Laima Jaunzema*

“Kvīru tango klubs” ir nosaukums teātra mākslinieces un pētnieces Katrīnas Dūkas projektam, tas arī ir nosaukums, kas apvieno cilvēku grupu, kura 2024. gada pavasarī piekrita Katrīnas aicinājumam apgūt Argentīnas tango dejas pamatus.

Šīgada Starptautiskā jaunā teātra festivāla “Homo Novus” ietvaros 6. septembrī “Kvīru tango klubs” Katrīnas darbu tapšanas stadijā prezentēja plašākai publikai, tāpat pēc prezentācijas norisinājās Katrīnas vadīta kvīru Argentīnas tango nodarbība, lai interesenti varētu izmēģināt pamatsoļus no kluba repertuāra.

Šī raksta mērķis ir reflektēt par identitātes pieredzi kā vienai no šīs grupas dalībniecēm – dejotājām, par piederības nozīmi grupā un par šīs grupas mijiedarbību ar Katrīnas radošā pētījuma politiski sociālajiem aspektiem. Arī par motivāciju šo grupas pieredzi transformēt performatīvā prezentācijā un par mākslinieciskajām stratēģijām, kā tieši to darīt.

Manu pārdomu atspoguļojums par šo projektu, protams, nav neitrāls, ne tikai tāpēc, ka esmu viena no kluba dalībniecēm, bet arī tāpēc, ka procesam pievērsu uzmanību arī no savas profesionālās ziņkāres puses.  Līdz ar to šī nav ierasta skatuves darba recenzija kā skats no malas. Šīs ir pārdomas par, manuprāt, sarežģītu (Latvijas skatuves mākslās nozīmīgu un nepieciešamu) hibrīdu māksliniecisko praksi, kas daļēji, paralēli citiem Katrīnas konceptuālā redzējuma lēmumiem, atklājas caur grupas subjektiem.

Šī raksta mērķis ir arī veicināt dažādu tekstu klātesamību laikmetīgās skatuves mākslas vidē – lai tie ir kā atbildība par koleģiālu aizrautību un tās informatīva rezonanse.

Katrīna miksēja grupas sastāvu gan no, kā viņa pati tos dēvē, ikdienas ekspertiem, gan no profesionāliem skatuves māksliniekiem. Jau no paša sākuma bija zināms, ka grupa ir izveidota, lai pēc pāris mēnešiem būtu daļa no topošā darba prezentācijas festivāla ietvaros. Dalība festivālos mūsdienu laikmetīgās skatuves māksliniekiem ir viens no veidiem, kā nodrošināt resursus savas mākslinieciskās prakses turpināšanai un izzināšanai, kā arī iespēja gūt piederības sajūtu profesionālajai videi un redzamību nozarē. Es domāju, ka šāda veida “līgums” – darba prezentācija tā tapšanas stadijā festivāla ietvaros – arī ievirza konceptuālas izvēles darba veidošanas procesā un nebūt ne neitrāli ietekmē māksliniecisko praksi papildus jau esošajam darba hibrīdajam mērogam. 

Festivālā “Homo Novus” prezentētais “Kvīru tango klubs” balstījās dejas materiālā, kas zināmā mērā atspoguļoja grupas Argentīnas tango pamatu apguves procesu. Jau pavasarī mēs sākām apmeklēt nodarbības. Katra no tām bija aptuveni trīs stundas gara. Nodarbības vadīja Argentīnas tango speciālists Aigars Stirna. Katrīna pati uz tango nodarbībām jau bija speciāli devusies, pirms izveidojās šī grupa (es nez kāpēc biju pārliecināta, ka tango ir viņas ilglaicīgākā pieredzes niša; Katrīnai, tā teikt, ir dabiska tango triku izjūta). Šie mūsu divi “paraugdejotāji” nodarbībās demonstrēja soļus, kombinācijas un to funkciju atšķirības dejotāju lomās pārī. 

