Festivāla „Laiks dejot 2013” 4. dienas programma noslēdzās uz AB dambja ar Ramonas Galkinas un Markusa Zmolniga „Mūžīgā baleta mācību” brīvā dabā, kā arī Jozefa Trefeli kompānijas (Šveice/ Ungārija) izrādi “JINX 103″ „Betanovusā”. Iespaidos  par redzēto dalās Aija Uzulēna un Lāsma Bergfelde.

Lāsma Bergfelde

„Betanovuss” ir gaiša un mākslai atvērta vieta. Šoreiz festivāla “Laiks dejot” viesus un skatītājus tas sagaida ar perfomanci brīvā dabā. Uz Rīgas panorāmas fona dzied saksofons, garāmgājēji un suņi neviltoti brīnās, un niansēti saspēlējas Viņš un Viņa. No tuvošanās tālumiem līdz satikšanās tuvumam. Jauks, gaišs un vasarīgs vieglums, fonā šķindot kafijas karotītēm un rūcot ūdensmotocikliem. Niansētā sievišķi vīrišķā saspēle ir kā labs iesildīšanās vingrinājums skatītājiem pirms vakara viesiem, kas savu krietni atšķirīgāko deju pasniedz tieši uz „Betanovusa” dēļiem.

Ieejot zālē un meklējot sēdvietas, kas šoreiz bija izvietotas visapkārt deju grīdai, satieku acis, kas sveicina katru atnākušo. Pēc brītiņa saprotu, ka tas arī ir vakara sākums. Ka abi šī vakara dejotāji lēnām maisa pagaidām vēl haotisko skatītāju burzmu, apņēmīgi to ievirzot paredzētajā straumē. Tik nepastarpināta mākslinieka līdzāsesamība un gatavība ieraudzīt savu skatītāju ļoti uzrunā un ieintriģē. Tā liek saprast, ka šis cilvēks zina, ko viņš dejo un viņam ir skaidrs – kāpēc.  Kad atrastas vietas pēdējiem atnācējiem, gaiss tiek lēnām uzjundīts ar haotiskiem, nenosakāmā valodā skaitītiem “buramvārdiem”. Pēc “rituāla”, kurā skatītāji tiek it kā iepīti garā sarkanbaltā lentē un piesaistīti pie deju grīdas, sākas pati deja. Ātra, enerģiska, ar izteiktu ritmu, divu vīriešu deja, pilna piesitieniem, plaukšķiem, dažādiem soļiem un saspēles elementiem, kas tiek izpildīti ar stiprajam dzimumam neraksturīgu vieglumu. Kustības un piesitieni tiek izpildīti gan reizē, gan vienam pēc otra, kā arī dažādās ritmiskajās saspēlēs. Enerģiskajam dejojumam pamatā arī interesants stāsts par abu dejotāju kopīgo ungāru izcelsmi, lai arī katrs audzis citā valstī un citā sabiedriskajā iekārtā. Pavadījumā starp ritmiem ik pa laikam ieskanas arī tautiskas melodijas.

Katrā dejas priekšnesumā lielāko pienesumu dod tieši dejotāja personība. Ir svarīgs arī trenēts ķermenis, plastika, ritma izjūta, bet tas viss var izskatīties garlaicīgi, ja acīs nav uguntiņas, sirdī nedeg pārliecība un nav nepieciešamības ar to dalīties. Personības starojums plūst ārā katrā kustībā, skatienā un uzrunā publiku. To sajutu arī šajā vakarā, es noteikti paliku Jozefa Trefeli kompānijas savaldzināta.

Dejas gabals „JINX 103” liek līdzi dzīvot ar pulsējošo, ugunīgo ritmu, dejotāju vitalitāti un  sajūtamo partnerību, abiem dejotājiem gandrīz ne reizi nesaskaroties. Deja pulsē caur savu ritmu, nesot līdzi kaut ko rituālu, neapzinātu, bet katram saprotamu un dziedinošu. Beigās tu vienkārši jūties priecīgs.

Aija Uzulēna

Dueta tradīcija jeb Nosaknītes

Šajā „Laiks dejot” festivālā sevi spēcīgi apliecina, šķiet, neizsmeļamais duets: 17. jūnija vakarā, dienā, kad Latvijā ar sēru karogiem atzīmējām, ka labās puses kaimiņš brien pār mūsu robežām vairs „tikai” ekonomiski, krietni pirms vēl viena neatkārtojama Baltijas jūnija saulrieta „Betanovuss” aicināja izbaudīt pāra dejas pievilcību, atdodot savu skatuvi Šveicē un Ungārijā balstītajai Jozefa Trefeli kompānijai. Saksofona maigo skumju pavadīta, uz Rīgas domīgo torņu un Daugavas fona to liriski „iesildīja” Ramonas Galkinas un Markusa Zmolniga „Mūžīgā baleta mācība”.

