Ada Ruškeviča (Ada Ruszkiewicz)

Šī gada jūnijā Rīgā un Stāmerienā norisinājās starptautiskais laikmetīgās dejas festivāls “Laiks dejot”. Festivāla formāts (ne vien šī konkrētā, bet festivāla kopumā) sniedz unikālu iespēju redzēt darbus kontekstā, kas atšķirīgs no konteksta, kam tie sākotnēji radīti. Tā kā izrādes tiek skatītas cita caur citas prizmu un neviļus salīdzinātas, meklējot kopīgo un atšķirīgo, parādās jauni veidi, kā uz tām raudzīties, un darbi iegūst dažādas nozīmes. Pēc nedēļas, kas pavadīta, vērojot izrādes, rodas kārdinājums apkopot redzēto un veikt vispārinājumus, cenšoties atbildēt uz vairākiem jautājumiem. Kādu iespaidu par deju šis festivāls rada? Kādas ir dominējošās tēmas un formāti, ja tādi ir? Vai festivāla programma veicina dialogu darbu starpā? Kādas uztveres un iesaistīšanās stratēģijas iespējams saskatīt?

Lai gan “Laiks dejot” programmā bija ne tikai laikmetīgās dejas izrādes, bet arī citi ar deju saistīti notikumi, ieskaitot video seansus un meistarklases, manu festivāla pieredzi galvenokārt veidoja tieši dzīvās izrādes. Nedēļas laikā es redzēju septiņus darbus: “Ceļos”, FATAL.E, “Tornado”, “Rats”, “darba gabals, “Nepieskaries manām acīm” un “Brīdis – Wakati”.

Izrādē “Ceļos” – pirmajā, ko redzēju – desmit latviešu dejas apvienības SIXTH dalībnieki, izmantojot kustību, interpretēja Orfeja mītu un atsevišķas tajā sastopamās tēmas: ceļu (vai, mazāk poētiski runājot, – virzību uz priekšu) un gaismas un tumsas pretstatu. Paralēli darba saistībai ar iepriekšminētajām tēmām dejotāji pētīja arī grupas dinamikas radītās iespējas, visbiežāk paliekot pie kustību secībām, kas atkārtojas – viens cilvēks iesāk kustību, kas pamazām pārņem arī pārējos dejotājus un tad līdzīgā veidā mitējas.

Izrādei “Ceļos”sekoja FATAL.E – intīma solo izrāde, kuras horeogrāfe un izpildītāja ir franču dejotāja Zoī Lakornje (Zoé Lecorgne) un kurā dzīvās mūzikas pavadījumu nodrošināja Remi Tibo (Rémi Thibault). Es izrādi dēvēju par intīmu gan telpas iekārtojuma (skatītāji sēdēja nelielā, ap skatuvi izveidotā aplī), gan arī izpildītājas klātbūtnes rakstura un horeogrāfijas kvalitātes dēļ. To raksturo uz iekšpusi vērsts fokuss, lēnu, precīzu kustību radīta spriedze, kā arī ļoti apzināts sejas mīmikas lietojums – pārejot no neitrālas uz ārkārtīgi ekspresīvu, dejotāja mainīja izrādes noskaņu. Te vairs nebija svarīgi skatīties un censties atšifrēt stāstu vai mitoloģiskās tēmas, kā tas bija izrādē “Ceļos’’. Šī bija pieredze, kas sniedzās pāri vērošanai, vēl jo vairāk tāpēc, ka izrāde daļēji bija interaktīva.

Ar FATAL.E intimitāti asi kontrastēja pilnīgi cita mēroga izrāde “Tornado”, kas “apkopoja un iekļāva daudzus dažādu paaudžu dejotājus, kā arī festivāla dalībniekus no Latvijas un ārzemēm”.[i] Izrādes horeogrāfi bija Olga Žitluhina un Valērijs Oļehno, kuri sadarbojās ar mūziķiem Juri Kaukuli un Lieni Dobičinu, kā arī gaismu mākslinieku Oskaru Pauliņu. Kā noprotams no performances nosaukuma, “Tornado” kustība rodas no pārvietošanās pa apli – skriešanas un iešanas dažādos ātrumos un dažādos izkārtojumos. Tas turpinājās visas četras izrādes norises stundas. Katram skatītājam bija jāizvēlas viens no četriem stundu garajiem laika nogriežņiem, kurā vērot daļu izrādes. Ierobežoto pieejamību pastiprināja arī tas, ka skatītāji bija novietoti it kā dejotāju nebeidzamās kustības radītā “Tornado” vidū, un tādējādi tiem bija liegta iespēja vienlaikus aptvert visu un visus.