Manuprāt, neskatoties uz gadu garumā daudz mazāku tango pieredzi, Katrīnas spēja šo deju komunicēt kā kaut ko, kas ir jāapgūst, lai ieķermeniskotu, bija daudz saprotamāka un pedagoģiski funkcionējošāka par izvēlētā tango eksperta zināšanu nodošanas metodēm. Šo novērojumu, kas varbūt ir subjektīvs, redzu kā svarīgu faktoru prezentācijas attīstībā. Konkrētāk – kā hierarhisku ekspertīzes autorizācijas dinamiku, kas, iespējams, dziļāk ietekmē māksliniecisko izvēļu paternus.  

Pēc pamatu apguves nodarbībām otrais procesa posms bija mēģinājumi, gatavojot darbu publiskai prezentācijai. Daļa no materiāla bija ļoti konkrētu, apgūstamu soļu kombinācijas, kuras Aigars bija izdomājis un salicis kopā kā horeogrāfiju. Mēģinājumu posmā šī horeogrāfija kļuva par materiāla izziņas un apguves centrālo daļu.

Atgriežoties pie ekspertīzes autorizācijas dinamikas, man kā grupas dalībniecei, kā indivīdam, kā arī no konceptuālas perspektīvas viedokļa bija grūti akceptēt, ka Katrīna šo horeogrāfijas virtuozitātes funkciju uztic otram ekspertam, vīrietim, kurš nestāv aiz šī darba konceptuālā pamata, jo šī darba konceptuālais pamats nav tango soļu ekspertīze. Aigars savu artavu soļu apgūšanā jau bija ieguldījis nodarbībās. Viņa dominējošā uzvedība dažos mēģinājumos man lika aizdomāties: manas paaudzes sievietes (dzimušas 80. gadu izskaņā un 90. gadu  sākumā), ieguldījušas daudz, lai izglītotos, konceptuāli un politiski jūtīgas mākslinieces ar kritisku feminisma aizrautību, tik un tā iekrīt šajās strukturālās nedrošības lamatās, jo ir audzinātas savu ekspertīzi, zināšanas un pat virtuozitāti apšaubīt – caur bieži vien neapzinātiem refleksiem, pieredzes hierarhijas un sabiedrības spiediena rezultātā. Kad Katrīna tieši šo konkrēto horeogrāfijas daļu tomēr pārņēma savā ieceres vadībā, man tāds kā strukturāls akmens novēlās no sirds. Pieļauju, ka Katrīnas viscaur pašas veidots tango soļu materiāls dziļāk atspoguļotu tieši kvīru tango kluba rašanos un viņas māksliniecisko vajadzību to izzināt un dejot. Arī simboliski, iespējams, apšaubītu ierastos paternus, jo, kā jau arī citās mākslās, tango dižgaru nominācijās dominē vīrieši, vien kaut kur blakus – krītoša sieviete ar slaidu, garu kāju…

Vasarā “ImPulsTanz” festivālā Vīnē tieši satiku šādas klišejas “upuri” Krētu Jūraku. Krēta ir Vīnē dzīvojoša igauņu performances māksliniece. “Dance Web” programmas ietvaros es piedalījos Krētas Jūrakas un Veras Rosneres ¹ kopā vadītā darbnīcā “Fashion Performance”, un viena no darbnīcas aktivitātēm bija arī tango dejošana. Krēta identificējas kā nebināra persona un atzinās, ka viņu jau no agrākiem savas dzīves gadiem fascinējis tango, ļoti paticis to dejot, bet viņa pametusi šo nodarbi, jo nevarēja vairs izturēt sev vienīgo piedāvāto un iespējamo lomu – sekotāja, sieviete, ar garām kājām. Tagad Krēta ir pievērsusies kvīru tango, un degsme bija jūtama, mēs dejojām tango ļoti raibā sastāvā, mainoties gan lomām, gan kustības potenciālam starp ierasto dejošanu kājās un ratiņkrēslā, jo daudzi no nodarbību dalībniekiem bija dejotāji ratiņkrēslā. Lielu uzmanību pievērsām skatienam un tieši dejas uzsākšanai, piekrišanas lēmuma nozīmei, praktizējot izvēles iespējas arī atteikt, sajust specifiski sev svarīgas vēlmes, kurā brīdī un kāpēc ar skatienu teikt “jā” vai “nē”. 

