Piedāvājam trīs autoru – Ditas Jonītes, Sabīnes Silas un Lauras Jasmanes – mini recenzijas par trīs Starptautiskā Baltijas baleta festivāla notikumiem: koncertizrādi “Janīnai Pankratei – 100. Vakar, šodien, rīt…” Rīgas Latviešu biedrības namā, “eVolution Dance Theater” (Itālija) izrādi “Blu Infinito” VEF Kultūras pilī un “Quorum ballet” (Portugāle) izrādi “Correr o fado“, kas norisinājās Latvijas Nacionālās operas Jaunajā zālē. 

Koncertizrāde “Janīnai Pankratei – 100. Vakar, šodien, rīt…”

Dita Jonīte*

Tā bija brīnišķīga doma – Starptautiskā Baltijas baleta festivāla ietvaros atcerēties un pieminēt horeogrāfi Janīnu Pankrati! Patiešām ieientriģēta gaidīju šo atceres koncertuzvedumu Rīgas Latviešu biedrības nama Lielajā zālē 20. novembra pēcpusdienā. Lasot aculiecinieku piezīmes, runājot ar bijušajiem Pankrates dejotājiem un domājot par baletmeistares radošo dzīvi, es varēju tikai iztēloties, kāds būtu iespaids, vērojot viņas darbus dzīvajā tuvplānā. Veltījuma koncerts solīja kaut nelielu iespēju pieskarties Janīnas Pankrates fenomenam.  

Koncerta programma nosacīti bija sadalīta četrās daļās, katru no tām veltot vienai būtiskai Janīnas Pankrates darbības šķautnei. Pirmajā sadaļā piecas baleta mākslinieces izdejoja fragmentus no lomām, ko Janīna Pankrate savulaik dejojusi Latvijas Nacionālajā operā un baletā. Par pašu Janīnu Pankrati šajā daļā uzzinām maz, taču redzams, ka visdrošākā šajā kompānijā jutās Sabīne Strokša – stabila, nobriedusi personība, viņa jūt telpu un labi apzinās notikuma kontekstu. Pieļauju, ka šī sadaļa vairāk tika mērķēta uz vecākās paaudzes publikas daļu, kas Janīnas Pankrates deju savulaik redzējusi klātienē. Un skatītāju zālē, šķiet, bija tikai dejotāji – gan bijušie, gan tagadējie operas un operetes trupu dejotāji.

Nelielu mulsumu un mazu neveiklību pēc pirmās daļas radīja koncerta veidotāju vēlme runājamos tekstus sadalīt starp vakara vadītāju Edgaru Raginski un abām koncerta režisorēm Litu Beiris un Regīnu Kaupužu. Runājamo tekstu šādam atceres pasākumam pirmajā sadaļā likās par daudz. Varbūt lielāks efekts būtu panākts, ja abas mākslinieces spētu tieši reaģēt uz piecām¹ Janīnas Pankrates savulaik dejotajām lomām, komentējot videosižetus vai pamatojot koncertnumuru izvēli. Iespējams, tāpēc spilgtāk atmiņā tagad palicis Sandras Vītolas personīgais vēstījums citā koncerta sadaļā – atceroties sadarbību ar Janīnu Pankrati periodā, kad horeogrāfe darbojās Operetes teātrī.