Ar “Tornado” iespaidīgumu kontrastēja “Rata” vienkāršais rotaļīgums. Šo izrādi, ko dejoja astoņi horvātu izpildītāji ar dažādu māksliniecisko pieredzi, caurvija horvātu tautas dejas parodējošas interpretācijas: reizēm atsauce bija viens vienīgs žests, sejas izteiksme vai skaņa, vai arī tradicionālās dejas bija izmantotas vienkārši kā iedvesma laikmetīgākai kustībai.

Annas-Marijas Adomaitītes solo izrādes “darba gabals” pamatā ir McDonald’s darbinieka ikdienas rutīna. Visi elementi šajā, drīzāk minimālistiskajā, darbā bija rūpīgi pārdomāti. Tērps, gaisma un skaņa, un, protams, horeogrāfija – viss neuzbāzīgi, bet nepārprotami atsaucās uz McDonald’s. Tā vietā, lai atveidotu konkrētus žestus un darbības, dejotāja iemiesoja šādam darbam raksturīgo – atkārtošanos, tempu, ritmu, kustības automatizāciju –, veiksmīgi izvairoties no burtiskas interpretācijas. Viņas klātbūtnes intensitātē bija kaut kas fascinējošs, gandrīz hipnotizējošs (daļēji saspringtā ķermeņa un precīzo kustību dēļ), lai gan vienlaikus arī satriecoši nogurdinošs.

Izrāde “Nepieskaries manām acīm” Dejana Bitrovska (Dejan Bitrovski) un Anastasijas Dančevskas (Anastasija Danchevska) izpildījumā šķietami ir kritisks vēstījums par Ziemeļmaķedonijas politiku. Horeogrāfija veidota, par pamatu ņemot pozu kopumu, kas estētiski ilustrē tādus jēdzienus kā “apspiešana”, “spēks”, “cīņa” vai “vardarbība”. Izrādes ārkārtīgi emocionālais un nopietnais tonis paradoksālā kārtā izrādījās pārāk drūms, lai to ņemtu nopietni.

Pēdējais no redzētajiem darbiem bija “Brīdis – Wakati”, kura horeogrāfi un izpildītāji bija tanzāniešu duets Tadi Alavi (Tadhi Alawi) un Samvels Džapets (Samwel Japhet). Lai pietiekami detalizēti aprakstītu šo izrādi, vajadzētu atsevišķu rakstu, kurā varētu pievērsties tā sarežģītajai struktūrai – dejotāju savstarpējai dinamikai, kā arī dejas un video simultanitātei – vai meklēt potenciālos iedvesmas avotus un līdzības un interpretēt kustību ar attēla un skaņas palīdzību. Tomēr, analizējot šī darba sarežģītību, būtu labi arī atzīt tā eksperimentālos un emocionālos aspektus, kas ir cieši saistīti ar to prieku, kas staro no skatuves un aizrauj skatītājus.

Tieši daudzveidība vislabāk raksturo deju, kuru piedāvā “Laiks dejot”. Un, lai gan daudzveidība var būt pozitīva, es līdz galam neizprotu, kāpēc festivāla programmai izvēlēti tieši šie konkrētie darbi. Sevišķi tāpēc, ka atšķiras ne vien to tēmas, formāti un estētika, bet arī kvalitāte. Šī gada festivāla galvenā tēma “draugi”, iespējams, ļauj nedaudz saprast kuratoru lēmumus. Vienā no paziņojumiem pirms festivāla tika sniegts šāds īss izvēlētās tēmas skaidrojums: ““Laiks dejot” 2022. gada tēma izaugusi ne tikai no pandēmijas radītās nošķirtības, kas aktualizējusi draudzības nozīmi, bet arī no ilggadīgā festivāla atmosfēras.“ (..) Festivāls ir ģimenisks, draudzīgs.”[ii]

