Santa Grīnfelde*

Te nu es esmu, ierauta savādās svārstībās “starp moderno entuziasmu un postmoderno ironiju, starp cerību un melanholiju, starp naivumu un zināšanu, empātiju un apātiju, vienotību un daudzveidību, totalitāti un fragmentāciju, tīrību un neviennozīmību”¹,  cerībā ietērpt vārdos savu laikmetīgās dejas izrādes “Aizsācēji un iesācēji” pieredzi.

Procesi pirms

Ir 2023. gada 11. marts, dodos uz izrādi. Karš Ukrainā turpinās – 381.  diena. Gaidu plkst. 22.00, kad skatīšos “Feigin Live”, ar skumjām secinu, ka nu jau tā ir tradīcija – vairāk nekā gada garumā sekot, kas notiek frontē. Rīgas ielās smaržo pēc atkušņa. Fonā fizisks un mentāls nogurums, darba nedēļa noslēgusies. Ir satraukums, kāda būs izrāde, vai pietiks dukas to uztvert. Klusi piezogas doma, nē, tā drīzāk izjūta, ka es daru daudz par maz, lai palīdzētu Ukrainai, bet uzdrīkstos iet baudīt mākslu. Grasos jau ieslīdēt lauciņā “kāda jēga mākslai, kad notiek karš, un vispār…”. Uzvirmo dusmas, naids, vainas un spēcīga bezpēcības izjūta, tad jūtu orķestrī iesāk džinkstēt arī bažas par gaidāmo izrādes pieredzi. Ja nu man nepatiks, nederēs? Psihe netur jūtu slodzi, pārslēdzos uz citu stimulu. Austiņās skan gandrīz nejauši Apple Music  izvēlēta dziesma – Harija Stailza “Watermelon Sugar”. Ieelpoju, uzmanību piesaista lillīgi rozā nams uz Tallinas ielas. Nofotografēju to automātiski, bez īpaša nolūka. Cik spēka, noskaņojos apzinātībā balstītos principos – uzmanībai, atvērtībai, ieinteresētībai. Ļauties pieredzei ar labvēlīgu prātu. Satraukums.Iepējams, tas, ko es piedzīvoju tagad un vēl nezinu, ka piedzīvošu arī izrādes laikā, kura sāksies pēc 22 minūtēm, ir metamodernisma ontoloģiskais paradokss – oscilācija. “Grieķu val. ‘meta-‘ ‘ar’, ‘starp’ un ‘aiz’. Meta – oscilācija, svārstīšanās, šūpošanās ar un starp nākotni, tagadni un pagātni, šeit, tur un kaut kur, ar un starp ideāliem, prāta uzstādījumiem un pozīcijām.”²

Ja man vienā rindkopā jādefinē izrādes pieredze tad, izrādē “Aizsācēji un iesācēji” pavisam noteikti ir piedzīvojama “oscilācija caur vienlaicīgumu” – tā ir “nevis ceļojums starp neskaitāmiem poliem multidimensionālā enerģijas un intensitāšu laiktelpā, bet atrašanās tajos visos vienlaicīgi”.³ 

Bet pagaidām es to vēl nenojaušu. 

Ir plkst. 17.51, pēc deviņām minūtēm koka ēku renovācijas centrā “Koka Rīga” pirmizrādi piedzīvos horeogrāfes Ramonas Galkinas laikmetīgās dejas izrāde “Aizsācēji un iesācēji”. Paredzētas vēl divas izrādes 12. martā.

Uzmācīgo domu dejas par mākslinieka ikdienu no iekšpuses

Aizdomājos, vai tik nozīmīgai un vienlaikus Latvijas mākslas kontekstā tik marginālai parādībai kā laikmetīgā deja ir kaut cik labvēlīgi ārējās vides apstākļi attīstībai Latvijā. Vai tās ir iespējas nobriest, izveidoties, kļūt par kustību mākslinieku, horeogrāfu ar savu rokrakstu un spēt, radīt, būt un profesionāli pastāvēt laikmetīgās dejas mākslas maizē vien? Kas ir mainījies, sākot no aizsācējiem, tas ir, pagājušā gadsimta 90. gadiem, un tagad, 21. gadsimta 20. gados? 