Ļoti emocionāla un paradoksālā kārtā (jo ierakstā) pati spēcīgākā šīs koncertprogrammas daļa izrādījās tā, kuras uzmanības fokusā bija Pankrates iestudējumi opernamā. Te bija vairāki mazi horeogrāfiju iestudējumi Nacionālā baleta mākslinieku sniegumā un vairāki fragmenti no videoarhīviem. “Dzīvajā” aizkustināja gan Nikas Judincevas un Kārļa Cīruļa ar dziļu nopietnību interpretētais darbs “Pūt, vējiņi!”, gan izjustais “Ave Maria” Jetes Lakučas un Eidena Viljama Konefrija duetā, ilustrējot horeogrāfes Pankrates spēju un talantu būt sava laikmeta epicentrā. Taču par emocionālo kulmināciju personīgi man kļuva videoarhīva materiāls, kurā dokumentēta horeogrāfiskā miniatūra “Liktenis”. Lai arī bēdīgā vizuālā kvalitātē (kāda nu bija tā krāsu televīzijas tehnika tolaik…, bet cik labi, ka vismaz tik daudz mums palicis!), Zitas Errs un Aivara Leimaņa duetā bija nojaušams kas patiesi dramatisks. Horeogrāfijā iespējams sajust to, kas horeogrāfei un izpildītājiem tobrīd bija svarīgi, tā bija brīnumaina mūzikas izgleznošana kustībā, ceļojums laikā un emocionālajā pieredzē. Būtībā viss no videoarhīviem demonstrētais, dokumentālajās liecībās atrastais un koncertuzvedumam īpaši restaurētais būtu pelnījis īpašu manifestāciju – grodā un izzinošā dokumentālajā filmā. Guntas Bāliņas veidotais koncertprogrammas scenārijs būtu lielisks filmas atspēriena punkts. 

Lai gan Janīnas Pankrates vārds viskošāk savulaik izskanēja saistībā ar viņas darbību operetē un rēviju programmās, šī darbības posma attēlojums šodien, uzdevumus uzticot Rīgas Baleta skolas, Tāļa Sila Dejas akadēmijas audzēkņiem un “Riga City Jazz Dance” dalībniecēm, izskatījās tikai pieticīgi. Starp deju numuriem ievītās operešu ārijas (solisti Anta Jankovska, Nauris Indzeris) šķita neveiklas, un tāpat gluži no cita pasākuma iemaldījusies šķita sadaļa “Mūsdienu horeogrāfu iestudējumi”, kas savā laikmetīgumā stipri atpalika no Pankrates 80. gados radītās “uguņošanas”. 

Tomēr pēc koncertprogrammas mājās devos ar sajūtu, ka līdzi nesu kādu īpašu dārgumu – piedzīvotos emocionālos mirkļus, tuvplānā ieraugot Janīnas Pankrates laiku.

Pārsteiguma dzirksts jeb izbrīns pirmajā ceturtdaļstundā. Par izrādi “Blu Infinito”

Sabīne Sila**

Deju kompānijas “eVolution Dance Theatre” izrāde “Blu Infinito” pirmizrādi piedzīvoja 2021. gadā trupas dzimtenē – Romā. Kompāniju dibinājis amerikāņu mākslinieks Entonijs Heinls (Anthony Heinl), kuru raksturo kā horeogrāfu ar bezgalīgi radošu un novatorisku risinājumu pilnu domāšanu. “Blu Infinito” ideju sistēma balstīta dejotāju un tehnoloģiju mijiedarbībā, vienlaikus graujot gravitācijas likumus. Tulkojumā no itāļu valodas blu infinito nozīmē “bezgalīgi zils”. Varētu teikt, ka šis vārdu savienojums “atbrīvo rokas” izrādes horeogrāfam un režisoram, jo tas simbolizē robežu neesamību, tālumu un nepārredzamību jeb to, par kā pareizību un precizitāti mēs neesam pārliecināti. 

Sākoties izrādes abiem cēlieniem, skanēja brīva, nesamākslota mūzika, kas, papildinot vizuālos elementus, radīja sajūtu, ka tiekam iegremdēti mums nepazīstamajā zemūdens pasaulē. Lai gan priekšspēles bija daudzsološas, tomēr kopumā izrādes mūzika radīja priekšstatu, ka tā izvēlēta, nemanot vai neapzinoties kustību kompozicionālo raksturu, piemēram, man nesaprotama ir izvēle plūstošām, “peldošām” kustībām pievienot ritmiski nesaskanīgus elektroniskās vai hip-hop mūzikas žanrā balstītus skaņdarbus. Manuprāt, horeogrāfa iecerētā koncepcija jeb vēlme “ievilkt” skatītāju zemūdens pasaulē būtu bijusi veiksmīgāka, ja tiktu izmantots laikmetīgāks muzikālais materiāls, jo pakāpeniski radās sajūta, ka atrodos neformālā pasākumā, “burziņā”, kura mērķauditorija ir pusaudži vai jaunieši. 

