(Eduarda Smiļģa Teātra muzejs, 2011. gada 11. jūnijs)

solaris

Tas bija vienreizēji! Ar tādas seksualitātes atspoguļojumu, kad burtiski tirpas skrien pār kauliem, atveidot parodiju par seksualitāti – apbrīnojami!

Puiša un meitenes slaidie augumi, ko visi varēja bezkaunīgi nopētīt viņu daudzo pārģērbšanos laikā, viņu sakļauto ķermeņu ekspresijas kaislīgu tuvības brīžu atveidojumā, viņu nepiespiestā ķermeņa valoda satiekoties vienam ar otru – tas viss elektrizēja, lika asinīm straujāk ritēt, aizrāva elpu, radīja pat mulsumu, it kā tu skatītos kaut ko aizliegtu. Jā, bija saprotams, ka patiesībā jau horeogrāfe ar to visu vienkārši ķircina skatītājus, ironizē un parodē cilvēku aizgrābtību ar seksu, banālo vienpusīgumu dzimumu lomu uztverē, kur sekss šķiet visam alfa un omega, sākums un gals, kam vienīgajam tiek piešķirta vērtība, neapzinoties, cik gan tas patiesībā ir virspusēji – tajā, ko sauc par vīrieša un sievietes attiecībām.

Tikmēr skatītāji vēroja šīs meitenes un puiša attiecību peripetijas, iesmejoties ik reizi, kad atkal jau tika aizcirstas durvis. Durvis starp diviem jauniem cilvēkiem, kuri, kaut iepazinuši viens otru, cik nu to var tuvības mirkļos, tomēr atradās nemitīgā viens otra meklējuma ceļā. Neveikli cenšoties uzrunāt viens otra dvēseli – tik atšķirīgu, un tik dārgu.

Kas gan paliek, kad seksuālā pārsātinātība noved līdz aizcirstām durvīm?

Brīvība? Bet vai tu gribi būt brīvs, ja esi vientuļš?

Paradoksāli, bet drīz vien skatītājs aizvien vairāk saprata, ka šī izrāde jau īstenībā nav vienkārši parodija par seksualitāti, bet gan hiperbola par cilvēku attiecībām vispār. Par maldu un atklājumu ceļiem vienam pie otra, ko ikviens veic ar naivu pārliecību, un kura virzienu noteic gan instinktīvi pamudinājumi, gan stereotipiskas klišejas. Un tie daži pieturas punkti – durvis, pie kurām var pieklauvēt, kuras var gan atvērt, gan aizcirst; ārējā tēla šķietamā izmainīšana ar apģērbu, ar smaržām vai lūpu krāsu – tie vienlaikus var palīdzēt gan aizbēgt vienam no otra, gan meklēt vienam otru no jauna.

Un vēl tu pēkšņi atskārt, cik līdzīga ir rokas kustība, ar kuru var apkampt, var iesist pliķi un var arī aizcirst durvis. Un cik nesvarīgi tas kļūst, kad tevi apkampj mīļotais cilvēks. Kad tu burtiski zaudē samaņu, sajūtot viņa dvašu.

Izrādē atskaņotā Je t’aime… moi non plus bija tik aizkustinoša, tik valdzinoša, tik piemērota cilvēku attiecību visskaistākās puses pavadīšanai! Un brīdī, kad puisis ar ģitāru to neveikli spēlēja zem mīļotās durvīm, ikviens sajuta, cik gan trausla un reizē svarīga ir Mīlestība.

Nezinu, vai Eduarda Smiļga muzejs vēl kādreiz ir piedzīvojis tādas skatītāju ovācijas pēc izrādes…