Argentīnas tango deja veidojas, tā saucamajam “sekotājam” spējot reaģēt uz tā saucamā “vadītāja” vadīšanas iemaņām, impulsiem. Heteronormatīvajā tango izpausmes struktūrā sieviete ir sekotāja un vīrietis, kā jau varat uzminēt, vadītājs. Domāju, ir vērts pieminēt, ka tango dejas aizsākumos tas tā nebūt nefunkcionēja. Tango savā starpā galvenokārt dejoja vīrieši – solidāros nolūkos, sieviešu trūkuma dēļ konkrētajos apstākļos. Viņi dejoja tango, lai aizmirstos, ko var labi saprast; es arī gribētu aizmirsties, ja visas cerības uz labāku dzīvi grimst dziļāk un dziļāk nabadzībā. Tango, protams, nav tikai dejas soļi, ir iesaistīta arī mūzika un tās vārdi. Tad nu, liekot lietā šos pulcēšanās elementus, radās tango – sociāla deja vietā, kur Urugvaja robežojas ar Argentīnu, un izplatoties tālāk, kur jau esošām marginalizētām cilvēku grupām koloniālās verdzības seku apstākļos pievienojas milzīgs daudzums imigrantu no Eiropas. Vīrieši savā starpā dejoja tango dažādās pulcēšanās vietās, arī bordeļos, viņi pielietoja savas tango prasmes, lai atstātu iespaidu uz tur strādājošām sievietēm. Viņas varēja izvēlēties, kuram klientam dot priekšroku, – jo labāk dejo, jo lielākas izredzes. Var izsecināt, ka visus vīriešus apkalpot bija diezgan neiespējami. Pieļauju, ka puritāniskā un konservatīvā Eiropa, kad tango pēcāk no marginālo grupu skavām nonāca Eiropas lielpilsētās, šo deju sākumā redzēja kā vulgāru un pārāk sensuālu dejošanas paražu, ko vajadzēja ielikt “pareizas” izpausmes grožos. Tā arī kļuva par trendīgu daļu no parīziešu dzīvesstila. Vēlāk tango šur tur aizliedza, lai tas nebojā fokusu uz militāriem mērķiem, tad tas atkal atdzima jau Holivudas spožumā un balles dejās, komerciāli salaužot tā tuvos apskāvienus un izmisuma poēziju… 

Paralēli nodarbībām, cenšoties iedziļināties tango kā sociālas dejas izcelsmes vēsturē, es maigi pie sevis prātoju, vai mums maz ir iespēja apgūt tango pamatus, jo tas, ko mēs apgūstam, ir šīs dejas kultūras sava veida apropriācija. Apropriācija tādā ziņā, ka vēsturiski un sociāli zem tā saucamajiem pamatiem vienmēr ir dziļāki pamati.

Šajā rakstā arī neaplūkoju milongu² nozīmi, jo nekad uz tām neesmu bijusi.

Lai arī mani prātojumi par tango vēsturi un mūžīgo apropriācijas ciklu kultūrā bija maigi, pārdomas par savu identitāti (vai tā ir mana, vai identitāte ir mana?) un ķermenisko pieredzi nodarbību laikā, jāsaka godīgi, bija man pašai pārsteidzoši destruktīvas. Vispirms es pilnīgi neko nesapratu, mani kaitināja soļu nosaukumi, to reizē komiskā un nez kāpēc manā sajūtā vardarbīgā valodiskās inerpretācijas pēcgarša. Tāda plīvurveida vardarbība, kas piemīt nostalģijai. Šķiet, jau pēc savas iedabas tango ir nostalģiska padarīšana. Vēlāk sapratu, ka mans aizkaitinājums par valodas nostalģiju ir saistīts ar to, kuras cilvēku grupas drīkst automātiskāk atsaukties uz šādu valodas pielietojumu. Es uzsāku nodarbības diezgan intensīvās iekšējās pārdomās par savu identitāti un tās iederību Latvijas sabiedrības attīstības līknē. Tāpat kārtējo reizi biju nomainījusi dzīvesvietu, šoreiz ar lēmumu iet prom no sešus gadus ilgām/īsām attiecībām. Protams, sarežģīts process, bet man galvenais mentālās aiziešanas iemesls bija tieši šo attiecību mērķa uzkonsturētā nozīmes nostalģija, kas visu laiku spraucās iekšā no neredzamā sabiedrības spiediena. Es nespēju iederēties ne šajās attiecībās, ne savā identitātē, esot šajās attiecībās. Besī būt par sievieti attiecībās un šīs izpausmes imitācija, kā arī viss, kas uz mani caur šo attiecību modeli tiek sabiedriski projicēts, un tas, kā caur sabiedrību es to projicēju atpakaļ pati uz sevi. 