Uz brīdi kā Minhauzens velku sevi aiz matiem no uzmācīgo domu purva, un tas gandrīz izdodas. Tomēr apziņā iezogas jautājums – diez cik acu pāriem vēl būs iespēja redzēt šo izrādi? Cik garš būs izrādes mūžs? Iespējams, tās būs trīs izrādes vienā sniegotā marta nedēļas nogalē. Un viss? Vispār tas ir pat garš mūžs laikmetīgās dejas izrādei Latvijā. Lai dejas izrādei būtu iespējams garāks mūžs, tai vajadzīga vieta – mājas, kas palīdz veidoties un augt sadarbībai ar savu skatītāju. Laikam ne manas dzīves laikā, skan ironiska balss manā galvā. Bet vienmēr jau var sapņot, iečiepstas cita balstiņa. 

Nu, kāpēc viss? Laižos ar sevi dialogā. Būs nākamais projekts. Būs nākamais produkts. Vajag tik turpināt ražot, jaunradīt, turpināt pierādīt un pamatot savu vērtību, tiesības uz eksistenci. Vajag tikai drusku dukas un nākamo radošo ieceri, tik ņemties, rakstīt un iesniegt nākamo projektu. Tad gaidīt. Sirds priekā notrīsēs, ja piešķirs finansiālu atbalstu. To sirds trīsu piedzīvoja laikmetīgās dejas iesācēji pirms 30 gadiem un piedzīvo arī tagad.

Iesācējs gaida projektu konkursa rezultātus un dejo prieka deju, bet aizsācējs ķer ar roku pie galvas un skaitļo, un rēķina, alkal un atkal, ko tieši no savas radošās ieceres varēs realizēt dzīvē. Tā, skatuvi droši vien varam aizmirst, par maz naudas, bet deju grīdu gan varēs atļauties pa draugam sarunāt par čut draudzīgāku ciparu. Njā, būs jādomā, kur spēlēt un kur un cik mēģināt par šo ciparu. Kopš postmodernisma laikiem laikmetīgās dejas mākslinieki taču ir slaveni ar notikumiem netradicionālās vidēs. Tomēr – vai visai bieži tā nav vairs konceptuāla izvēle, bet gan apstākļi vienīgajai iespējai spēlēt? Tā, tad vēl jāsaprot par cipariem izpildītājiem un radošajai komandai. Jo iedeva stipri mazāk, nekā prasījām. Un tad vēl – kā sastiķēt mēģinājumu grafiku, lai visi brīvmākslinieki tiek prom no citiem darbiem. Seko nopūta. Ticu un zinu, ka gan aizsācēji, gan iesācēji arvien sapņo izveidot savas kompānijas, kas ir spējīgas izdzīvot ilgtermiņā, veidot izrādes, attīstīt savu rokrakstu, pētīt deju un paralēli nenodarboties ar “simt” citiem mazākiem un lielākiem projektiem, blakusdarbiem. Latvijā vēl arvien tas ir praktiski neiespējami.

Saku sev “stop”, apturu ne tajā virzienā aizklīdušās domas. Uzdevums ir uzrakstīt par izrādi, nevis aprakstīt laikmetīgās dejas mākslinieku ikdienu no iekšpuses. 

Par izrādi kopumā un atsevišķas detaļas

Izrādē piedalās 10 izpildītāji – četri aizsācēji un seši iesācēji. Tas ir liels sastāvs laikmetīgās dejas izrādei (interesanti, kāds ir tās budžets?). Vēlāk neformālā sarunā netīšām uzzinu detaļu par izrādes budžetu un risinājumu. Uzvēdī ļoti skumja nopūta. Secinu – lai spētu pastāvēt laikmetīgajā dejā, iesācējam un rūdītam bukam ir jābūt spītīga “entuziāzista” gēnam. Tas ir gana dārgs hobijs arī profesionāļiem, auklēt un lolot idejas un dažkārt arī radīt savas izrādes. Atkal jau tās uzmācīgās pragmatiskās, praktiskās dabas domas, tfu tu, stop!

Spēles laukumu iezīmē gaiši pelēka deju grīda, dejas telpas laukums atdalīts ar balta papīra strēmeļu sienu centrā un gaiši pelēkiem aizkariem zāles malās. Iezīmējas divi nodalīti spēles laukumi, kuros izrādes procesam gatavojas dejotāji. Vienā laukumā ir iesācēji – septītās paaudzes topošie laikmetīgās dejas profesionāļi Poļina Filippova, Dita Andersone, Anna Marija Puķe, Lelde Kuzņecova, Lauris Limbergs, Rūdis Vilsons. Viņu uzmanība ir fokusēta,  viņi gatavojas, iesildās, pārmij kādu vārdu savā starpā, virmo grupas kopības izjūta. Otrā laukumā iesildās aizsācēji, kas tiešā nozīmē tā vai citādi saistīti ar laikmetīgās dejas aizsākumu Latvijā, – Olga Žitluhina, Ilze Zīriņa, Vilnis Bīriņš un Inga Raudinga. Viņi pamana skatītājus, uzsmaida, pārmij kādu vārdu ar pazīstamajiem, viņu uzmanība ir plaša, atbrīvota un vienlaikus koncentrēta. Ir jūtams pieredzes bagāts gatavošanās “nervs”. Nepamanu, kurā tieši brīdī izrāde formāli vēl nav sākusies, bet spēle aizsācēju pusē jau notiek. Viņi ir šeit, viņi ir tagad. Četru aizsācēju gana ilgstošā dejas un skatuves pieredze ļauj viņiem izbaudīt un spēlēties ar šo brīdi un skatītāju. Klātesamības izjūta ir viens no laikmetīgās dejas dejotāja meistarības instrumentiem, un viņi to pārvalda pilnībā.