Dejas jēga ir notikt. Ko darīt brīdī, kad ekonomisko traumu, izkliedētības un kādas neredzamas, bet spēcīgas, spalvainas rokas sēta apjukuma rezultātā ļaudis un tautas šķiet vairs neapjēdzam pašas sevi, kalpodamas pašiznīcībai, to sākot ar vērtīgāko un neaizsargātāko? Dejot, ja esi un pat ja neesi dejotājs, – šķiet aicinām ungāru izcelsmes laikmetīgās dejas mākslinieki no bijušās PSRS un Austrālijas (ar mītnes zemi vēl citur) Jozefs Trefeli un Ģjūla Čerepešs. Un – kā?

Jums ir deja. Jūs ieejat telpā, kura to tieši spēj ietilpināt, novelkat apli, sapulcināt ap to blīvu loku ieinteresētu skatītāju un vispirms sākat pa to staigāt, gan stājā, gan uzvedībā atzīdami un apliecinādami esošo situāciju. Tā izskatās (mūsu mākslā tik deficītā) prezence (presence angļu val. – „šeit un tagad” skatuviskās klātbūtnes stāvoklis – red.). Tās galvenais līdzeklis ir saziņa ar skatienu. Jūs redzat sevi un citus: jūs esat dejotāji, esat pulcējuši citas jūtošas būtnes un reālajā laikā iezīmējat ar tām kopīgu telpu, kurā uzziedēt dejai. Dziļumos, apzinoties atsevišķa cilvēka, vēl jo vairāk – nekomerciāla mākslinieka – traģiski ierobežotās iespējas ko pārmēru ietekmēt šajā sajauktajā pasaulē, jūs vada situācijai samērīga, reālistiska vēlme vismaz novērst no sevis un apkārtējiem iespējamas jaunas nepatikšanas, kas varētu uzkrist vai tikt kāda nesamērīgi liela smaguma uzgrūstas. Tālab, veicot vienkāršu sakrālu darbību, atkārtojot kādus spēka vārdus mātes – ungāru – valodā, jūs vēl ciešāk savelkat ap sevi sapulcējušos ļaužu uzmanību, radāt dejas cienīgu enerģētisko loku.

Parādās sarkanbaltās robežu iezīmētājas – drošības lentes – rullis. Tās attīšanas dialoģiskā kustība (te piesaistot lenti zemei, te izvelkot to folkloras rakstiem tipiskās diagonālēs) ar sargāšanas un brīdinājuma līdzekli sāk zīmēt lietu saistību rakstus. Kad ar rakstiem telpā fiziski novilkts aplis, ar sargājošo lenti spēka vārdu pavadībā tiek apņemti skatītāji. Tad lēni, no ungāru folkloras ritma un tautas dejas stabilo, iezemēto, vīrišķīgo un reizē eleganto, lepno, vienkāršo žestu materiāla (soļiem, piesitieniem, augstiem žetē, dejotāja ķermenim pat pēc vissarežģītākajām kustību kombinācijām atgriežoties staltā, mierīgi pašpārliecinātā huzāra stājā) duets sāk pieaudzēt aizvien pārgalvīgāku deju, kura pavēl uz sevi skatīties. Dejas ritms, tradīcijas barotā neprognozējamība un riska izpausmes (krītošu kustību grupa, kas pārbauda un reizē apliecina dejotāja balansu) padara tās strauji ritošās minūtes paliekošas, jo dejai izdodas atdot daļu sava siltuma skatītājam. Tas procesā ieguldījis vien uzmanību un klātbūtni. Bet, paradoksāli, iziet no zāles ar sajūtu, ka ir izdejojies, proti, pārdzīvojis dejas notikumu, tajā saviļņodamies un – kā kārtīgā dejā nākas – arī jutekliski apskurbdams.

Savu nacionālajā tradīcijā sakņoto deju Jozefs Trefeli un Ģjūla Čerepešs dejo ielas stila apģērbā, apliecinādami piederību modernai urbānajai videi, kurā tradīcija šķiet saglabājama un tā savukārt, šķiet, saglabājam tevi caur īpaši izvēlētu, apzinātu, konsekventi ieturētu fiziskās eksistences formu. Šīs formas vienkāršais, skaidrais ideāls (vismaz manā izpratnē) ir koncentrēts abu dejā. Nacionālās apziņas formās balstītajā ķermeņa valodā, tāpat kā Frederika Žarabo mūzikas ritmā pakāpeniski tiek akcentēta sirds: gan mēs, gan dejotāji aizvien asāk sāk saklausīt mūzikā un kustības plūsmā izcelto metronomu, un dejotāju augumi dejā iekomponētajos atelpas brīžos pulsē sirds ritmā, ar pašcieņu atzīstot, ka cilvēka ķermenis ir nogurdināms – arī godīgumu ir iespējams nodejot. Šarmants ungārs, kurš viena dejotāja fiziskajā apveidā šķiet sveicinām mūs no sēpiju fotogrāfijās tvertās pagātnes, niansēti izpaužas tā filigrānajās, viegli uzvirpinātajās ūsiņās.

Ovācijas. Nekādu atkārtojumu. Uzkāpjot savā „Betanovusa” ģērbtuvē, šis pārgurušais, poētiskais ungārs – dzejnieks dejā – vien ko viegli dungo pie sevis.