Ar Aigas darbiem pirmo reizi iepazinos, atklājot Līgas Libertes dejas teātri (LLDT) viņas redzējumā sociālajos medijos. Tad arī savā prātā pasludināju Aigu par oficiālo LLDT fotogrāfi. Viņas dejas fotomāksla mani aizrāva ar toņu kontrastiem, izteikti enerģiskiem kadrējumiem, bet arī detalizētām emocijām.

Anna Pierhuroviča: Pēdējo reizi mēs ar tevi tikāmies “Studio Space” telpās Rūdolfa Paudera un Simonas Cakules nodarbībā. Tu atceries “Love Game” soļus? Es atceros. (Smaida.) Vai tuvākajā laikā plāno apmeklēt kādu nodarbību?

Aiga Rēdmane: Super, ka tu atceries! Atvērto nodarbību formāts man ļoti patīk, bet, tā kā horeogrāfija jāapgūst ātri un to dejot sanāk tikai vienas nodarbības ietvaros, tām man ir īss atcerēšanās mūžs. Gribētos apmeklēt kādu experimental vai street jazz nodarbību.

Ja tu veidotu saturu YouTube par dejas fotogrāfiju, kā sauktos tavs pirmais video?

“Kā nebaidīties un radīt fotoizstādi ar izciliem dejotājiem”.

Kā tu definē savu māksliniecisko identitāti un kā tā ir mainījusies dažādos tavas karjeras posmos – esot dejotājai un fotogrāfei?

Sevi uztveru kā fotogrāfi, kurai deja ir ļoti svarīga. Fotogrāfijā mans profesionālais fokuss ir uz portretu fotogrāfiju, bet ar deju nekad neesmu nodarbojusies profesionāli. Ir bijis pāris gadu posms, kad dejoju piecas stundas dienā sešas dienas nedēļā, un tas man ir bijis ļoti īpašs laiks Līgas Libertes dejas teātrī. Piederība dejas pasaulei man turpinās vairāk caur fotogrāfiju, bet bez dejošanas ilgi izturēt nespēju, jo tā ir mana pašizpausmes valoda, kontakts ar savu ķermeni un domām.

Kā deja un fotogrāfija sadarbojas – kā paralēlas valodas vai arī viena darbojas kā otras tulks?

Es uz tām raugos kā uz paralēlām valodām, kas mēdz sadarboties. Dejotāja spējas bieži tiek uztvertas kā brīnums, un fotogrāfija – medijs, kas savulaik pats tika uztverts kā brīnums, – ļauj to saglabāt. Tajā pašā laikā fotogrāfijai ir iespēja radīt dejai jaunas nozīmes un tēlus.

Kā, fotografējot dejotājus, tu izlem, kam kadrā jāpaliek neredzamam vai neatrisinātam? Kāda ir tava pieeja foto kompozīcijai? Horeogrāfiska loģika? Ritms? Kontrapunkti? Dejotāja emocijas?

Ķermenis veido kompozicionālas līnijas, un mana izvēle bieži balstās uz tādu minimālo līniju skaitu, kas pietiekami piepilda kadru, to nepārslogojot. Bieži ārpus kadra atstāju pirkstus, jo tie manai acij mēdz sadrumstalot ķermeņa līniju viengabalainību. Tā to redzu es, nevis tā liek loģika vai kompozīcijas likumi. Mācos būt mazāk pareiza. Aizraujošāk ir meklēt jaunas formas un savietojumus ķermenī, ne tikai fiksēt uzskatāmi redzamo.

Kā atšķiras tava izpratne par telpu, kad to aktivizē kustīgs ķermenis, salīdzinot ar objektīva kadrējumu?

Šo jautājumu man interesētu uzdot pašiem dejotājiem – kā viņiem mainās telpas uztvere, dejojot izrādē vai fotosesijā? Katra fotopieredze var būt atšķirīga, bet gribu minēt sadarbību ar Klāvu Liepiņu, kurš fotografēšanās procesu pārvērta plūstošā performancē, kuras laikā mana iejaukšanās bija minimāla. Vienā no reizēm fotografējām naktī šķembu karjerā, ausa oranžs mēness, Klāvs bija absolūti iekšā vides un sava ķermeņa mijiedarbībā. Ja nav citu skatītāju, tas nenozīmē, ka šo fotopieredzi nevar padarīt par improvizētu izrādi pašiem sev.

Kādu atbildību tu izjūti, attēlojot dejotāju ķermeņus ar fotogrāfijas palīdzību, īpaši saistībā ar ievainojamību un varu?