Skatītāji izvietojas pa perimetru uz balkona. Programmiņā ierakstīts, ka skatītāji aicināti mainīt skatpunktu balkona līmenī. Izrādi var skatīties stāvus un sēdus pozīcijās.

Domāju par skatītāju novietojumu – kas noteica šādu izvēli? Tā ir telpas specifika vai arī apzināts solis? Aizdomājos par auditorijas un mākslinieka attiecībām un līdzvērtības potenciālu tajās. Pirmizrāde ir tas brīdis, kad mākslinieks atdod skatītājam savu lolojumu – mākslas darbu. Tas ir tāds ļoti intīms moments, kad mākslinieks ir ļoti atkailināts un ievainojams. Un skatītājam, pašam to, iespējams, neapzinoties, ir milzīga vara pār mākslas darbu. Pirmizrādē visiem notikuma dalībniekiem ir kaut kas nervus kutinošs un maģisks, kaut kas no Hamleta dilemmas. 

Izrādes sākumā no nekurienes parādās kastītes ar metamajiem kauliņiem, abās pusēs. Dejotāji izmet kauliņus, veic kaut kādu tikai viņiem zināmu aprēķinu un nosauc gala skaitli, tas atšķiras katrā laukuma pusē, tomēr viņi savstarpēji vienojas par kopīgu ciparu. Izrādei ir sešas epizodes, kuru izspēli noteiks nejaušība. Epizožu risinājumi katrā laukuma pusē ir atšķirīgi. 

Sākas pirmā epizode – deja, kas asinīs. Mana uzmanība lēkā kā pingponga bumbiņa no vienas puses uz otru. Gribu paspēt noķert norises abās pusēs. 

Iespēja vērot izrādi no augšas rosina darbīgo prātu – raisa asociācijas ar sporta spēlēm, arēnu, sacensību vietu, tenisa vai volejbola laukumu. Vai izrādē būs sāncensības elements? Programmiņā rakstīts, ka nebūs. Pie sevis pasmaidu. 

Kas ir tas, ko horeogrāfe grib, lai es redzu, nolasu? Izmisīgi pūlos reģistrēt izrādes iespaidus.

Dažādos izrādes brīžos abās laukuma pusēs pamanu pretmetus – jaunības alkas, azarts, vitalitāte, ekspresija pretim briedumam, minimālismam, ergonomijai, nianētībai kustību kvalitātēs, pieredzē balstīta zināšana, kad, cik daudz, ko un kā dejot. Grupas spēks pretim solistu saspēlēm. Spēle ar un par uzmanību, pieņemt, paņemt, atdot un tiekties pēc tās, dabūt un nedabūt to. Kustību principu atklāšanai iepretim –  spēlēšanās ar kustību principiem.  

Dejas valoda viena, kustību materiāls atšķirīgs, kopumā dinamisks abās pusēs, bet kustības attīstības principi – dažādi. Iesācēji saspēlējas vienotā enerģijas plūsmā, tā ir labi organizēta kustībā, un vienlaikus šķiet – tās ir tik daudz, tā ir tik spēcīga savā ekspresijā, ka viņiem spēles laukums dažbrīd ir par šauru. Viņi ir kā salūts.  Aizsācēju pusē enerģijai ir citādas kvalitātes. Tā ir vadīta, labi pārvaldīta, organizēta, gana apzināta un izsvērta. Tie ir četri solisti, kas spēlē katrs savu un visi vienlaikus kopā vienu spēli. 