Vispār pan- un biseksuāliem cilvēkiem tā mēdz būt. Brutāli izsakoties: kas ir, nevari izvēlēties savu bināro preferences nostāju?! Šādas izvēles spiediens, manuprāt, arī ir uzkonstruēta uzvedība, es dziļi personiski vienkārši nesaprotu šo bināro realitātes tulkojumu. Un šo konservatīvo attiecību nozīmes modeli, kas, kā novēroju, pārsvarā ienāk jebkurās pāru attiecībās, jo mēs ikviens spoguļojam sabiedrībā dominējošos modeļus. Ja tas tiek uztverts kā pats par sevi saprotams, manī tas rada izolējošas bailes no tā, ka pārējā sabiedrība mani interpretē kā heteronormatīvu, heteroseksuālu, droši vien vienkārši dīvainu, nelaimīgu sievieti. Ko sabiedrība arī, protams, dara, jo visam, kas nav heteronormatīvs, ir jānāk arā no “skapja”. Man tas dziļākajā būtībā šķiet absurdi, jo es dotu priekšroku tam, ka arā no “skapja” nāktu visi un atzītu, ka savu seksuālo identitāti ne tikai ir apspieduši, bet arī neko daudz jau nav izzinājuši. Tieši tāpēc, ka eksistē šī heteronormatīvā lomu sadalījuma, patriarhāta kristietisko vērtību, to nozīmju hierarhijas skala. 

Tango nodarbību procesā man bija daudz atmiņu par tīnes gadiem, par vēlākiem gadiem, par emocionālo un seksuālo vardarbību un vispār visādas mokošas atmiņas. Bez dziļākām detaļām par to visu, pateicoties “Kvīru tango klubam”, es sāku detalizētāk pētīt vēl vienu savas depresijas atzaru – tādu, kas veidojas no tā, ka biseksuālām sievietēm un nebinārām personām (ar šo nenoliedzot, ka arī jebkurai minoritāšu grupai) ir jātiek galā ar specifisku stresu un tālāk jau ar mulsinošu depresiju, navigējot starp dzimumu diskrimināciju, bifobiju (tas izpaužas, piemēram, tā, ka mana pieredze dažkārt tiek interpretēta caur jokiem, ka es visdrīzāk esmu lesbiete, kas nevar saņemties. Tā gan arī ir diskriminējoši savāda ideja – lai būtu lesbiete, ir kaut kā jāsaņemas citu un savā priekšā), kā arī starp šāda identitātes aspekta sociālu izdzēšanu, neredzamību, par ko savos pētījumos, piemēram, raksta Lisa M. Daimonda un Kristians Klesse³. Šī neredzamība rada specifisku izpausmes autentiskuma izolētību. Lai tādu izpaustu publiski, mūsu sabiedrībā nav, kur smelties īpaši daudz iedvesmas. Citreiz mana plūstošā identitāte vienkārši tiek redzēta kā kaut kāda intriģējoša nodarbe, un tad var notikt jebkas  – hiperseksualizācija. 

