Liene Pavlovska

Izrāde “Es eju ārā dārzā” informatīvajos materiālos pieteikta kā vizuāla izrāde. Ir forši, ka Latvijas teātra vidē ienāk arvien vairāk eksperimentu un mēģinājumu tādas veidot. Šīs izrādes autori un inscenētāji ir horeogrāfi – mākslinieki Rūdolfs Gediņš un Elīna Gediņa, autori un izpildītāji – Āris Matesovičs, Agnese Bordjukova, Ģirts Dubults, Roberta Gailīte, vizuālā māksliniece – Pamela Butāne, dramaturgs – Klāvs Mellis, komponists – Kārlis Tone, gaismu māksliniece – Nikola Suhareva, producente – Ance Strazda. Izrāde ir pēdējais darbs, kas uzvests teātra trupas “Kvadrifrons” telpās Zeļļu ielā. Izrāde ir krietni īsāka vai, vismaz reizē, kad to apmeklēju, bija īsāka nekā norādīts “Biļešu paradīzes” mājaslapā, tomēr – tās garums bija tieši laikā. Tā sastāv no četriem izrādes autoru un izpildītāju personiskiem stāstiem, pēc izrādes aprakstā lasītā, “par savām ambīcijām un izvēlēm, lēmumiem un rīcībām, kāroto un sasniegto atzinību un potenciālo nemirstību, atklājot ne tikai visdrosmīgāk spertos soļus, bet arī sīkumus un ikdienišķas detaļas. Izrādes veidotājiem “iziešana dārzā” apzīmē lēmumu mainīt savas dzīves līdzšinējo kursu un rīkoties. Radošā komanda ir iedvesmojusies no mīta par Ahileju, kura ceļš caur dzimšanu, karagājienu, šaubām, atriebību, triumfu un nāvi darba veidotājiem palīdzējis domāt par savu ikdienu kā epohālu notikumu virkni, kur katra ēdienreize ir mielasts, katra nojauta – pareģojums, katra neērtība – pārbaudījums un katra pārbaudījuma izturēšana – varoņdarbs. Nekas nav nieks, un visam ir nozīme”.

Izrāde tiek konstruēta no četru uz skatuves redzamo dalībnieku personiskajiem stāstiem. Intervijās un reklāmas materiālos tiek uzsvērts Rūdolfa Gediņa stāsts, kā citāts veido izrādes nosaukumu: “Es eju ārā dārzā.” Izpildītāju personiskie stāsti mani spēcīgi aizkustināja. Robertas Gailītes stāsts šķita maigs un pievilcīgi tīneidžerisks. Izrādes scenogrāfija tā laikā veidojās kā balti kalni, kas auga augstāki un augstāki, dejotāja ar tiem sadarbojās un centās uz tiem snaust. Šis stāsts ir saistošs savā mīļumā. Agneses Bordjukovas deja, rokās turot melnas, garas kāpnes, un dejas otrā daļa, kas šķiet kā metafora – kāpnes debesīs –, bija ekspresīva. Es viņai patiesi jutu līdzi un satraucos, lai viņa nenokrīt, rāpjoties arvien augstāk un augstāk. Izrādes augstākais punkts man bija Ģirta Dubulta burvīgā deja. Šeit arī bija dzirdams visprecīzākais un trāpīgākais izrādes teksts: “Es jums tagad dejošu.” Ģirta stāstā jūtama arī laba deva pašironijas, šķiet, tas nedaudz iesmej par pašas izrādes struktūru, kur katrs no māksliniekiem skatītājam piedāvā tādu kā nelielu solo numuru. Ir tik forši, kad savienošanās ar mākslas darbu notiek, un šajos trīs īsstāstos brīžiem šī satikšanās patiešām notika! 

