Ģirts Dubults

Pirmais, par ko prātoju pēc laikmetīgās dejas izrādes “Pretpoli” noskatīšanās Ģertrūdes ielas teātrī, ir tas, cik locītavu ir rokās un kāpēc cilvēkiem tik svarīga sava taisnība. Talkā ņemot Google meklētāju un neatlaidību, uzzinu, ka rokā ir ap divdesmit locītavu, bet viennozīmīgu atbildi, kāpēc ir tik svarīgi, lai man būtu taisnība, internetā nerodu.

Latviešu jaunās paaudzes mūziķis un dzejnieks Aleksandrs Barons “Muļķu dziesmā” saka, ka tikai rokas spēj izteikties nepārprotami. Šķiet, ka līdzīgi domā izrādes “Pretpoli” horeogrāfi un dejotāji – Sabīne Neilande, Nauris Miķelis Goba un Aigars Larionovs. Mākslinieki nepilnu stundu piedāvā apbrīnojami daudz dinamiska kustību materiāla, noteikti vairākkārt lietojot visas roku locītavas, kurās rodami gan ikdienišķie žesti, gan tehniskie pieskārieni.

Izrādē novērojama telpas pakāpeniska ieņemšana un kustības intensitātes kāpināšana. Dejotāji izrādi uzsāk rāmā kustību kvalitātē konkrētā telpas laukumā, kuru ierāmē Nika Ciprusa veidotie gaismas kvadrāti. Izpildītāji žestikulē, izmantojot gan sadzīviskas, gan abstraktas roku kustības, cita starpā iesaistot arī kāju locītavas. Šķiet, ka trio vairāk rāda, nevis patiesi uzrunā skatītājus.

Pakāpeniski horeogrāfi cits citu izaicina un līdz ar negatīvo jeb tukšo telpu ieņem arī partnera gaismas laukumu. Redzu, kā kāds ķermenis ievirza, apgriež un pārliek citu ķermeni, lai ieņemtu savu vietu gaismā, vienlaikus kolēģim norādot atbilstošo telpu. Dejotāji sāk atdot arvien vairāk un vairāk sava svara cits citam, un skatītāji aicināti vērot vareni daudz partneringa tehnikā balstīta kustību materiāla, līdz skatuve ir vienmērīgi izgaismota.

Uzticība ir pamatnosacījums kvalitatīvi izdejotam kontaktimprovizācijas kustību praksē balstītam kustību materiālam. Man ir interesanti vērot, kā horeogrāfi mijiedarbojas un galvenokārt droši piedāvā savu ķermeni īstajā laikā un vietā. Pārliecinos, ka izrādes veidotājus interesē kustību iespējas, kuras rodas, satiekoties diviem vai vairāk cilvēkiem kopīgā gravitācijas izaicinājumā. Ņemot vērā, ka gravitācija ir universāla parādība, tad arī izrādes skatītāji jebkurā pasaules malā atpazītu veidus, kādos izrādes veidotāji cits citu pārceļ, uzceļ un noceļ par spīti Zemes pievilkšanas spēkam.

Turpinājumā izpildītāji pa vienam pārmaiņus atstāj skatuves laukumu, lai novērotu duetu, kas izveidojas prombūtnes laikā. Neviļus izrāde atgādina improvizācijas džemu (jam), kurā dalībnieki var brīvi dejot vai vērot notiekošo. Šķiet, ka skatītāju klātbūtne ir maznozīmīga, jo izpildītāji aizrāvušies ar sevi. Džema sajūtu paspilgtina muzikālais noformējums – “Pretpolu” izaicinošo horeogrāfiju pavada Andra Jezika radītā mūzika, kas nekļūst par būtisku mākslinieciskās izteiksmes līdzekli un nenosaka izrādes gaitu. Ar laiku muzikālais pavadījums kļūst vienmuļš. Jūtos izslāpis pēc klusuma. Tas patīkami skan izrādes beigās.

Lai gan brīžiem skatītājiem atklājas dejotāju virtuozitāte, izrādē pamanu paviršu attieksmi pret pieskārieniem, kas ir jebkura satvēriena un apskāviena sākums un gals. Vienlaikus ar intensitātes pieaugumu dejotāji dažkārt zaudē stabilitāti, un es sajūtos neērti, kad piezemēšanās tiek kompensēta ar maziem sānsoļiem vai neapzinātām kustībām. Turklāt domāju, ka izrādes radošajai komandai par labu nāktu sadarbība ar dramaturgu. Proti, ar kādu, kas rūpējas ne tikai par izpildītāju tehnisko sniegumu, bet arī par izrādes idejas atklāsmi.

Iestudējuma programmiņa vēsta, ka dejotāji iemieso trīs ideoloģiskus tēlus, kuri, savstarpēji komunicējot, centīsies pierādīt savu taisnību. Sabīnes Neilandes iemiesotais tēls izrādi sāk un arī noslēdz. Aptuveni stundas laikā dejotājas emocionālais un fiziskais stāvoklis ir mainījies, tādējādi raisot pārdomas par Sabīni kā izrādes galveno varoni, kura ir pārdzīvojusi aso viedokļu un ķermeņu sadursmi. Skatoties izrādi, pieķēru sevi pie domas, ka Nauris un Aigars ir kā enģelis un velniņš, kas sagrābj Sabīnes plecus, gurnus, kājas, ribas, pēdas un it īpaši rokas, lai pārliecinātu par savu taisnību. Ņemot vērā, ka Naurim ir zils krekls, savukārt Aigaram – sarkans, ar laiku mana fantāzija, sadarbojoties ar santehnikas zināšanām, Naurim noteica aukstā ūdens lomu, bet Aigaram siltā ūdens tēlu. Pārlieku karsts vai auksts ūdens lielākajai daļai cilvēku nav patīkams – kas par daudz, tas par skādi. Izrādes finālā Sabīne smejas. Rodas iespaids, ka patiesības pierādīšana ir absurda un muļķīga, bet, visticamāk, smiekli liecina par izmisumu. Varbūt smiekli ir psiholoģisks aizsargmehānisms bailēm?

Esmu attapies, spriežot par citādām taisnībām skatuves laukumā vai cilvēkā. Savukārt izrādes veidotāju iecere balstās jautājumos par to, cik viegli atpazīt melus no patiesības un cik bieži mēs pārbaudām ziņu uzticamību. Izrādē “Pretpoli” neievēroju, ka kāda ideoloģiskā tēla taisnība būtu patiesība un citu viedoklis – meli. Man izrāde “Pretpoli” ir par indivīda mijiedarbību ar dažādām taisnībām.

Foto: Katrīna Čuhleba