Tomēr tāds izteikums ir ārkārtīgi nekonkrēts, jo – ko gan nozīmē festivāla organizatoru pieminētais “draudzīgums”? Vai tas varētu būt tas pats, kas pieejamība vai iekļaušana? No kurienes tas rodas un kam tas paredzēts? Vai to varētu kaut kā pārbaudīt vai izmērīt? Raugoties uz draudzību pavisam vienkārši, piemēram, attiecībā uz komunikāciju, festivāls patiešām bija ļoti draudzīgs: festivāla komanda bija ļoti atsaucīga, vienmēr labprāt izpalīdzēja un tika galā ar visiem praktiskajiem jautājumiem. Tomēr šāda draudzīguma izpratne ir diezgan sekla. Cenšoties nokļūt pie dziļākas izpratnes, varētu jautāt: vai draudzība un atbalsts ir tikai deklaratīvi, vai arī tie patiesi ietekmē festivāla dalībnieku māksliniecisko darbību? Vai visi saņem pelnīto atzinību un atlīdzību? Vai dalība festivālā paver jaunas iespējas (piemēram, sadarbībai)? Daži no šiem jautājumiem, protams, prasa rūpīgāku izpēti un pagaidām paliks neatbildēti. Tomēr, manuprāt, ir vērts tos uzdot – lai paplašinātu iespējamo draudzīguma interpretāciju spektru tagadnes kontekstā. Un, domājot par festivāla skatītāju vajadzībām, – vai skatītājiem tiek sniegts atbalsts izrāžu izpratnei? Kā festivāla organizētāji tiek galā ar nepieejamības un iespējamo pārpratumu risku, kas var rasties tāpēc, ka darbi tiek izrādīti ārpus to sākotnējā konteksta? Vai ir paredzēta vieta teorētiskai, kritiskai (paš-)analīzei? Vai mūsu zināšanas un izpratne par deju tiek izaicinātas, vai arī mēs paliekam pie esošajiem paradumiem un uzskatiem? Uz pēdējo jautājumu katram droši vien jāatbild pašam, bet pirmos, iespējams, vismaz daļēji varētu apcerēt saistībā ar “Laiks dejot” programmu. Šajā kontekstā būtu svarīgi pieminēt festivāla ietvaros organizētās meistarklases. Lielāko daļu no tām vadīja mākslinieki, kas bija uzaicināti piedalīties festivālā. Es šīs meistarklases uztveru kā lielisku iespēju mācīties – tās ļauj ne tikai iepazīties ar dažādām mākslinieciskām praksēm, tām ir arī potenciāls piedāvāt jaunus festivālā izrādīto darbu tulkojumus un interpretācijas. Tomēr šis formāts jau atkal nodala izrādes un izpildītājus un nerada iespēju mijiedarbīboties, vismaz – ne publiski. Tā rezultātā teorētiska ietvara trūkums, ko daļēji varētu aizpildīt organizēta diskusija vai vismaz kuratoru veidots teksts, atstāj programmas atšifrēšanu festivāla skatītāju ziņā.

Lai gan es saprotu, cik svarīgi ir kopt draudzību un padarīt spēcīgāku dejas kopienu (tāda, manuprāt, bija festivāla organizatoru galvenā motivācija), man šķiet, ka šim procesam nevajadzētu notikt un tas nevar īsti notikt bez kritiskas (paš-)analīzes, bez tādu jautājumu uzdošanas, kas var šķist sarežģīti un likt justies neērti. Protams, šī analīze un šaubu izteikšana var notikt neformālā gaisotnē, dalībniekiem sarunājoties ar publiku pirms un pēc izrādēm, kā arī starp tām. Un tomēr man gribētos ieteikt pārlieku nepaļauties uz šo neformālo dialogu, jo tas reti kad kļūst par daļu no oficiālās diskusijas. Varu tikai cerēt, ka nākotnē “Laiks dejot” atvēlēs vairāk vietas pārdomām par deju, lai prieks par dalīšanos šajā aizrautībā ietu roku rokā ar dažādajām iespējām to izpaust, kā arī veicinātu izpratni par dejas pasauli un mūsu vietu tajā.

Attēls: skats no izrādes FATAL.E, publicitātes foto.

[i] https://www.laiksdejotfestivals.lv/en/2022/06/01/dance-festival-laiks-dejot-2022-with-the-theme-friends-will-bring-together-dance-artists-from-different-countries/

[ii] https://www.laiksdejotfestivals.lv/2022/06/01/festivals-laiks-dejot-2022-ar-temu-draugi-pulces-dejas-maksliniekus-no-dazadam-pasaules-valstim/