Simona Ozola*

Reizēm, kad esmu uz robežas, lai tūlīt, tūlīt iemigtu, man galvā skrien murgainas domas. Murgainas, jo haotiski viena lieta strauji mainās uz nākamo. Vienai domai it kā ir izrietošs turpinājums, taču tā smadzeņu daļa, kas aizvien ir nomodā, to nespēj izprast, kamēr jau iemiegošās smadzenes to pieņem par loģisku. Es nespēju šīs domas piefiksēt, lai no rīta kādam izstāstītu, es spēju tikai tām ļaut pašām skriet pa manu galvu, nemēģinot tās kontolēt, jo zinu, ka tikai tā es spēšu pāriet nākamajā, gaidītajā stadijā – saldā miegā.

Šķiet, ka dejas izrādē “Body of Dreams” redzētais ir pielīdzināms šīm mani reizēm piemeklējošajām miega un nomoda starpstadijas domām. Ja, skatoties izrādi, sakoncentrējos uz vienu no dejotājām, varu nojaust kustību loģiku, kaut kustība strauji pārplūst no vienas uz nākamo; ja paskatos uz kopskatu – redzu haosu. Bet par visu pēc kārtas.

“Body of Dreams” ir “elektron_art” teātra izrāde no Tallinas, ko aprīlī Rīgā varēja piedzīvot Ģertrūdes ielas teātrī (ĢIT). Tajā piecas dejotājas – Marta Jamsja, Marija Solei Jerveta, Pēsu Līsa Kensa, Rūta Ronja Pakalne un Laura Kvelsteina – stundu apdzīvo ĢIT zāli, kuru šoreiz no abām pusēm, labajā malā tālāk, kreisajā tuvāk, pa vienai ieskauj viegli caurspīdīga un vienlaikus mazliet atspīdoša auduma kulises. Piecas dejotājas, piecas domas šaudās cauri smadzenēm (telpu) gluži kā elektroni ap neredzamu atoma kodolu vai kā traukā ieslodzītas karstas gāzes molekulas.

Iespējams, tā kā savas haotiskās pirmsmiega domas uzrakstīt nevaru, gāzes molekulas noslēgtā traukā ir vislabākais apzīmējums, kā raksturot visas izrādes kompozīciju. Izrāde sākas, dejotājām esot daļēji paslēptām aiz daļēji caurspīdīgās skatuves kreisās puses kulises. Pamazām, sākotnēji pustumsā, tad jau gaismā, mēs iepazīstam katru dejotāju, gāzes daļiņu, tā nonāk mūsu zinātniskā novērojuma izvēlētajā traukā – zāles daļās, ko neslēpj kulises. Kaut ik pa laikam uz brīdi kāda no daļiņām aizslēpjas aiz tās pašas kulises, pētījums turpinās. Lielākā daļa izrādes paiet šādi – daļiņas šaudās pa visu zāli, līdz trauka tilpums uz izrādes beigām tiek mazināts, liekot daļiņām saskrieties, tas ir, būt tuvāk cita citai un aizņemties no katras pa kādai kustībai biežāk, nekā kad daļiņas ir bijušas izkliedētākas. Abas režisores, Rūta Ronja Pakalne un Laura Kvelsteina, ir izveidojušas šo vidi, kuru skatītāji-pētnieki var novērot. Apzinos, ka Rūta un Laura ir bijušas atbildīgās par izrādes kompozīcijas izveidi, taču, sekojot pirms izrādes izteiktajam aicinājumam aizmirst visu, kas zināms, gribu teikt, ka laborants šoreiz ir mūzika. Mūzika, ko gan es vairāk sauktu par skaņu savirknējumu, ne melodiju, viscauri pavada izrādi. Skaņas diezgan drīz kļūst otršķirīgas, tāpēc manas smadzenes tās sāk nepiefiksēt, gluži vai nesaklausīt. Mūziku es atkal sadzirdu, kad tā izrādes beigu pusē pirmo reizi kļūst ritmiska un daļiņas sāk tuvoties cita citai, – mūzika, ietekmējot pētāmās gāzes daļiņas, pētījumu pārvērš par eksperimentu.

