāde, pretstatā tās teksta pieteikumā solītajam, necentās reflektēt par notikušo un tā apstākļiem. Tā vietā sekoja stāsta atrisinājums – gados jaunākā pāra vīrišķā puse beidzot “ved pie prāta” trakulīgo sievietes tēlu. Jāatzīst, ka izrādes izskaņā es biju sagurusi no tā, cik ļoti tās naratīvs man šķita taisns un seksisma pilns. Šķita, ka izrāde nav vis par godīgu sarunu, bet gan par pārprastu ideju, ka sociālo aizspriedumu rāmjos stingri iegrožotus attiecību modeļus var skatītājam mānīgi iebarot kā kādus turbulentus radošus meklējumus, jo tie tikuši appušķoti ar erotiska rakstura kustību.

Pieredzējušāko pāri ataino aktieris Ģirts Krūmiņš un Latvijas Kultūras akadēmijas profesore Ramona Galkina. Šī pāra kustība brīžiem, man šķita, atsaucās uz Orena Lavija (Oren Lavie) dziesmas “Viņas rīta elegance” (“Her Morning Elegance”) un Adeles dziesmas “Dzenoties pa ietvēm” (“Chasing Pavements”) videoklipos izmantotajiem horeogrāfijas elementiem. Pāris izpildīja kustības frontāli pret skatītāju, atspiedies pret matraci, konkrētās ainas kustība nedaudz atgādināja leļļu teātra marionetes. Brīžiem pāra deja šķita patiesi aizraujoša un organiska. Tomēr, kā jau minēju – man bija žēl redzēt Ģirta Krūmiņa tēlam uzkabināto raksturu. Izrādes vietas, kas uzrunāja ar kustību, bija iedarbīgas, savukārt sižetu atklājošās darbības diemžēl varu raksturot, vien izmantojot anglicismu “cringe” (tādas, kas izraisa kaunu, neveiklību). 

Rakstot par izrādi un apkopojot to, kas man lika justies neērti, atcerējos Ilianas Veinbergas recenziju “Vardarbība ģimenē. Ģenerālmēģinājums” par izrādi “Ričards. Nekā personīga”, kuras dramaturgs bija Artūrs Dīcis. Iliana Veinberga raksta: “Attēlots un attaisnots varmāka, kura veidotāji nav līdz galam pamanījuši, ka viņu radītais tēls ir varmāka. Protams, ņemot vērā pašpalīdzības literatūras popularitāti attiecību jautājumos Latvijā, kā arī aizspriedumus, ieradumus un citus kultūras nosacījumus, nebrīnīšos, ja daudzi (un daudzas) šo izrādi skatīs kā jaudīgu iedziļināšanos sieviešu un vīriešu psiholoģijā.” “Pāru terapiju” veidojot, Artūrs Dīcis, šķiet, atkārtoti ieslīdējis līdzīgā grāvī. Pārsteidzoši, cik ļoti ar manām sajūtām par “Pāru terapiju” rezonē autores teksts par “Ričards. Nekā personīga”. 

Problemātisko dejas izrādes naratīvu centās slēpt patiesi burvīga un profesionāla Reiņa Suhanova scenogrāfija un tērpi, Reiņa Sējāna mūzika, kas pauzē un pulsē emocionāli iedarbīgi, un Jūlijas Bondarenko gaismu partitūras. Scenogrāfiju veidoja dziļi zaļi samta matrači – vairogi. Tie tapa par dažādām telpām un lietām – par dīvānu, gultu, segu, šūpulīti. Tiem pieskaroties, roka atstāja savu nospiedumu. Darbības telpu iezīmējošais paklājs slāpēja skaņu, intensīvu kustību padarot klusu un mēmu. Materialitāte kļuva kā metafora izrādes tēmai. Finansiāli nodrošinātas vidusšķiras pirkta prece – putekļu sūcējs robots –sakabē ar izrādes pieteikuma tekstu savā daudznozīmībā šķita viens no spēcīgākajiem izrādes elementiem. 

“Pāru terapija” ir vizuāli un skaniski baudāma izrāde, ar interesantiem horeogrāfes meklējumiem kustībā. Diemžēl tās naratīvs to padara nevis par dziedinošu, terapeitisku brīdi, bet gan ataino stereotipiskas, toksiskas attiecību formas. 

Foto autore: Agnese Zeltiņa

*Liene Pavlovska ir vizuālā māksliniece, kura domā un strādā mijiedarbē ar telpu. Viņas darbu pamatā ir interese par sociāli ekonomisko iekārtu modeļiem, no tiem izrietošajām kolektīvajām vēlmēm un to, kā šie modeļi nosaka cilvēku un citu būtņu kopā dzīvošanu. Liene ieguvusi maģistra grādu Latvijas Mākslas akadēmijā, Scenogrāfijas nodaļā un Sandberga institūtā Nīderlandē, “Studio for Immediate Spaces”.