Lai gan kopumā esmu patiesi priecīga, ka šī izrāde tapusi, turpmākajās rindkopās aprakstīšu tās, manuprāt, problemātiskos aspektus, kas, veidojot šī raksta uzmetumu, uzstājīgi neatstāja manu prātu. Atsauksmes sociālajos tīklos un recenzijas par “Es eju ārā dārzā” ir pārsvarā uzslavējošas. Iesaku jums izlasīt Ditas Jonītes recenziju “Nekas nav nieks. Recenzija par “Kvadrifrona” iestudējumu “Es eju ārā dārzā””,[1] kas forši apraksta izrādes pozitīvās puses, kā arī  poētisko un trāpīgo Kitijas Balcares recenziju “Saburzītā baltā lapa. Izrādes “Es eju ārā dārzā” recenzija”. [2]

Neskatoties uz aizkustinājumu par katru stāstu atsevišķi, izrādes stāsti šķita pārāk acīmredzami sasieti kopā, izrāde nešķita plūstoša un viengabalaina. Šķiet, Āris Matesovičs iejutās “teicēja” lomā, kas daļēji arī veica stāstu savienotāja funkciju. Vai viņa tēls domāts komisks? Teksti bija lielākoties vispārīgi un, manuprāt, lieki (ar izņēmumu – Āra personiskais stāsts bija aizkustinošs). Vārdi šķiet dikti skopi, kad savienojas ar daudznozīmīgu kustību. Negribas apšaubīt Klāva Meļļa darbu, jo varu fanot par viņa kopdarbiem ar mākslinieci Līgu Spundi. Bet šeit, manuprāt, izrāde būtu ieguvusi, ja Klāvs izvēlētos iet ne to vieglāko ceļu – veidot dramaturģisku darbu, nepaļaujoties uz vārdiem. Neskatoties uz katra mākslinieka veidotā stāsta potenciālu, tas aprāvās, un izrādes kopējais stāsts šķiet diezgan pliekans un virspusīgs.

Izrādes scenogrāfiju radio “Naba” raidījumā “Kūl” Rūdolfs un Elīna Gediņi apraksta kā lielo baneri.[3] Šis mani pamatīgi samulsināja. Līdzīgi būtu, ja Homo Novus izrādītās Wauhaus kolektīva burvīgās “Zibdejas” scenogrāfija būtu informatīvi aprakstīta kā lielais, melnais plastmasas maiss. (Starp citu, “Es eju ārā dārzā” spēcīgi jūtamas Homo Novus 2021. gadā izrādītās mākslinieces un horeogrāfes Ingri Fiksdālas izrādes “Diorāma” un šogad izrādītās starpdisciplinārā mākslas kolektīva Wauhaus izrādes “Zibdeja” ietekmes.) No vienas puses, šis paņēmiens – scenogrāfiju aprakstīt materiālā – ir tīri uzrunājošs. Tā teikt – sauksim lietas īstajos vārdos. Uz skatuves ir balts baneris. PVC. “Polivinilhlorīds ir termoplastisks plastmasas materiāls ar amorfu struktūru. Šis materiāls ir ļoti ciets, un tam ir augsts elastības modulis. Arī elektriskās īpašības PVC materiālam ir izcilas, sevišķi pie zemām frekvencēm un spriegumiem.”[4] Apraksts jaudīgs. Metaforas līmenī – saskan ar izrādē apspēlēto tēmu. Tomēr šāds izrādes scenogrāfijas apraksts nesaskan ar izrādes aprakstu, ko piedāvā tās veidotāji. Žēl, ka izrādes režisori ar šo scenogrāfijas apraksta izvēli atņem spēku un valodu scenogrāfes darbam. Tomēr, ja scenogrāfijas apraksts, izmantojot materiālu, no kā tā veidota, ir bijis apzināts gājiens, šeit man pietrūkst darba – dziļumā un patiešām ar materiālu, no dramaturģiskās puses. Vai baneris izmantots, domājot par tā pielietojumu reklāmā? Dzīve – reklāmas radīts sapnis kapitālisma sabiedrībā? Vai Agnese Bordjukova, kāpjot pa kāpnēm un izmisīgi cenšoties tikt augšup, vēlas atstāt nospiedumu un redzēt savu vārdu, drukātu uz banera? Agneses Bordjukovas un Ģirta Dubulta stāsti man lika domāt ne tikai par indivīda iekšējo cīņu, cenšoties savas ambīcijas realizēt kapitālisma sabiedrībā (kur atbildība mainīt sevi un vidi ap sevi tiek guldīta uz indivīda pleciem, tiecoties skatīties uz notikumiem atsvešināti un ārpus konteksta), bet arī par indivīda un sabiedrības attiecībām. Agneses caururbjošais skatiens zālē, kamēr viņa centās noturēt smagās trepes, lika aizdomāties par izvēļu nastu, ar ko neizbēgami saskaras sieviete, veidojot savu karjeru un pieņemot lēmumus, kas iet pret sabiedrībā ierastu dzīves gaitu. Ģirta deja mani vedināja aizdomāties par iekšējo brīvību un uzdrīkstēšanos, tomēr attiecībās ar apkārtējo vidi. Viņš veidoja situāciju, kur man tika skaidri norādīta mana – skatītāja – loma. Pats skatīšanās akts kļuva aktīvs, un darbība vedināja domāt par indivīda lomu performativitāti ikdienā saistībā ar attiecībām ar sabiedrību. Tomēr (ceru, ka kļūdaini) sliecos domāt, ka pētījumā balstīta sabiedrības kritika ir vairāk tāda, ko katrs dejotājs ieslēpis savā personiskajā stāstā, nevis izrādes inscenētāju apzināta izvēle, un ka arī tas, ka scenogrāfija intervijās tiek dēvēta par lielo baneri, ir vairāk nejaušība nekā konceptuāls solis. Jebkurā gadījumā augstāk aprakstītajās ainās, manuprāt, vienotā sakabē saslēdzās kustība, telpa, gaisma un skaņa, padarot tās emocionāli iedarbīgas un aizkustinošas. Šķiet, izrādes inscenētājiem pietrūka laika, lai caur atgriezenisko saiti ieklausītos savu sabiedroto – kustību mākslinieku – stāstu atklātajās tēmās. Tām pāri tika uzlikta “cepure” ar inscenētāju stāstu, ko pašā izrādē neatradu.