Bet, paturpinot par depresiju – ko tad, ja visi hetero ļaudis pamostos vienā, ne tik saulainā dienā un saprastu, ka visa viņu realitāte sociālā vairākumā vairs vienkārši neekistē? Nē, labāk – nekad nav ekistējusi,  un viņiem nu būs jāsaņemas un jānāk ārā no tā sava “skapja”. Tas tik būtu šovs, īpaši Latvijas kontekstā! Būtu arī tāda kvīru baznīca/Saeima ar savu priesterieni, kas teiktu: “Ārprāts, kā jūs, veči, esat grēkojuši, iekaustot un emocionāli abižojot savas nabaga sievas! Un jūs, nabaga sievas, vairumā gadījumu esat briesmīgi pasīvi agresīvas gan kā mātes, gan kā sievas, gan kā līdzpilsones citām sievietēm utt.!” Liesmas un elles vārti! 

Empīriski tas, iespējams, ir šī projekta dinamikas vadošais jautājums un vispār gan tango, gan citu izpausmju pieejamības jautājums: kāpēc viss, kas ir heteronormatīvs, sevi pozicionē kā uzvedības pašsaprotama standarta pamatu, lai gan gandrīz vienmēr iedziļinoties var izsecināt, ka tas drīzāk ir kontroles mehānismos balstīta kultūras dziļi kognitīvas funkcijas pārnešana elites vajadzībām?

Vēsturiski sievietes loma tango imidža simbolos ir diezgan “lilitiska” ⁴, balstīta tādas sievietes tēlā, kas konservatīvas sabiedrības acīs ir morāli kritusi, izvēlas dzīvesveidu, kas nav “ieviski” pakļāvīgs. Izvēles aspekts, protams, ir diskutabls jautājums. Tāpēc tango klišeja, kur varonīgs tango partneris smokingā “rausta” un “kritina” savu dejas partneri sievieti teju pavisam tuvu grīdai ar atliektu galvu un izstieptu kāju, esot radusies no šīs morāli kritušās sievietes, prostitūtas nozīmes tango attīstībā.

Katrīna, manuprāt, diezgan pragmatiski un konceptuāli vēlējās pievērsties tieši šī aspekta, sauksim to par heteronormatīvo aspektu tango dejā, dekonstrukcijai caur pašu tango kā sociālas horeogrāfijas performanci, iemiesojot šīs dejas tā saucamos pamatus “nestandarta” ķermeņos un to pāru kombinācijās – attiecībās ar (iztēlē un realitātē) esošu konservatīvas izpausmes standartu. Pieņemot arī to, ka nodarbību process balstīsies tieši šādā konservatīvā dejas valodas lomu atspoguļojumā, jo tas bija tas, kas šeit bija pieejams. Tā arī bija, nekādu jaunu tango valodu mēs, protams, neizdomājām. Bet mēģinājumos nonācām pie secinājuma, ka esam līdzatkarīgi, līdzatbildīgi dejotāji pārī un aiz pāra robežām. Abu lomu dejotājiem, lai grupā visu laiku nebuksētu viens otrā un lai šīs lomas varētu funkcionēt telplaikā, bija mentāli diezgan labi jāpārzina otras lomas funkcijas, pat ja “Homo Novus” prezentācijā mēs dejojot lomas nemainījām. Mēs arī diezgan ātri vienojāmies, ka pamatu apguves procesā pieturēsimies pie izvēlētajām lomām, tāpat arī galvenokārt dejosim ar projekta īstenošanai izvēlēto dejas partneri un “netrakosim” ar partneru maiņām. Lai vai kā, nodarbību laikā dejas partneru maiņas ik pa laikam tomēr notika.  

Divi no grupas dejotāju tandēmiem ir pārī arī dzīves līkločos, un kopumā grupas dinamikas niansēs bija iesaistīti trīs reālās dzīves pāri – manuprāt, tas ir interesants sociāls aspekts. Un, kā jau jebkurā grupas dinamikā, dažādas motivācijas spēlēja savu lomu, ietekmēja grupas mikro- un makroklimatu. 

Tango kluba biedriem šī raksta tapšanas sakarā lūdzu atbildēt uz dažiem jautājumiem par viņu pieredzi. Atbildes ir atspoguļotas anonīmi, bet tika saņemtas gandrīz no visiem prezentācijā iesaistītajiem dejotājiem.

