Par Annas Līvas Jangas „Nāras šovu”

21/06/2012

Inga Surgunte

Gadsimtiem ilgi cilvēkiem paticis noraudzīties uz bārdainām sievietēm, ziloņcilvēkiem un jūras vāravām, ko piedāvā ceļojošais cirks vai zoodārzs, lai, no droša attāluma skatoties uz briesmoni krātiņā, izbaudītu neizskaidrojamās, bet patīkamās šausmas, ko raisa tā izskats un uzvedība. Šodien dzird runājam, ka viss, kas mūs šausmina, ir saistīts ar skatītāja paša personības ēnaino pusi jeb to „es”, kuru paši nepazīstam un pat noliedzam. Tādā gadījumā Annas Līvas Jangas Nāras šovs izlaiž ēnu no būra, tā pielīp skatītājam kā zivs smaka un neapzinātas baiļu baudas vietā liek purināties un mukt prom pašam no sevis. Izrādes pieredze ieperinās skatītāja galvā nevis aprobētai mākslai atvēlētajā kambarī, bet absolūti privātā zonā, kas citkārt nodarbojas ar cilvēkattiecību un ķermeņa labsajūtu.

Man nepatika gandrīz nekas no tā, ko darīja Janga un viņas partneris Maikls A. Guerero. Man nepatika lempīgās manipulācijas ar mikrofonu, kas pinās matos, neturējās statīvā un muzicēšanas laikā saņēma pusi no trijstūra skandināšanai paredzētajiem sitieniem. Man nepatika dziedāšana uz fonogrammām, dziedāšana no lapas, netīrā dziedāšana. Jūrnieka dejas manī pamodināja no exit garlaicību, bet zivs plosīšana – flegmatiskas skumjas. Skats ar zemes kaudzē saspraustajām bārbijām izskatījās pēc psihiski nelīdzsvarotu, pāraugušu bērnu ludziņas mēģinājuma. Tehniķu komandas spīdzināšana šova sākumā sagatavoja augsni nebeidzamo vilšanos virknei. Tā bija vienīgā tīrā provokācija, kas savā vienkāršībā, godīgumā un sievišķīgajā atklātībā aprādīja, ka gadsimtu pēc avangarda mākslas ziedu laikiem, skatītāja uztveres robežas stāv, kur stāvējušas, un mākslinieks to pārvietošanai nevar darīt neko citu, kā vien ievainot visus iesaistītos, ieskaitot sevi. Saērcināta amerikāņu grūtniece pret trim uz mutes kritušiem latviešu vīriešiem; bestija pret mirstīgajiem; sieviete bez kājām pret alvas zaldātiņiem; māte pret trim jaunekļiem; mākslinieks pret cilvēku ķermeņu masu ar grūti ietekmējamu smadzeņu darbību. Brīdis, kurā izbeidzās spurdzieni un iestājās kolektīva neērtības sajūta, pat sāpes, ieklāja cilvēcisku fonu, tādu kā nelielu atvainošanos par sekojušajiem eksperimentiem ar cilvēka fiziskās un emocionālās komforta zonas žogiem. (Lasi – „Es jums uztaisīšu operāciju, bet man ir principiāli iebildumi pret anestēziju.”) Tālāk sekoja operācija ar truliem instrumentiem, kas intelekta un vārdu līmenī jau sen pieņemtos modernās sabiedrības labos nodomus pārbaudīja darbībā; slēdzieni: labāk par anatomiju mums tomēr patīk mākslīgais skaistums un pasaku romantika; mēs ēdam gaļu, bet neapzināmies nogalināšanu; mēs mēdzam smieties, kad ienīstam; mēs pametam telpu, kad nāk virsū briesmonis, bet labprāt smaidīgi nofotografējamies ar viņu, kad tas ir dresēts. Atpakaļ būrī, ēna!

Atgriežoties no izrādes, man likās, ka mājās ož pēc zivīm. Atvēru logu, un no āra saskrēja asa zivju paviljona smaka. Nolēmu pieņemt to kā mākslas radītu efektu, par spīti Daugavas un kaiju tuvumam, kas mudināt mudināja noticēt sajūtām. No rīta modos ar svaigu galvu un svaigu gaisu, kas arī smaržoja pēc svaiga gaisa. Izrādes iespaids gan nav tik viegli izvēdināms.

P.S. Kā gribētos redzēt A. L. Jangu dejojam! Runā, ka arī to viņa prot.

Komentāri

Komentēt

Thank you! Your submission has been received!
Oops! Something went wrong while submitting the form.