Gunta Bāliņa

2013. gada 16. decembrī Rīgas Kongresu namā viesojās Berlīnes Valsts baletskola, piedāvājot Rīgas skatītājiem Ādolfa Šarla Adāna baletu „Korsārs”.

Ja operas žanrā ir daudz slavenu opusu, tad klasiskā baleta virsotnē noteikti minams A. Š. Adāna balets „Korsārs”. Drīz vien pēc Bairona lieliskās poēmas „Korsārs” radīšanas tas piesaistīja horeogrāfu uzmanību. Ir interesanti izsekot, kā veidojies dejas stāsts par jūras laupītājiem, viņu bezbailīgo vadoni Konrādu, viņa mīļoto meiteni Medoru, Seidu-pašā un daudziem citiem Bairona poēmas tēliem. Ir saistoši izzināt, kā to interpretējuši komponisti un baletmeistari. Bairona romantiskie varoņi visdažādākajās redakcijās pārdejojuši vai visu ievērojamāko operteātru skatuves un nenozūd no tām vēl šodien.

1837. gadā angļu horeogrāfs Albērs (Fransuā Dekombs) iemiesoja „Korsāra” tēlus uz Londonas Karaliskā teātra skatuves. Tomēr šis iestudējums vājās mūzikas dēļ (komponists Bošā) repertuārā noturējās tikai pāris gadu. Skaistām melodijām un dejiskiem ritmiem bagātu muzikālo partitūru „Korsāra” sižetam radīja franču komponists Ādolfs Šarls Adāns. 1856. gadā uz Parīzes operas skatuves baletmeistara Žozefa Maziljē vadībā savas skatuves gaitas sāka balets „Korsārs”. Īpaši daudz „Korsāra” tēlu izveidei devis Žils Perro, kurš, daļēji izmantojot Ž. Maziljē horeogrāfiju 1858. gadā „Korsāru” iestudēja Krievijā, papildinot to ar slaveno  pas d’esclave  dejojumu, izmantojot Pētera Oldenburga mūziku un Mariusa Petipā horeogrāfiju. 1863. gadā „Korsārs” parādījās M. Petipā horeogrāfiskajā versijā, kas tika papildināts ar virtuoziem divertismenta dejojumiem. 1868. gadā balets tika atjaunots un papildināts ar „Dzīvā dārza” ainu, kurā tika izmantota Leo Delība mūzika. Šajā muzikālajā un dejas materiālā M. Petipā eksperimentēja ar dejas simfonizāciju un „Dzīvais dārzs” kļuva par vienu no pirmajiem šāda veida horeogrāfiskajiem darbiem.

Arī Latvijas Nacionālajā operā „Korsārs” iestudēts vairākkārt. 1935. gadā pirmizrādi piedzīvoja H. Tangijevas-Birznieces uzvedums. 1940. gadā „Korsāra” atjaunojumu veica Osvalds Lēmanis, izmainot dažas solistu dejas. 1956. gadā „Korsāra” iestudējumu veica Jevgēnijs Čanga, piešķirot baleta norisei dramaturģiski grodu risinājumu. 1971. gadā (arī 1989. gadā) baletu „Korsārs” ar savu dramatiski aizrautīgo un dejiski atraisīto norisi iestudēja Irēna Strode. 2003. gadā uz LNO skatuves balets „Korsārs” savas gaitas uzsāka Aivara Leimaņa horeogrāfiskajā versijā. Šajā iestudējumā pēc A. Leimaņa teiktā ….Šis nu reiz ir tas balets, kurā parādīsies ne tikai divi vadoši solisti, bet  baleta trupa visā tās krāšņumā.

Kas īsti nosaka šī baleta popularitāti? Pirmkārt – unikālā horeogrāfija. Iestudējuma pas de deux, pas d’esclave  un dažādās klasiskā dejas variācijas kuras prasa no dejotājiem augstu tehnisko sagatavotību un meistarību. Uzmanību piesaista arī dinamiskais un reizē romantiskais sižets ar daudzveidīgo tēlu galeriju. Tajā ņirb pirātu dēkas un cīņas, mīlestības likstas, harēmi un austrumu tirgus. Tas viss ir kā radīts skatīju atpūtai un dejas mākslas baudīšanai.

Pagājuša gada nogalē rīdzinieku vērtējumam pilnu baleta „Korsārs” (3 cēlieni, ieskaitot prologu un epilogu) versiju piedāvāja Berlīnes Valsts baletskolas audzēkņi mākslinieciskā vadītāja prof. Gregor Seyffetr  vadībā. Šī iestudējuma radīšanā bija iesaistīt plašs pedagogu loks. Gribētos atzīmēt repetitoru plašo un radošo darbu pie audzēkņu lomu tehniskās un mākslinieciskās izveides. Atbilstoši austrumu stilam bija veidots skatuviskais ietērps pareizi izvēloties krāsu gammas salikumus dejotāju tērpiem. Iestudējumā bija iesaistīti baletskolas visu vecumu grupu audzēkņi, kuri ar lielu pašatdevi atveidoja tiem uzticētās lomas. Cauri visai izrādei bija jūtams augts profesionāls izpildījuma līmenis, ko skatītāji vairākkārt novērtēja ar skaļiem aplausiem. Gribētos izcelt galveno lomu izpildītājus Medoru (Nemu Kondo), kura demonstrēja augstu izpildījuma tehniku. Konrādu (Shotaro Shimazaki), ar perfektu partnera izjūtu dueta dejojumos. Birbanto (Indra Stark) skatītājus piesaistīja ar pārliecinošu tēla traktējumu. Gulnāra (Rosella Bucci) austrumu sievietes lomā bija dziļi izjusta un pārliecinoša. Vergs (Mihail Belilov) izcēlās ar skaitām ķermeņa līnijām un viegliem lēcieniem. Ceremoniju meistars (Yoh Ebihara) savu tēlu atveidoja atraktīvi ar nelielu humora dzirksti atbilstoši lomai. Izrādi atdzīvināja jaunāko klašu audzēkņi, atveidojot žurku tēlus.

Kopumā gribētos uzslavēt Berlīnes Valsts baletskolas audzēkņus un pedagogus par ieguldīto darbu un uzdrīkstēšanos iestudēt vienu no klasiskā baleta repertuāra tehniski un mākslinieciski grūtākajiem skatuves darbiem. Vēlot Berlīnes Valsts baletskolas pedagogiem un audzēkņiem saglabāt un izkopt profesionālismu, stila izjūtu un augsto skatuves kultūru arī turpmākajos skatuves iestudējumos.