Kas tev šajā tango apguves procesā bija visizaicinošākais?

“Pieņemt sevi kā sekotāju, ņemot vērā to, ka līdzšinējā pieredzē es vienmēr esmu bijis kā maskulīni prezentējošs līderis.”

“Man kā sekotājai bija diezgan sarežģīti nodot kontroli kādam citam, uzticēties, ka mēs neietrieksimies sienā vai citā pārī, un nebūt drošai par nākamo soli. Parasti ikdienā es visu kontrolēju, man patīk visu zināt un visu plānot. Šeit man nācās ļauties, ļaut otram cilvēkam uzņemties vadību. Tas bija gan izaicinoši, gan kā jauna pieredze arī pamācoši un iedvesmojoši vienlaikus.”

“Domāju, ka mani visvairāk pārsteidza tas, cik ļoti manas mainīgās smadzenes liek pieņemt sevi un to, kā es sastopos ar pasauli, kas ietver arī manu darbu – šoreiz deju. Es cerēju uz kopību, un tā noteikti bija, es cerēju uz jaunām prasmēm, un tās es arī ieguvu. Protams, bija interesanti arī redzēt, kā projekta laikā pilnveidojās mana partnere. Pēdējo queer darbu mēs veidojām kopā pirms diviem gadiem, un, manuprāt, viņai bija izaicinājums šo darbu uzņemties vienai, pieturoties pie saviem lēmumiem. Tāpēc arī man brīžiem bija grūti sniegt viņai atbalstu ar lielu pacietību, bet beigās tas patiešām atmaksājās.”

“Vislielākais izaicinājums man bija izzināt sekotāja lomu. Savā dejošanas pieredzē es vienmēr esmu bijis līderis, tāpēc vēlējos izaicināt sevi un izmēģināt jaunu lomu. Šajā procesā es sapratu, ka patiešām ir iespējams ļauties un akli sekot (burtiski), jo, manuprāt, vislabāko sekošanas pieredzi es guvu, kad dejoju ar aizvērtām acīm. Es varēju uzticēties vadītājam un dziļāk sajust viņa ķermeņa valodu. Tā brīvības sajūta un ļaušana smadzenēm it kā atpūsties bija patiešām atsvaidzinoša.”

“Deja ar disciplinētu brīvības/labsajūtas ritmu un gaitu. Grūtākais šajā procesā bija sevī atbrīvot sagatavoto interpretāciju, ekspektāciju un emociju par deju un dejas ritmu, kā arī iegūt uzticību un drošības sajūtu no partnera. Jutos neērti, bet ar katru mēģinājumu sev teicu – iespējams, ka satraucies un baidies lieki. Līdz finālam bija 80% pārliecība un miers, ka esam uzticīgi pieklājīgs tandēms.”

Kas ir aizraujošākais, ko šajā procesā uzzināji, iemācījies par sevi?

“Ka es jūtos ērti ar savu ķermeni, seksualitāti un pašizpausmi. Ka man patīk dejot tango, man izdevās atmodināt savu radošo skatuves personību.”

“Tas, ka es izturos daudz brīvāk attiecībā uz dzimumu. Pirms dažiem gadiem bija pavērsiens, kad es diezgan stingri izturējos pret sevi saistībā ar to, kā sevi prezentēju, jo, šķiet, tikko biju samierinājusies ar sevi un ar to spēlējos tikai drag procesa laikā. Tomēr šoreiz man likās ļoti patīkami maigi, ka šo stingrību sevī vairs neizjūtu tik spēcīgi.”

“Domāju, ka es sapratu, ka patiesībā esmu kontroles maniaks, un sapratu, cik daudz miera var gūt, vienkārši ļaujoties un uzticoties plūsmai. Šis projekts man arī parādīja, ka “gay audacity” ir reāla. Iemācīties jaunu deju no nulles un uzvest šovu tik īsā laikā – apbrīnojami!”