Par dejas teātra izrādi “Blu infinito” liedz dēvēt pilnvērtīga kustību kompozicionālā risinājuma trūkums. Dejotāju, akrobātu, iluzionistu un vingrotāju tehniskais izpildījums nenoliedzami aizrāva ar bezgalīgu vijīgumu un augsti vērtējamu spēju demonstrēt veiklo horeogrāfiju, tomēr vienīgie priekšnesumi, kas tiešām uzrunāja, bija divdejas. Ar kustību, digitālo tehnoloģiju un tehnisko paņēmienu savienojumiem tās radīja ticību pārdabiskajam jeb tam, ka pacēlienos dejotāji zaudē gravitācijas vilkmi un spēj neierobežoti pārvietoties telpā. 

“Blu Infinito” scenogrāfijas lāzertehnoloģijām un gaismām nepieciešamā brīvība tika “iespiesta” VEF Kultūras pils salīdzinoši nelielajās telpās, kā rezultātā zuda iecerētais plašums un, iespējams, arī kvalitāte. Brīžiem digitālo tehnoloģiju radītie efekti bija tik spilgti, ka radās vēlme aizvērt acis. Taču šis noteikti nav pārmetums organizatoriem, jo saprotams, ka skatuves telpu piedāvājums Latvijā neatbilst pieprasījumam.

“Blu Infinito” vēlme un spēja eksperimentēt perfekti iederas Starptautiskā Baltijas baleta festivāla moto – “No klasikas līdz avangardam” – un iemieso festivāla futūrismu, novatorismu un radošumu, kas izpaužas, sevī apvienojot dažādus skatuves mākslas žanrus. Ja rastos iespēja redzēt “Blu Infinito” atkārtoti, tad, balstoties izrādes spilgti vizuālajos risinājumos, to viennozīmīgi ieteiktu apmeklēt ģimenēm ar bērniem. 

Sadzīves eksotika. Par izrādi “Correr o fado”

Laura Jasmane***

Portugāles tradicionālās mūzikas fado pieminēšana izrādes “Correr o fado” nosaukumā nenoliedzami spēj piesaistīt arī to publiku, kura par dejas izrādēm ierasti neinteresējas. Tas nav slikti. Tāpat kā mazliet trivializēt un teikt, ka fado – tas ir eksotiski un saulaini. Tomēr viegli samulsina “Quorum ballet” trupas horeogrāfa un mākslinieciskā vadītāja Daniela Kardoso pirms izrādes paustā atzīšanās, ka “Correr o fado” veidota speciāli ārzemju auditorijām. Vai tas nozīmē, ka izrādes bāze – laikmetīgā baleta un fado savienojums – ir mēģinājums ilustrēt un horeogrāfiski atšifrēt fado tiem, kurus no tā šķir valodas un kultūras plaisa? T.i., “Correr o fado” ir fado versija tūristiem? Lai gan uz šādu domu varētu vedināt horeogrāfijas ilustratīvisms, fado netulkojamība šajā izrādē tomēr uzvar. 

