Anna Pierhurovica

Šī izrāde izceļas ar to, ka pirmie iespaidi lielā mērā saskanēja ar informāciju, ar kuru iepazinos tikai pēc izrādes. Pirms apmeklējuma zināju tikai un vienīgi izrādes nosaukumu. Jāpiebilst, ka šī bija pirmā izrāde manā mūžā, kuras sākumu kavēju, kā rezultātā izbaudīju grupas „Dzelzs vilks” mūziķu un horeogrāfes Olgas Žitluhinas pseido-nosodošos skatienus.

Scenogrāfija, manuprāt, minimālistiski izcila, tā momentā radīja debesu-zemes kontrasta atmosfēru. Papildus tam, šķita, ka redzu visus trīs līmeņus: 1) gaiss; 2) zeme un 3) apakšzeme, kas parādījās izrādes sākumā, kad dejotāji ar grūtībām izlīda no platformu apakšas. Scenogrāfija lieliski attaisnoja izrādes nosaukumu un tēmu, kas tika atainota, „Ārā” – ārā no zemes; ārā no pierastajiem izrādes baudīšanas rāmjiem, proti, izrādes laikā nepieciešams būt ļoti uzmanīgam, lai paspētu pamanīt visu, jo dejotāju darbība notiek uz platformām, kas izvietotas pa visu telpu, nevis kā pierasts – priekšā skatītājiem; ārā no statiskiem priekšnesumiem, jo dejotāji lien, kāpj, lec, dažbrīd pat lido no vienas platformu uz otru (starp citu, tās ir atšķirīgos augstumos un attālumos cita no citas), tādējādi liekot arī dejotājiem izkāpt no savas komforta zonas (kaut gan pieļauju, ka īpaši šiem dejotājiem komforta zona ikdienā netiek piedāvāta). Smadzenēm darboties lika puisis aiz loga pamatīgā putenī, kuru ironiskā kārtā pamanīju tikai izrādes vidū. Pateicoties īpašajiem laikapstākļiem, gribot negribot bija jādomā, vai dejotāju impulsīvās kustības un pozīciju maiņas ir atspulgs tam, kas notiek vientuļā puiša galvā – vai domu plūsma, vai negācijas. Patīk tas, ka izrādē notiekošais liek domāt, kā arī jāpiespiež sevi pievērst uzmanību vairākiem notikumiem vienlaikus. Vienīgā detaļa, kas šķita prasta bija ventilatori, kas nodrošināja gaisīgo griestu kustības un plīvošanu.

Izrādes kostīmi – melni, diezgan depresīvi. Katram dejotājam uz lāpstiņām vai citur uz muguras vērojamas specifiskas detaļas, kas  kādam atgādina lauztus eņģeļu vai putnu spārnus, kādam izskatījās pēc haizivs spuras. Kostīmi dejotājiem radīti tā, lai atsegtu visas iegūtās traumas, skrāpējumus, pat asinis. Šiem dejotājiem nav nekā slēpjama, it īpaši dejojot uz tik nepateicīga platformu seguma, kura dēļ uz vietas var redzēt nobrāzto ādu un nagus. Reālisms dejā.

Izrādes radītāji apgalvo, ka sižets neseko Ibsena „Brandam”, kaut gan likās, ka spēju saskatīt dažas paralēles. Brands ir visi un Brands nav neviens. Dejotāju aizsietās acis rezonēja ar vienkāršo ļaužu tumsonīgo uzskatu par dzīvi, reliģiju, bet savukārt atbrīvošanās no apsējiem šķita kā apgaismība, „ārā no tumsas” (lai cik jēli tas izklausītos). Tāpat uzrunāja dejotāju sakāpšana augstākajā platformā (atsauce uz tikšanos kalna virsotnē), kā arī atrašanās aizas malā, kuru atspoguļoja horeogrāfiskie elementi uz platformu pašām malām, it kā dejotāji meklētu pamatu zem kājām. Tomēr atkārtotās dejotāju etīdes rada garlaicību un sajūtu, ka izrāde varētu būt īsāka. Tāpat neesmu fane improvizētos laikos izkliegtiem vārdiem vai frāzēm, nespēju tos pamatot. Horeogrāfija izrādē liek arī skatītājam izkāpt ārpus savas komforta zonas – dažbrīd kā dejotāju fiksēts acu kontakts, dažbrīd kā smaids (daudzus skatītājus šie akti nostādīja redzami neveiklā situācijā, par ko liecināja skatiena novēršana, knosīšanās sēdvietā), izrādes beigās pat skatītāji tiek aicināti pievienoties dejotājiem kopīgā dejā uz visām platformām, kas nodrošina labu sajūtu un smaidu visiem, kas iziet no izrādes notikuma vietas. Pati šajā akcijā neiesaistījos, jo nevēlējos demonstrēt savus dubļainos zābakus.

Kompliments informatīvās brošūras radītājiem, tā nodrošina vismaz 20 minūtes izklaidējoša un informatīva materiāla, kas šķiet nopietni nenopietns.

Nav jāpārzina Ibsena „Brands”, lai šo izrādi izbaudītu, bet ir vērts ieskatīties, kas un par ko ir šis darbs.

Saistītie raksti:

Lāsma Bergfelde par izrādi “Ārā”