(Eduarda Smiļģa Teātra muzejs, 2011. gada 11. jūnijs)

solaris

Jau pašā sākumā mēs sapratām, ka būs cīņa. Mēs gan vēl nezinājām, kāda tā būs, par ko, kādēļ. Taču mēs sēdējām no visām pusēm ap centrā improvizēto, labi apgaismoto boksa ringu, skatījāmies uz tā melnajām lentām, kas norobežoja mūs – skatītājus – no paredzamās cīņas arēnas, klausījāmies enerģisko mūziku un bijām gatavi just līdzi šai cīņai, lai kāda tā būtu. Mēs priecājāmies par uzmundrinošo iesākumu, par to, ka dejotāju melnajiem tērpiem bija samuraju bruņu aprises, mēs aizrautīgi vērojām viņu enerģisko diagonālo virpuļošanu, ar nemitīgām ķermeņu ekspresijām un breikeru cienīgiem lēcieniem aizpildot ringu, tomēr ne brīdi neskarot viens otru. Kā melni lakati, svaidīti vētrā, kā mākoņu ēnas krāčaina strauta atspulgā. Tas bija skaisti, tas bija iedvesmojoši, tas vienkārši patika.

Taču šajā dejā mēs tikām konfrontēti ar kaut ko tādu, kam nebijām gatavi. Mēs sapratām, ka tā nebūs vis parasta deja – brīdī, kad dejotāji apsēja sev ap acīm melnas lentas…

Vai tu esi kādreiz mēģinājis ar aizsietām acīm staigāt? Un dejot? Tu zini, cik ļoti ikviens cilvēks apjūk, zaudējot pierasto atbalstu no telpas, ko vari redzēt ap sevi. Jau trešais, ceturtais solis liek straujāk sisties sirdij, ir vajadzīga gribas piepūle, lai spertu vēl vienu kaut uzmanīgu soli, nenoņemot apsēju. Bet viņi – puisis un trīs meitenes – dejoja, katrs pilnīgā tumsā. Mēs sēdējām ārpusē ap šo ringu, taču aizvien skaudrāk sākām fiziski sajust, kā būtu tur – iekšā šai ringā, cik jocīga būtu tā sajūta, kad tu ej pie otra cilvēka, bet neredzi viņu, līdz tevi aptur viņa roka, turklāt tu zini, ka arī satiktais cilvēks tevi neredzēja, līdz tu pienāci.

Mēs domājām, kāpēc tā notiek, kāpēc viņi nekļūdās, nekrīt, kas gan viņus vada. Mēs atcerējāmies, kā pašā sākumā, ieejot ringā, viņi uz brīdi pavērsa skatienu augšup – it kā uz kādu, kas vada viņus, kā marionetes iekārtus virvēs. Vai tiešām?!

Bet tad kaut kas izmainījās. Meitenes noņēma sev apsējus. Puisis palika viens starp viņām, aizsietām acīm. Neredzot neko, viņš bija palicis redzošo cilvēku varā. Tikpat kā dzīvē, kur vienmēr kāds izrādās vājāks, kāds stiprāks, kur allaž mēs tiecamies gūt kāda labvēlību vai pārvaldīt citu. Šeit, tagad vājākais bija tas puisis. Un, jā, viņš nevarēja vairs apliecināt vīriešiem pieņemto pārākumu. Viņš šaudījās, viņš šaubījās, viņš klupa, viņš tika grūsts, viņš krita, viņš cēlās, viņš bija, kā ievainots zvērs. Kas cīnās par galveno.

Es nezinu, kas pamudināja horeogrāfi Leldi Feldmani izvēlēties šādu nosaukumu – Hunting Blind. Es arī nezinu, kā šos vārdus savādāk izteikt latviski. Taču es noteikti zinu, ka tie izteic dziļāko sajūtu, kāda kaut reizi dzīvē pārņem ikvienu – kad jūties kā ievainots vajāts zvērs, kuram zūd pasaules gaisma, kurš cīnās vairs tikai instinktīvi, esot aukstasinīgu, par tevi pārāku būtņu ielenkumā. Un spējot sajust tos, kas tevi vajā, vien tajos brīžos, kad viņi tevi notriec zemē.