Domāju, ka neapzināti baismīgs ir izrādes plakāts. Daļēji slēptās ķermeņa daļas un kritušie ķermeņi tik ļoti atgādināja prātam neaptveramos attēlus medijos no masu kapiem Bučā Ukrainā. Krišs Salmanis Latvijas Laikmetīgās mākslas centra un Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja rīkoto “Līdzdalības darbnīcu” ietvaros noritējušā diskusijā “Māksla sarunāties kara laikā”,[5] stāstot par savu festivālā Survival Kit izrādīto mākslas darbu, instalāciju “Pamodini mani, kad viss ir beidzies”, atklāja, ka, darbu veidojot, viņš domājis par šaušalīgajiem attēliem medijos ar plastmasas plēvēs ietītajiem kara upuru ķermeņiem. Mākslas darbs veidojās kā ritmiski kustīgs, apjomīgs vilnis, veidots no plāna plastikāta. Sarunas dalībnieki pieskārās konteksta tēmai – ja šobrīd mēs nedzīvotu laikā, kad mūsu kaimiņvalsti plosa karš, konkrēto darbu būtu iespējams interpretēt citādāk. Tomēr šobrīd dzīvojam laikā, kad Krievija veic brutālu un asiņainu karadarbību Ukrainas teritorijā. Un tas ietekmē to, kā skatos un vērtēju jaundarbus, sevišķi, ja informatīvajā materiālā norādīts: “Radošā komanda ir iedvesmojusies no mīta par Ahileju, kura ceļš caur dzimšanu, karagājienu, šaubām, atriebību, triumfu un nāvi darba veidotājiem palīdzējis domāt par savu ikdienu kā epohālu notikumu virkni,” un kur plakātā attēlota šķietami nedzīvu ķermeņu kaudze. Iespējams, izrādes plakātā bijis plānots atainot, piemēram, sarkastisku joku par “kritušajiem eņģeļiem”, tomēr es – skatītājs – uz plakātu skatos līdz ar savu šībrīža pieredzi, sajūtām un, ņemot vērā attēlus un informāciju, kas atrodas ap mani. Un, manuprāt, “Es eju ārā dārzā” plakāts kā joks nebija izdevies. 