“Stereotipi bija iesēdušies kā veci, apsūnojoši mieti. Vēlme bija dzirdēt ātru, skaļu un dramatisku mūziku, redzēt šova elementus, bet šeit ar maigumu, diskusiju un pieklājību tika pasniegta alternatīva. Alternatīva, kura lika bez iekšējo “tarakānu” pretošanās pieņemt realitāti, ka var arī šādi un vari būt, kas esi. Esi tu pats un baudi šo mirkli. Atziņa, kura skan un skan, par sevi atgādināja vēlreiz: vecumam un dzimumam nav nozīmes. Ja vēlies kaut ko, ej un paņem.”

 Vai ir vēl kas, kas tev šķiet interesants/ būtisks/ iedvesmojošs, ko vēlies pieminēt par savu pieredzi?

 “Tas bija neparasts veids, kā stiprināt saikni ar manu partneri. Šī pieredze radīja drošu telpu, kurā es varēju atklāt savu  identitāti bez nepieciešamības izlikties.”

“Es pārdzīvoju veselu emociju gammu: prieku par veiksmīgiem pirmajiem soļiem, nogurumu no mēģinājumiem, bailes, ka nepaspēsim laikā, satraukumu par uzstāšanos, prieku par veiksmīgu prezentāciju, skumjas, ka viss beidzās, un pateicību par to, ka man bija šāda pieredze, un par cilvēkiem, kuri bija kopā ar mani. Tā bija lieliska pieredze, un es labprāt to darītu vēlreiz.”

“Tas, ko es vēl ņemšu sev līdzi no šī projekta, ir stratēģija, kā veidot jaunus kontaktus uz deju grīdas, kopējot citu cilvēku deju kustības. Tas bija patiešām jauks vingrinājums, kas palīdzēja būt atvērtam un arī paļauties uz citu atbalstu, kad jūties neērti un vientuļi. Vēl viena interesanta tēma, ko varēja apgūt, bija līdzvadīšana. Lai gan es biju sekotāja lomā, man bija ļoti jautri komunicēt ar partneri, izlemt, ko es vēlos darīt, dodot arī pamudinājumus. Es uzzināju, ka tango ir deja, kurā tas ir patiešām atļauts. Īsts dialogs starp dejotājiem.”

“Atziņa un patīkamais sev – ka spēju būt fleksibls, atvērts un mainīties. Ka deju kustība ir veids, kā varu izteikt savu sajūtu un nostāju. Spēju pieņemt un novērtēt arī citus. Paldies par deju un kustību – tā turpina kustēties manī un apkārt.”

Es varētu rakstīt daudz un dažādi par to, kā manā realitātē un vīzijās izpaužas mana identitāte, tās seksualitāte, bet “Kvīru tango grupas” kontekstā es atkal jau ik pa laikam jutos kā sieviete-ķirzakaste, jo nebiju pārliecināta, kā spoguļot savu identitāti, un spogulī skatīties nebija laika, bija jāmācās tie soļi. Jau vēlāk sapratu, ka šo nervozitāti, paralēli citiem nervozitātes iemesliem, projicēju jebkurā sociālā dinamikā, jo sociāli visu laiku apšaubu savu vērtību un tiesības iederēties. 

Šī grupa bija brīnišķīga. Un jāsaka, ka šis tango klubs uzlaboja manu iekšējo pašvērtības sajūtu, kuru, atgriežoties Latvijā, kaut kā jau biju paspējusi pazaudēt. Man arī ļoti paveicās ar manu tango partneri Barbaru. Man šķiet, varbūt Barbara saprata manu depresiju, līdzīgi kā Barbaras suns saprot Barbaru – kaut kur dziļāk bezvārdu dimensijās. Mums bija savs vaibs, tā sakot, es to ļoti novērtēju. Atbalstījām viena otru arī dažos neirodažādības izaicinājumos, apgūstot soļu klāstu un cenšoties nofokusēt uzmanību uz tango ritmiem. 