Aizvien domāju par šo “kā būtu, ja es aizmirstu visu, kas zināms”. Ar šādiem ceļavārdiem pirms izrādes sākuma es iegāju zālē un šādi centos uzlūkot šo izrādi. Taču es to nespēju un nezinu, vai kāds vispār to spēj. Diezgan ātri pamanīju atsauces uz ķermeņu kustībām dažādos sporta veidos, samanīju dažādus deju stilus, kam, protams, uzreiz iedevu nosaukumus, klasificēju tos. Drīz ieraudzīju lēcienu no studiju laikiem Latvijas Kultūras akadēmijā, ko esam lēkuši klasiskās modernās dejas tehnikas nodarbībās pie Ramonas Galkinas, pēcāk nodomāju, ka Rūta Ronja nudien kustas kā Olga Žitluhina. Jo vairāk domāju, jo mazāk spēju izprast lūgumu visu aizmirst. Ja aplūkojam izrādes nosaukumā ietverto vārdu “sapnis” kā redzes tēlus, ko redzam miegā, aicinājums man šķiet pilnīgi kontrārs. Sapnis ir mistrojums no nomodā redzētā, justā un izfantazētā – tas viss jau ir pieredzēts, tikai sakombinēts vēl nebijušā formā. Ja šos dejotāju miega sapņus veido šo ķermeņu piedzīvotais, kas pie tam saistīts tieši ar deju, es kā laikmetīgās dejas pārstāve, protams, atpazīstu daļu no viņu atmiņām, īpaši Rūtas Ronjas, jo mūsu pieredze vietām ir bijusi stipri līdzīga.

Tomēr domāju arī par vārda “sapnis” otro nozīmi – sapnis kā tas, pēc kā mēs ilgojamies, lai tas notiktu. Ja pirmā nozīme izrādē simbolizē pagātni, tad šī piejauc klāt nākotni, pilnīgi pretēju laiku. Nu vairs varu tikai minēt, vai šie pieci ķermeņi jau ir pieredzējuši, šobrīd izsapņo vai aizvien cer, ka nākotnē būs balerīnas vai ielu deju stilu pārstāves.

Šķiet, šī izrāde pieprasa pārdomas pēc tās – es no šiem prātojumiem gūstu vairāk baudījuma nekā no izrādes skatīšanās. Man jāatzīst, ka nepārtrauktais haoss mani pārāk nogurdināja. Lai arī man tiešām bija prieks skatīties uz ķermeņiem, kas visu laiku dejo, tiešām dejo uz skatuves, pie tam tie ir gudri ķermeņi, kas nedara sev pāri un kas spēj būt kustībā tik dažādi, tomēr pieci solo, kam nespēju ilglaicīgi pamanīt saistību, liek man apzināties, cik lēni iet laiks – kas ir pretēji tam, kā plūst laiks, kad naktīs miegā redzu savus sapņus. Izrādē nav unisona vietu, nav duetu vai trio, vai citu skaitlisku virknējumu, ir tikai solo, starp kuriem īsti nav nolasāmas attiecības (varbūt vienīgi mazliet izrādes beigās), vien reizēm samanāmas tēmas, uz mirkli atpazīstami fragmenti. Dejotājas savā dejojumā ik pa laikam pamana kādu citu dejojumu, reizēm ko aizņemas no tā, taču pavisam drīz jau ir atpakaļ pie savas būtības, aizmirstot par sadursmes ietekmi. Es, protams, spēju pamanīt ko zināmu Rūtas Ronjas dejojumā, taču pārējo četru ārzemju dejotāju pieredze, kas ietekmējusi viņu dejas materiālu, man palika pilnīgi apslēpta. Tādēļ dejojumos meklēju vienkārši vizuālu baudījumu. Personīgi īpaši gribu izcelt to, kā kustējās Pēsu Līsa Kensa – katru reizi gaidīju, kad tieši šī gāzes daļiņa nonāks skatuves priekšplānā.

Nodziestot gaismām un sākoties aplausiem, es it kā pamodos. Un sapratu, ka esmu tomēr priecīga, ka esmu redzējusi šos sapņu ķermeņus un sapņus par ķermeņiem. Nu bija laiks uzmeklēt sapņu tulku un iztulkot sapņa iracionalitāti – padomājot un uzrakstot recenziju. Un, ja bieži, no rītiem izlasot atbilstošo sapņu tulka šķirkli, tas ir vēl lielāks murgs par pašu sapni, man šķiet, ka šoreiz ir pretēji. Man ir prieks par to.

Foto autore: Alissa Šnaidere

*Simona Ozola ir dejas māksliniece, laikmetīgās dejas apvienības “Sixth” dalībniece