Lāsma Bergfelde

Ūdens ir matērija, kas glabā dzīvības kodu. Pārsteidzoši, cik tas spēj būt neuzkrītošs un pazemīgs, vienlaicīgi sevī glabājot visas esības atslēgu. Ūdens ir ne tikai fiziski nepieciešams, lai uzturētu dzīvību, remdētu slāpes, tas arī pats ir dzīvība. Ne velti, lai pierādītu vai noliegtu dzīvības esamību tālos izplatījuma nostūros, meklēti tiek tieši ūdens klātbūtnes pierādījumi. Mūsu zināšanas par ūdeni reizēm aprobežojas ar tā ķīmisko formulu H2O. Ar tādu pieeju gluži vai fantastiski liekas apgalvojumi, ka ūdens ir universāls informācijas nesējs, kas spēj nodot informāciju “otram ūdenim” arī, ja tas atrodas blakus burkā.  Aizdomājoties tālāk par faktu, ka mūsos ūdens ir ¾, tas iespējams arī izskaidro, kā mēs paši reizēm, sēžot viens otram blakus, varam pilnīgi bez vārdiem sajust, ietekmēties un nolasīt informāciju no blakus burciņas.

Visas manas ¾, ielīstot Ģertrūdes ielas teātra lielajā burkā, ir gatavas ietekmēties, saņemt slepenos un atvērtos informācijas kodus un varbūt arī kādu informācijas pilienu atstāt šeit. Dejas izrāde uzjaukta no lieliskām sastāvdaļām. Ne mirkli nerodas lieki jautājumi par tērpiem, tie ir tik pašsaprotami un precīzi trāpīti. Fantastiski dejotāju augumiem pieguļ arī muzikālais pavadījums, kas ne mirkli neizvirzās priekšplānā un reizē ir tik papildinošs un ausij tīkams. Pāris reižu noķeru sevi pie domas, ka gribētos redzēt tos pirkstus, kas šīs skaņas izvilina. Bet saprotu arī izrādes veidotāju nodomu, ka tas varētu būt skatītājiem pārāk aizraujoši.

Uz melnajiem Ģertrūdes ielas teātra dēļiem ūdens spēlējas dažādās formās. Pēc daudznozīmīgas klusēšanas prožektoru apspīdētajās trīslitru burkās tas tiek arī šļakstīts un pilināts, pārliets un burbuļots. Prātā nāk līdzība ar teicienu par šauteni uz skatuves, kas noteikti izšaus. Arī ieraugot dzīvu ūdeni sev priekšā zvārojoties līdz malām pielietā stikla burkā, it kā vēlies, lai tikai tas neizlītu, vienlaicīgi saprotot, ka noteikti pienāks brīdis tam līt pāri malām. Un ūdens no visas sirds arī līst un šļakstās.

Skaistākā ūdens konsistence, manuprāt, ir ledus kristāli. Un dejas vakarā ūdens arī šādā veidā uzstājas uz skatuves – ledus kubiņi gan kūst, gan grab, lido un šķīst un lieliski rotaļājas ar gaismu. Dejotājiem saspēlējoties ar ledus gabaliņiem, vakara gaitā parādās arī performances elementi, taču skatītājs netiek mocīts ilgstoši. Bet skatītāju rindas noteikti pārskrēja zosādas vilnis, iedomājoties aukstos ledus gabaliņus kūstam uz siltas miesas.

Vienā veselumā apvienotās spožās detaļas un kvalitatīvās komponentes liecina par individuālu un drošu rokrakstu, lai arī visi stāsti un bildes reizēm nesapludinās kopā. Ūdens spēles ar vingrajiem ķermeņiem reizēm pārtrauc izstāstīti atgadījumi no dzīves vai no grāmatas. Varbūt dejotāju augumi ir daudz daiļrunīgāki par sejām un mēlēm, un tāpēc notikumi, ko dejotājas izstāsta ar vārdiem, liekas nākam no izrādes otra cēliena, kur runāts tiek par ko citu.

Bet neskatoties uz to, pa zāli izklīduši ledus gabaliņi kūstot atstāj pozitīvu informāciju un izrāde noteikti uzlādēja gan to ūdeni, kas palika uz grīdas un burkās, gan to, kas sēdēja skatītāju rindās.