Prātā iezogas jautājums, tēma – kā tad īsti top dejas mākslinieks? Kā no izpildītāja šķiļas dejotājs, no dejotāja veidojas dejas mākslinieks, horeogrāfs? Kas ir tapšanas priekšnosacījumi? Tās ir dejas klases, ilgstoši mēģinājumi, kustību vārdnīcas bagātināšana un dejas tehnikas bezgalīga slīpēšana, iespaidu un zināšanu krāšana, lai notiktu maģiskais mākslas radīšanas akts. Kustību partitūrā pieredzu šo tapšanas un esamības vienlaicīgumu. Abās laukuma pusēs spēlējas topošie un esošie sācēji. Viņu pieredzes telpas vēl ir atdalītas fiziski, bet mentāli tās ir savienotas kopīgā spēlē. Izrādē informācijas plūsma ir daudzslāņaina un vienlaicīga. Notiek rotaļāšanās viscaur par, ap un ar dejas pieredzi dažādos tās šķērsgriezumos.

Pieņemu, ka visam vienlaikus izsekot nespēšu, saprotu, ka spēles noteikumi ir izaicinājums skatītājam – kuram laukumam no kura skatpunkta sekot. Piedzīvoju ar izvēles iespēju daudzveidību saistītu satraukumu. Bailes kaut ko nepaspēt pamanīt atbrīvo noteikums, ko sev esmu izvirzījusi, – ļauties izrādes procesam, pieņemt piedāvāto brīvību izvēlēties, kā un cik ļauties izrādes bagātīgajai kustību informācijas plūsmai, vērot vienā vai otrā laukumā notiekošo. 

Pamanu, ka daļēji apzināti jau esmu izdarījusi izvēli, kuram laukumam kādu brīdi sekošu. 

Nospiedumi detaļās un pēcgarša

Sērijas “Laikmetīgās mākslas dokumenti” kolekcijas “Deja” priekšvārdā 2012. gadā Andrē Lepeckis apgalvo, ka pašas dejas ontoloģiskais raksturs ir tās „īslaicīgums, ķermeniskums, nenoteiktība, partitūra un performativitāte”_⁴.

Bieži ir grūti vārdos ietērpt dejas izrāžu pieredzi sev un citiem saprotamā veidā. Tā var būt tikai sajūta, ko rada kinestētiska rezonanse. To var radīt dejotāja izpildījums, specifisks kustību savienojums, žests, poza, frāze, vizuāls tēls, skatiens, kaut kas nenosakāms, kas atstās neizdzēšamu nospiedumu ilgtermiņa atmiņā. Kurpretī kopējais konceptuālais vēstījums dažkārt atstāj ne tik spilgtu iespaidu. 

Lūk, daži nospiedumi, ko manī atstājusi izrāde “Aizsācēji un iesācēji”.

Apzinātība ķermeniskumā.

Atmiņā iespiežas Ilzes Zīriņas klātesamības izjūta gan kustību izpildījuma kvalitātēs, gan īpašā uzmanībā pret kustību materiālu un partneri. Tā ir tāda vienreizēja, tikai viņai piemītoša spēja piesaistīt un noturēt skatītāja uzmanību ar viņai raksturīgo state of mind, kuru var raksturot kā apzinātību ķermeniskumā. Ilzes dejas izpildījumā lūkojoties, pazūd analītiskā prāta daba, tas uz brīdi pieklust, ienāk tagadnes mirkļa burvība, un apziņa kāri tver Ilzes deju un tēlu. 

Nenoteiktības neprognozējamais šarms.

Olgas Žitluhinas izpildījumā dominējoša ir laika kategorija un šķietamā ritmiskā neprognozējamība – lēns, lēns, vēl lēnāks, tad negaidīti ātrs, straujš, pēkšņs. Nekad nevar zināt, kurā brīdī un kurp notiks kustības virzība, kā arī spēle ar žestiem no mikro līdz makroamplitūdai un rotaļāšanās ar sīkām, smalkām kustībām, piemēram, pavisam nelielas amplitūdas galvas šūpošana solo materiālā un, protams, neprognozējamā dauzīšanās partnerībā, kurā Olga ir īstens spēlmanis. Ar Olgu kustības secīgumā ir kā ar bitēm – nekad neko nevar zināt.

Paradoksalitāte kustību partitūrā.

Vilņa Bīriņa solo materiālā iezīmējas kustība kā spēlēšanās ar formu un formu virknējumu atkārtojumiem, kas veido tādus kā kustību nogriežņus. Verbāli tie varētu skanēt kā īsi, pabeigti, kodolīgi teikumi. Tie var būt savstarpēji saistīti, var būt arī nesaistīti, bet tajos ir kaut kāda racionalitāte un paradoksāla loģika, jo īpaši paradoksāla, kad materiāla pamatā ir emocionālās ekspresijas komponente. Vienlaikus tajā jūtama prāta pārvaldība, apriorās kļūdas iespējamības pārdzīvojuma potenciāls, arī tad, ja tā vispār netiek pieļauta.