Izrādi skatoties, man izteikti pietrūka scenogrāfes – mākslinieces Pamelas Butānes – “stāsta” un viedokļa, un šķiet, ka šoreiz grūti pie šī trūkuma meklēt vainu scenogrāfes darbā. Drīzāk domāju, ka, neskatoties uz daudzsološo un uzteicamo radošās komandas vēlmi radīt kopdarbu, Latvijas teātra videi diemžēl raksturīgi ierasti scenogrāfe, vismaz no malas lūkojoties, nav bijusi pilnvērtīgi iesaistīta izrādes veidošanas procesā. Izrādes vizualitāte ir vairāk formāla, nevis tāda, no kuras top un attīstās stāsts, ko es nudien sagaidu, ja reklāmas materiālos lasu – vizuālā izrāde. Šobrīd izrāde ir tikpat vizuāla kā jebkura cita izrāde, kur uz skatuves ir scenogrāfija. Manuprāt, lai lietotu šo apzīmējumu, vizualitātei tomēr būtu jābūt dramaturģijas ierosinātājam un virzītājam. Līdz ar scenogrāfes darbu arī par skaņas un gaismas mākslinieku veikumu varu minēt tikai to, ka bija profesionāli. Pēc pieredzes, redzot hierarhiju vai normu patiesi izaicinošus darbus, ir skaidrs, ka katram māksliniekam ir dota balss. Šo izrādi gaidot, biju, sevi maldinādama, izfantazējusi, ka tā būs tieši šāds darbs. Ir apsveicami, ka horeogrāfi strādā ar vizualitāti. Rūdolfs un Elīna Gediņi ar laiku, iespējams, spēs runāt vizuālā valodā, jo potenciāls tur noteikti ir. Šķiet, ka “Es eju ārā dārzā” Ahileja papēdis ir top-down hierarhijas piegājiens darba tapšanā. Komanda bija acīmredzami profesionāla un laba, un būtu bijis forši redzēt, ko tā būtu spējusi paveikt patiesi kopā. 

Jāuzteic izrādes izpildītāju fiziskais spēks un pilnīgā nodošanās izrādes radīšanas procesam. Tā ir fiziski smaga un acīmredzami – arī potenciāli nelielas kļūdas gadījumā – veselībai bīstamu darbību pilna. Tomēr arī šeit man jājautā – vai izpildītāju pakļaušana fiziskas savainošanās riskam var būt jebkāda mākslas darba vērta?

Visādā ziņā, rakstot šo tekstu, sapratu, ka ir ļoti grūti rakstīt, ja izrāde likusi vilties. No šīs izrādes gaidīju daudz, un, iespējams, tamdēļ arī “savīlos” vairāk nekā gribētos. Es gan ceru, ka jūs uz izrādi aiziesiet, un droši drīkstat domāt, ka es esmu bijusi “pārāk piekasīga” un ka man galīgi nepiekrītat.

Attēls: foto Agnese Zeltiņa, izrādes publicitātes foto.

[1] https://www.delfi.lv/kultura/news/theatre/nekas-nav-nieks-recenzija-par-kvadrifrona-iestudejumu-es-eju-ara-darza.d?id=54879494

[2] https://www.lsm.lv/raksts/kultura/teatris-un-deja/saburzita-balta-lapa-izrades-es-eju-ara-darza-recenzija.a482681/

[3] https://www.lsm.lv/raksts/kultura/teatris-un-deja/skaisti-jo-gruti-elina-un-rudolfs-gedini-stasta-par-izradi-es-eju-ara-darza.a478341/

[4] http://www.industriplasts.lv/materiali/materiali-rupniecibai/vispareja-pielietojuma-plastmasas/polivinilhlorids-pvc/

[5] https://lcca.lv/lv/lidzdalibas-darbnicas/maksla-sarunaties-kara-laika–diskusija/