Ziniet, es uz brīdi atrāvos no dejas un paskatījos uz citu skatītāju sejām. Man šķiet, es redzēju mulsumu viņu sejās, līdzīgu, kā manā. Bija zudušas sākotnējā ikdienišķā noskaņojuma pēdas, bija kaut kā savādāk.

Bet tad šajā dejā notika kāds netverams, taču būtisks pavērsiens. Es pat to nosauktu par „next level”, nākamo līmeni kādā spēlē. To vairs nevarēja apjēgt ar prātu, tas aizskāra kaut ko dziļāk.

Tas iesākās tikpat negaidīti, kā viss patiesais dzīvē. Mēs skatījāmies, kā viņi visi trijatā, aizsietām acīm, burtiski svaidīja saitēs sasietu ceturto. Burtiski svaidīja kā lelli. Dzīvu, saitēs saistītu cilvēku svaidīja.

Tomēr tur nebija vienīgi cilvēki, mēs redzējām kaut ko citu, kaut ko abstraktu, kā sencilvēku mitoloģizēto pamatelementu ekspresiju. It kā būtu atmodināts tas spēks, kas katru no mums ir radījis un vienojis ar Dzīvības pirmsākumu, kas primitīvā dejā rada un apokaliptiskā dejā iznīcina visu, kas pastāv starp Debesīm un Zemi.

Tas bija hipnotizējoši. Tam vajadzēja beigties. Jo tas bija pārāk neparasti pat tiem, kuri zina, kādas emocijas brīžiem var radīt laikmetīgā deja. Ja tu atceries, kā pirmo reizi redzēji naktstauriņu ielidojam svilinošā ugunskura liesmā, tad tu sapratīsi mani.

Tas beidzās. Tomēr atelpas nebija. Viņi tur skrēja, viņi griezās, viņi turēja viens otru, viņi turējās viens pie otra, viņi bija tur – mūsu vidū. Mēs sēdējām no visām pusēm ap centrā improvizēto, labi apgaismoto boksa ringu, skatījāmies uz melnajām lentām saistītām melnajām būtnēm aiz ringa melnajām lentām, kas norobežoja mūs – skatītājus – no šīs cīņas arēnas, klausījāmies enerģisko mūziku un sajutām – mēs arī esam ierauti tajā cīņā….

Jo šī deja bija tieša, tā aizskāra mūsu ikdienā snaudošo enerģiju, šķiet, tā mudināja mūs katru pievienoties cīņas ceļam, cīņai ar kaut ko tālu, nezināmu – ar ziemeļzemes kāviem, ar pelēka akmens smagumu sevī, ar skumjām par zvaigžņu atspulgu avotā. Pat paliekot krātiņā. Pat tad, ja turpinām to visu uzskatīt par spēli. Tas vairs nav būtiski. Būtiski ir tas, ka reiz tu esi piedzimis un tev ir dota iespēja dzīvot, dzīvot pasaulē, kuru saviļņo nemitīga cīņa.

Kad dejotāji nokrita, vairs nebija svarīgi. Virpuļošana bija beigusies, viņiem bija jākrīt, tā ir iekārtota pasaule. Viņi jau vēl bija tur – uz dejas grīdas. Viņi bija spēlējuši to spēli, spēlējuši pa īstam, dejojuši aizsietām acīm. Viņi bija patiesi uzrunājuši mani. Kaut kas dziļi manī ir pateicīgs viņiem.

Dejotāji gulēja, viņu melnie tērpi bija kļuvuši nekustīgi, skanēja mierīga mūzika, viss bija beidzies. Tikai improvizētā ringa melnās lentas vēl atgādināja par šo spēli. Mēs varējām iet prom.

Bet mēs negājām prom, mēs aplaudējām. Mēs bijām patiesi saviļņoti.