“Correr o fado” ritms ir pielāgots fado skaņdarbu formai: tās ir laikmetīgā baleta etīdes, kuru galvenā tematika ir universāla – mīlestība, cilvēka attiecības ar sevi, otru, savu ķermeni. Tai skaitā arī sievišķā un vīrišķā attiecības, kuras kļūst par izrādes galveno vadmotīvu. (Ja jau visas dziesmas ir par mīlestību, vai tad būtu greizi teikt, ka visas dejas ir par mīlestību?) No vienas puses, dejotāju – trīs sieviešu un trīs vīriešu – tēli ir absolūti tradicionāli. Dejotājām ir romantiskas kleitas un izlaisti mati, viņas vienlaikus spēj būt maigas, tomēr spēcīgas un koķetas, lai viltīgi savaldzinātu vīriešus, kuri izrādē līdzinās gan uzticamiem partneriem, gan nešpetniem puišeļiem. Tomēr “Quorum ballet” trupas dejotāji šīs lomas izpilda tik dabiski un enerģiski, ka šādi attiecību modeļi nekļūst par laikmetīgajam baletam nepiemērotu klišeju. Šīs ekspresīvās, enerģiskās, sadzīviskās saspēles, kuras manā iztēlē varētu notikt arī pie netīras trauku kaudzes virtuvē, ir mākslinieku dabā, skaidri ļaujot pamanīt tieši viņiem – dejotājiem no dienvidiem – piemītošu dejas mentalitāti. Šeit nav minimālisma un introvertuma, kuru bieži var pamanīt vietējo horeogrāfu darbos, plašiem žestiem, lēcieniem, virtuoziem, akrobātiskiem pacēlieniem piepildītā horeogrāfija, kura dejā iekļauj absolūti visu ķermeni, izaicina dejotājus, kuri ar uzdevumu lieliski tiek galā. Rezultāts, iespējams, ir vislabākais, ko ārzemju trupa ar mērķi izdejot kaut ko “savu” spēj radīt –  secinājumu, ka pat ar vienlīdz spēcīgu klasiskās dejas tehniku un drosmi mūsējie tā tomēr nevarētu.  

Veiksmīgais tradicionālā un laikmetīgā savienojums pamanāms arī izrādes scenogrāfijā, kura oriģināli apspēlē vienu no Portugāles simboliem – azuležu jeb pie mums daudz praktiskākā kontekstā pazīstamās flīzes. Tiesa, Rīgā skatītā izrādes versija, iespējams, ir scenogrāfiski un arī saturiski nepilnīga, jo internetā pieejamie materiāli liecina, ka ierastajā izrādes variantā nozīmīgs elements ir arī ūdens, ar kuru pildīti uz skatuves esoši caurspīdīgi konteineri. Varu vien iedomāties, ka tas, iespējams, ir iemesls Latvijas Nacionālās operas Jaunajā zālē  rādītās versijas mulsinošajam garumam – tā sastāv no divām daļām ar starpbrīdi, tomēr otrā daļa apraujas negaidīti ātri un dramatiski nepapildina pirmo. Tiesa, fado mūzikas vienveidība divu daļu garumā spēj nogurdināt, tāpēc izrāde beidzas tieši laikā, lai“Correr o fado” pieredzi varētu definēt kā gaumīgu eksotiku, kas neaicina šķetināt, bet vienkārši baudīt.   

*Dita Jonīte ir dejas un teātra kritiķe, “Dance.lv” žurnāla redkolēģijas locekle, LU LFMI Mākslas zinātņu nodaļas zinātniskā asistente.

**Sabīne Sila ir Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas 4.kursa studente.

***Laura Jasmane ir Dance.lv baleta nozares redaktore, bijusi baleta māksliniece Latvijas Nacionālajā baletā, pašreiz studē filozofiju un cenšas rakstīt.

ATSAUCES

1.  Pirmajā koncerta sadaļā tika dejota Kitrijas variācija no baleta “Dons Kihots” (Annija Kopštāle), Varvaras variācija no baleta “Dakteris Aikāsāp” (Justīna Teličena), Marijas variācija no baleta “Bahčisarajas strūklaka” (Emma Lagūna), Laurensijas variācija no baleta “Laurensija” (Paula Lieldidža-Kolbina) un Franciskas variācija no baleta “Pie zilās Donavas” (Sabīne Strokša). 
2.  Iļjas Vlasenko “Pavasara pa de deux” un Alises Košeļevas “What is hip? Feat”.