Manuprāt, darba prezentācija Marijas ielā, izbijuša apģērbu veikala telpās ar lieliem skatlogiem tiešām bija maģiski skaista, naiva šī vārda dziļi autentiskā nozīmē un “peldējās” grupas brīnišķīgajā enerģijā. Domāju, ka šī spēcīgā patiesuma atmosfēras starojuma nospiedums bija, pateicoties gan Katrīnas dziļajām rūpēm par grupas nozīmi šajā visā procesā, gan Līvas Blūmas sakomponētajai mūzikai. Mēs visi bijām svinīgi satraukušies, man dejojot ļoti trīcēja kājas, tā publiskas eksponētības brīžos vienkārši vienmēr ir. Jutu, kā Barbara apzināti ar savu ķermeņa būtību palīdz man nomierināties. Es par to daudz esmu domājusi, cik tas ir patiesi skaisti, ka cilvēkiem piemīt šī ķermeniskā empātija. Kaut mēs to vairāk sociāli trenētu nevis kā manipulācijas, bet kā atbalsta rīku. Šādiem nolūkiem tango, manuprāt, ir ļoti labs resurss. Kā jebkurai citai sociālai un kulturālai izpausmei tam būtu jābūt pieejamam ikkatram, kas to vēlas dejot, ar tiesībām dejot tieši tā, kā un ar ko gribas, neatkarīgi no heteronormatīva dzimumu lomu sadalījuma un to uzvedības simboliem, kas iespiedušies sabiedrības apziņā kā kaut kāda norma. Norma nav visu cilvēku pieredzes summa. Es arī slepeni ticu, ka kvīru ir vairāk par tiem “normālajiem”, vienkārši heteronormatīvi cilvēki aizņem vairāk vietas, jo viņiem šķiet, ka tā visa pienākas tikai viņiem – strukturāli, nevienu jau ne par ko nevainoju. Tas tiem ellītes vārtiem un priesterienes lēmumiem.

Foto autors: Andrejs Strokins

*Laima Jaunzema ir māksliniece, horeogrāfe, ķermeņa politikas pētniece. Sieviete ķirzaka, kurai patīk rakstīt un skatīties apkārt.

ATSAUCES:

1. Krēta Jūraka (Krõõt Juurak) – https://kr66t.wordpress.com/about/. Vera Rosnere (Vera Rosner) – https://www.verarosner.at/e/biographie.html.
   
2. Vārdam “milonga” ir divas nozīmes: 1)Milonga ir Argentīnas tango dejotāju pulcēšanās. Jūs dodaties uz to ar partneri vai bez tā, lai dejotu Argentīnas tango un socializētos ar līdzīgi domājošiem tango cienītājiem. Milongas laikā mūzika tiek atskaņota tandās. Viena tanda sastāv no 3–5 dziesmām. Vairumā gadījumu visu tandu dejo ar vienu partneri, ja vien kaut kas nenoiet pavisam greizi – piemēram, nav nekāda savienojuma. Ja tā notiek, ir pieklājīgi turpināt dejot vismaz līdz dziesmas beigām, tad teikt “paldies” un doties atpakaļ uz savu vietu. Ja varat izturēt – ieteicams turpināt dejot līdz tandas beigām; 2)Milonga ir arī viens no trim tango žanriem – tā ir dzīvīga un jutekliska deja, ko bieži dejo, skanot tango mūzikai. Milongas pirmsākumi meklējami Āfrikas un Spānijas kultūru sajaukumā Argentīnā. Pats vārds “milonga” cēlies no afrikāņu vārda “milongue”, kas nozīmē “ballīte”.
3. Discourses of Bisexual Erasure and Invisibility, “Dancing on the Waves or Being Washed Away? Representations of Bisexualities in Liquid Modernity”, Christian Klesse. “Sexual Fluidity”, Lisa M. Diamond (https://en.wikipedia.org/wiki/Lisa_M._Diamond).
4. Lilita ir mitoloģiska personība, viņa tiek uzskatīta par Ādama pirmo sievu ar sievišķi dēmonisku identitāti. Lilita tika izraidīta no Ēdenes dārza par to, ka nepakļāvās Ādamam.