Sintija SILIŅA*

2011.gada 30.maija vakaru neplānoti pavadīju Latvijas Nacionālā teātra O! kartes Jaunajā zālē, kur skatītājiem tika piedāvāta mana kolēģa Dmitrija Gaitjukeviča horeogrāfija Meiteņu sapnis (kuru tomēr gribētos saukt par solo miniatūrizrādi – skeču) un īpaši Nacionālā teātra Jaunajai zālei radīta dejas izrāde Inside.

Meiteņu sapnis

Meiteņu sapni pirmo reizi redzēju horeogrāfa dzimšanas dienā, kura tika atzīmēta Artelī – gandrīz teātrī aprīļa beigās. Savukārt, pirmizrāde notika tieši pirms gada starptautiskā laikmetīgās dejas festivāla Laiks Dejot 2010 ietvaros. Tā kā izrāde ir solo, kuru izpilda pats horeogrāfs, mana pirmā reakcija bija neapzināti (tikai pēc tam arī apzināti) novērtēt Dmitrija fizisko un tehnisko sagatavotību. Vienlaikus redzēju tikai laika un pieredzes gaitā iegūstamo tīro un pamatoto piederību būt tur – uz skatuves. To ne uz mirkli neapšaubīja ne viņš pats, ne arī es skatītājas lomā. Meiteņu sapnis ir horeogrāfija/skečs par vīrieti. VĪRIETI. Un šķiet, ka par tādu vīrieti vai tādiem vīriešiem, kādus satiek vai grib satikt meitenes. Vai arī sievietes? Populārzinātniskā izpēte sākas ar ķermeņa sagatavošanas, nostiprināšanas un/vai izrādīšanas pusi (iesildīšanās, aerobika), sekojot dažādiem klišejiskiem vīriešu tēla ekspluatācijas elementiem dažādos rakursos. Piemēram, ietverot ceļošanu dimensijās, kur iespējams atcerēties pasaku vīrieti: princi ar zirgu, kurš tomēr nekādi nevēlas nākt uz skatuves; boksa čempionu; „fokuspokus” visu vēlēšanos piepildošu burvju meistaru; kavalieri nakts pastaigām pa parku, kurš var un prot dejot ar savu iecerēto jebkā un jebkad. Viss raibais vīrieša tēla kaleidoskops noslēdzas ar čemodānu, kuru horeogrāfs atver un nodod skatītāju lietošanai – ejiet un paskatieties, kas tur ir iekšā, kas patiesi spēj piepildīt vēlēšanās. Triks diemžēl paredzams, jo ko gan mums tur ieraudzīt, ja ne sevi spogulī. Iespējams, ka horeogrāfs gribējis vēstīt, ka ne jau vīrietis izglābs sievieti vai sieviete izglābs vīrieti, bet, ka viss tik un tā ir mūsu pašu un mūsu izvēļu rokās. Kam, kad, kur, kā un kāpēc sekot, un ko gaidīt no cilvēka. No tāda paša kā mēs. Tas nekas, ka cita dzimuma. Iespējams, ka horeogrāfs vēlējās parādīt, kādas ir sabiedrības tendences vai populārās kultūras uzspiestie šabloni vīrieša tēlam. Taču šeit, manuprāt, kaleidoskops tiek saplacināts, jo tādā gadījumā vīrieša – varoņa, vīrieša – mīlētāja, vīrieša – vīrieša tēls šķiet skatīts pārāk šauri. Iespējams, ka ne viens, ne otrs nav patiess. Iespējams, ka stakato joki – smalki, vulgāri, amizanti, lēti, visādi izrādē ir tāpēc, lai mēs pasmietos paši par saviem rāmjiem. Izrādes aprakstā minēts, ka iemīlējies vīrietis ir gatavs darīt visu. Es ceru, ka tas nav 21.gadsimta mīts.

Inside

Dejas izrāde Inside nav dejas rekviēms mīlestībai un dzīvotvēlmei (tā minēts izrādes anotācijā). Rekviēms ir piemiņa mirušajam. Inside ir dejas sonāte mīlestībai un dzīvotvēlmei. Tādas formas darbs, kas liecina par dzīvo, par to, kas vēl ir. Kaut kas par ciklisko. Par to, kas turpinās, kā ikkatrs sirdspuksts, kamēr skan. Šī izrāde ir tīrs jutekliskums ikvienā dejotāju kustībā (par filigrānu un detalizētu sniegumu īpaši vēlos izcelt deju grupas Ritms dejotājas Lieni Gravu un Lāsmu Znotiņu). Pat divu breikeru (Aldis Liepiņš un Ivars Broničs) specifiskās ķermeniskās izpausmes saskan ar kopīgo sajūtu – atvērti un patiesi. Atvērti un patiesi arī telpiski (jo izrādes forma ir galerijas tipa, kur skatītājiem ir iespējams apskatīt notiekošo no jebkura rakursa). Arī emocionāli. Vizuāli skaisti kadri (īpaši jāpiemin meistarīgā gaismas režija), kas kustas paši no sevis, ieved dziļāk un dziļāk sarunā ar izrādi, dejotājiem, sevi, attēlu, ūdeni (dažādām lietām, kuras it kā nespēj runāt, bet pārsteigums! – runā). Izgaismotais organiskā stikla karceris (būtisks scenogrāfijas elements) nerada sajūtu, ka kaut kas ir ieslēgts un nevar tikt ārā, bet gluži otrādi – ļauj skatītājiem ieskatīties tur un ieraudzīt to, ko parasti neviens nespēj redzēt. Un nav sajūtas, ka mēs skatāmies tur, kur nevajadzētu skatīties. Atpazīstams tuvums atkodē ikkatra cilvēka pieredzi, domāju, ka arī nepieredzi just to, ko horeogrāfs ir vēlējies parādīt. Iespējams, ka horeogrāfs nojauš, ka izrādei nav beigas. Iespējams, ka tā sajutos tikai es. Neatstāta iespēja sagatavoties beigām tik ļoti izrauj zaļu un negatavu, ka nevaru iziet ārā no telpas. Varbūt dažreiz ātri un strauji beigt ir labāk, gluži kā plāksteri nemuļļāt pa milimetram nost no ādas, bet žviks! – nost un viss. Bet, ja apakšā viss jēls, kā tad runāt par sadzīšanu?

Iesaku mīlēt dzīvotvēlmi. Iesaku vēlēties dzīvot mīlestībā. Iesaku šo izrādi.

*Sintija Siliņa 2007.gadā absolvējusi Latvijas Kultūras akadēmijas laikmetīgās dejas horeogrāfijas apakšprogrammu. Ir viena no projekta Dejas anatomija aktīvākajām dalībniecēm. Veidojusi vairākas laikmetīgās dejas izrādes – Ziņnesis, Uz nokaitēta jumta.

Ditas Eglītes raksts Dmitrija Gaitjukeviča skaistās dejas