Tas ir viens no jautājumiem, kas mani nodarbina. Meklējot fotogrāfiskas kvalitātes un nosacītu patiesumu, fotogrāfijai nevajadzētu būt tikai komplimentārai un estetizētai. Dejotāji lielākoties nāk no ļoti prasīgas vides, kur tiek meklēta perfekcija un ideāls, attiecīgi ir ļoti grūti to lauzt. Es to nevēlos darīt pret pašu dejotāju gribu, tāpēc būtu jāmeklē cilvēki, kuri vēlētos ar fotogrāfijas starpniecību komunicēt par ķermeņu dažādību, par neperfekciju, ne tikai par savu spēcīgo pusi. Jo dejotājs būs atvērtāks un pieņemošāks pret sevi sava ķermeņa vizuālajā izpētē kopā ar fotogrāfu, jo vairāk mēs rezultātā varēsim pateikt ar šādu fotogrāfiju palīdzību. Laika gaitā variēju savu piegājienu no “kas ir tavas stiprās puses?” līdz “kas tavā ķermenī ir tas dīvainais, atšķirīgais, ar ko esi gatavs dalīties?”. Visdrīzāk atslēga ir šo abu jautājumu kombinācijā.
Fotogrāfijā iekapsulētais brīdis, fiksējot kādu tehniski sarežģītu elementu, prasa arī precīzu dejotāja izpildījumu, tāpēc dejotāji reizēm mēdz izvairīties no šo elementu fotografēšanas, lai neieslīgtu pārāk lielā detaļu analīzē.

Kā fotodokumentācija var aizstāt dzīvo pieredzi? Vai arī tā veido paralēlu naratīvu, un no tā nav iespējams izvairīties?

Fotodokumentācija nevar aizstāt dzīvo pieredzi, un tā arī nav šīs klātienes pieredzes kopija. Liela fotogrāfijas priekšrocība ir pietuvinājums, kas skatītājam iedod citu klātbūtnes sajūtu un atļauju skatīties nekautrīgāk. Fotogrāfijā daudz ko var atstāt ārpus kadra. Fotogrāfs veic šīs izvēles skatītāja vietā. Bet, esot dejas skatītājam klātienē, pieslēdzas vēl citas maņas, iespēja būt vienā telpā un laikā ar mākslinieku un citiem skatītājiem, un tas noteikti rada citu pieredzi.

Kā darbs Latvijas dejas un skatuves kopienā ietekmē tavas estētiskās izvēles un tematiskās intereses?

Sadarbības laikā ar Latvijas Nacionālo operu un baletu, kad strādāju pie fotogrāfijām izrāžu plakātiem, jūtos pietuvinātāka norisēm šajā institūcijā. Protams, šī piederība ir uz konkrēto darbu posmu, bet, ja paralēli notiek vēl arī individuāls fotodarbs ar kādu baleta mākslinieku, tad šī piederības sajūta ir vēl spilgtāka.
Domāju, ka mani fotogrāfiski ietekmē dejas žanrs, kuram tajā brīdī veltu vairāk laika. Visvairāk mani ir ietekmējusi džeza deja, kas nāk ar savu enerģiju, ekspresiju mīmikā un ķermeņa valodā, bet laikmetīgā deja man saistās ar introvertāku sajūtu. Apmeklējot mūsdienu deju street žanru nodarbības, vēroju un domāju, kā šo žanru varētu parādīt fotogrāfijā. Sākot darbu pie projekta “Dejot”, sapratu, ka fotografēju, ierosinot to kustību materiālu, ko pazīstu savā ķermenī, taču man ir jāļauj dejotājam nākt ar savu izpausmes valodu. Katrs fotogrāfs nāk ar savu ķermeņa izjūtu, kas ietekmē izvēles fotoprocesā.

Raugoties nākotnē, kā tu iedomājies dejas, attēla un autorības attīstību savā darbā?

Es vēlos turpināt paplašināt savu dejas kustību krājumu, jo ticu dejošanas vajadzībai visos vecumos. Fotogrāfijā man ir iesākts darbs pie tēmas, kas saistīta ar kontaktimprovizāciju, un domāju, kā vizuāli runāt par deju plašāk, ārpus profesionāļu loka. Ja arī kāds no nākotnes projektiem nebūs tiešā veidā saistīts ar deju, cilvēka ķermeņa pieredzes ir to pamattēma.

Titulfoto: Klāvs Liepiņš, foto autore Aiga Rēdmane

Anna Pierhuroviča ir dejotāja un dejas analizētāja, Jelgavas Jaunā teātra ārštata kustību konsultante, pedagoģe