DANCE.LV žurnāls, lai padarītu dzīvi sev un lasītājiem interesantāku, „Laiks dejot 2012” atspoguļošanai izdomāja īpašus spēles noteikumus. Katru dienu katrs rakstītājs saņem uzdevumu, kas rakstu liek adresēt konkrētai auditorijai („publicēt” specifiskā izdevumā), kā arī izrādes skatīties un aprakstīt, koncentrējoties uz vienu rakursu jeb tēmu.

Lāsmai trešās dienas uzdevums bija rakstīt par izrādēs redzamo žurnālam “Ir” līdzīgam izdevumam no savas profesijas un pieredzes viedokļa.

Lāsma Bergfelde

Ir līdzsvars?

Kā pastāvīgam žurnāla “IR” lasītājam šis uzdevums –  sagatavot recenziju tieši šī žurnāla lasītājiem – izrādījās pagrūts. Jāpiekrīt, ka visgrūtāk aprakstīt tieši to, ko pazīstam vislabāk. Ceru, ka visi “IR” pastāvīgie lasītāji, atradīs sev ko interesantu.

Atskatoties uz festivāla “Laiks dejot” 3. dienu, apziņā izpeld kopīgs jautājums, kas vieno visas šai dienā redzētās dejas izrādes – jautājums par līdzsvaru. Ir dzirdēts, ka pasaulē viss esot līdzsvarā – sausumi ar lietu, tuksneši ar okeāniem, vilcienu pirmie vagoni ar pēdējiem… Citi atkal uzskata, ka viss notiek tikai līdzsvara meklēšanas vārdā. Līdzsvars starp cilvēkiem, diviem, četriem? Ir iespējams? Kādās kombinācijās? Vai ir sava harmonija sievišķīgajā cilvēces pusē un sava –  vīrišķīgajā daļā. Varbūt īstais līdzsvars iestājas, kad tās abas satiekas, uzdzirkstī un norimst? Dažādas kombinācijas un situācijas tika izspēlētas tieši šajā dienā, trešajā.

1.    variants

Viņa un Viņa („Desmit: balts/pelēks pētījums kustībā”)

Pasaule trausla, čukstoša un čalojoša, nedaudz putinoša un nospiedumus atstājoša. Meitenes no Īrijas Līvas O’Donahjū horeogrāfijā zīmē kaut ko līdzīgu sniegpārsliņām un balerīnām. Lai gan ir minēts, ka pētījums ir par kustību, tas noteikti skar kustību sievišķīgajā pasaules daļā. Līdzsvars  parādās kā kopīga ieelpa, dejojot kustības tandēmā, bet izelpojot katrai savā ritmā. Tā ir kā tāda prelūdija, ko spēlē uz saulē mirdzošām lāstekām. Vai ir iespējams līdzsvars? Šķiet, ka jā – rāms, rimts, mazliet skumjš, bet miers ir iespējams, lai arī pirkstu galos jūtams, ka kaut kā pietrūkst. Vai līdzsvaram ir jābūt skumjam?

2.    variants

Viņš un Viņš („Dao De”)

Pasaule pilnīgi cita, raupja, skarba un vienkārša. Vīrišķīga. Lai gan nenoliedzami savs līdzsvars tajā pastāv, kas balstās uz divu spēku savstarpēju pretdarbību. Viss balstīts uz cīņu, un reizēm nevis, lai tiktu pie uzvaras, bet lai neapstātos. Nav nekādu satamborētu pārdzīvojumu un maigu pūku pieskārienu, te viss ir vīrišķi, un nav nekā personīga, neviens neliedz pēc cīniņa kopīgi papļāpāt. Ungāru dejotāji neliek vilties tiem, kas viņus jau ir redzējuši uz festivāla afišām. Viņus skatoties, asinis sāk pulsēt līdzi kustību ritmam un iesvīdušajiem vīriem, kas nepadosies, cīnīsies un ies savu ceļu. Pasaule tik dinamiska, tik ironiska vietām, dzīve kā cīņa starp tām reizēm, kad jāuzēd. Bet vai tas ir līdzsvars? Ja līdzsvars ir sausais atlikums divu spēku sadursmei, tad jā.

3.    variants

Viņa un Viņa, Viņš un Viņš („Telenovele”)

Ir grūts uzdevums izgatavot četras vienāda garuma krēsla kājas, tā lai krēsls negāzelētos, būtu līdzsvarā. „Telenovelē” jau no paša sākuma ir skaidrs, ka nekādas harmonijas te nebūs. Cīņa notiek starp iekāri, greizsirdību, izmisumu un kaisli. Un tas notiek tik nepārtrauktā ritmā, ka šajā sakaitētajā atmosfērā arī rodas, ja nu ne gluži līdzsvars, bet izlīdzināts augstas frekvences strāvojums gan. Un varbūt, ka starp ziepju operas sērijām varoņi arī nonāk tādā kopējā pulsācijas līdzsvarā.

4. variants

Viņa un Viņš („Nepietiek”)

Pēc literatūras klasikas kalniem, kuros visbiežāk grozās tieši ap šādu varoņu izkārtojumu, būtu jāsecina, ka uz šo variantu likmes būtu visaugstākās. Un gribas cerēt, ka kaut kāds līdzsvars šādā salikumā būtu iespējams, taču pats nosaukums saka priekšā, ka nepietiek. Lai arī norvēģiete Gerda Kaisa Vorena pārliecinoši balansē un gandrīz noturas uz sašķiebtā beņķīša, kaut kā šoreiz nepietiek. Varbūt kāda ir par daudz, varbūt, lai būtu līdzsvars, nepietiek tikai zināt, kā nevajag. Tango soļi un dejas kustības vijas liegi un raiti kā filmā “Kaukāza gūstekne”. Taču varoņi skalā no absolūta naivuma līdz pilnīgai smeldzei paliek kaut kur nepārliecinošā pusceļā. Līdzsvara nav un nav arī alku pēc tā.

Var jau būt, ka līdzsvars ir tajos mazajos brīžos, kad baltie stāvi kustas unisonā, un nevis partnerim ar acs kaktiņu ķerot otru, bet radot iespaidu, ka ir sajusts kopīgi iekšējais ritms. Varbūt līdzsvars ir tajā, ka kāds runā daudz un otrs maz atbild. Varbūt līdzsvars ir tajā, ka tu ej cīnīties par sevi un tev ir, kas stājas pretī. Lai atklātu līdzsvara robežas, vajag iet un viņu izaicināt, kaut vai ar kaislību, vai ar pāris āboliem.