Performativitāte detaļās.

Ingas Raudingas tēlā atmiņā iespiežas svings ar palēcienu gaisā. Pasmaidu, jo tas ir pirmajai laikmetīgās dejas paaudzei raksturīgs kustību “paterns”.  Un vēl viena īsa kustību frāze, kurā viņa neveikli klibo, redzu sasprindzinājumu plaukstās, uzrautus plecus, it kā viņa vēlētos paslēpties klaja lauka vidū. Tāda kā nedrošība, tāds trauslums, slēpts aiz milzīga fiziska sasprindzinājuma. Tas ir tik interesanti, par ko ir šī īsā frāze. Parasti Ingas kustību rokrakstam raksturīga jokošanās, šķelmīgs dauzonīgums. Te ir kaut kas cits. Vēlāk sarunā Inga atklāj, ka šī frāze iemieso viņas pirmās skatuviskās pieredzes emocionālo pārdzīvojumu. 

Un tad pienāk brīdis, kad papīra siena ir pazudusi un Inga Raudinga uzdrošinās iekrist, iedejot iesācēju teritorijā. Tas izrādē ir viens no ļoti aizkustinošiem brīžiem, kad aizsācējs atkal KĻŪST un vienlaikus IR mūžīgais iesācējs. Šajā ainā piedzīvoju vienlaikus aizkustinājumu, skumjas, kaut kādu neskaidru izjūtu par mākslinieka likteni vai –būtību – būt mūžīgā radošo mekējumu perpetum mobile stāvoklī.

Viens mirkļa nospiedums apziņā dejas mākslas īslaicīgumā.

Spilgti iespiežas atmiņā brīdis izrādē, kad vēroju Poļinas Filippovas elpu. Redzu no augšas dejotājas krūškurvja straujo izplešanos un saraušanos trīsdimensionālo kustību pēc dinamiskas epizodes un vienlaikus jūtu, bet tiešā veidā neredzu, tikai nojaušu viņas – iesācējas – ķermenisko spriedzi un piesardzīgu uzmanību, fokusētu skatienu uz aizsācēju laukuma pusi. Šī vizuālās un kinestētiskās pieredzes epizode manī dziļi norezonē. Tajā brīdī izrāde man ir notikusi. Iespējams, šī mirklīgā kinestētiskās pieredzes epizode būs vienīgais, kas atstās nospiedumu manā ilgtermiņa atmiņā. 

Izrādē piedzīvoju vēl daudz dažādu svārstību, bet es jau esmu pārsniegusi rakstam atvēlēto zīmju skaitu. Iesaku iet un lūkot, jācer, ka būs vēl. 

Post Scriptum

Horeogrāfei Ramonai Galkinai piemīt ārkārtīgi smalka, niansēta pietāte attiecībā pret izpildītāju un tā kustību materiālu. Izrādē dejotājiem bija iespēja izdejot savu individualitāti un dalīties ar savu unikālo dejas pieredzi dejas materiālā, vienlaikus saglabājot izrādes pamatvēstījumu. Tā ir deja, kas asinīs.

Šobrīd manā dzīvē laiks, kad varu atļauties patiesi piedzīvot mākslu, ir īpaša greznība. Tad, kad tas izdodas, ikdienas realitātes skaudrums uz brīdi kļūst vieglāk izturams, un tas veldzē manu izslāpušo dvēseli.    Pateicos horeogrāfei, izpildītājiem un izrādes radošajai komandai par iespēju šo greznību piedzīvot.

*Santa Grīnfelde ir deju un kustību terapeite, horeogrāfe, dejotāja, laikmetīgās dejas un skatuves kustības pasniedzēja.

Titulfoto autore: Jūlija Žitluhina

Atsauces:

1. Vermeulen, T., Van Den Akker, R. Notes on metamodernism. Journal of Aesthetics & Culture, 2010, 2(1), 5677.
2. Prof. A. Piperes un prof. K. Mārtinsones prezentācija “VUCA, RUPT, BANI un TUNA: zinātnes izaicinājumi uz metamodernisma sliekšņa” 9. Starptautiskās zinātniski pētnieciskās konferences “Veselība un personības attīstība: starpdisciplinārā pieeja” plenārsēdē 2023. gada 13. – 15. aprīlī.
3. Turpat.
4. Kwan, S. (2017). When is contemporary dance?. Dance Research Journal, 2017, 49(3), pp. 38-–52.