Valts Miķelsons

Saskaroties ar drupām, var rasties virkne neparastu jautājumu. Vai sienas vēlas šūpoties? Vai ķieģeļiem tīk vārtīties pa zemi? Vai virves izbauda stiepšanos un atslābumu? Var pat sākt spekulēt par dabas resursu attieksmi pret ekspluatēšanu, tomēr lielākoties interese par drupām izriet no cilvēku vajadzībām, apsvērumiem un fantāzijām. Arī Kristīnes Brīniņas procesuālā laikmetīgās dejas izrāde “Drupas” nepārprotami atrodas cilvēku pusē, ļaujot pielaikot virkni kultūras atsauču.

Izrādes izejas punkts nemaz neizskatās pēc drupām. Taisnstūra formā uz asfalta izvietotās balto ķieģeļu virknes vairāk atgādina klasisko minimālismu – ģeometriskas struktūras, kuras seko vienkāršām matemātiskām progresijām. Šādam formālajam vingrinājumam jēgu spēj piešķirt cilvēku loģika – vai vismaz mākslas bilžu grāmatās redzētie attēli. No otras puses, tā ir bieži sastopama skatuves mākslu konvencija – ar pāris taburešu un puķupoda palīdzību, vai, šajā gadījumā, uz zemes ieskicētām sienām, mudināt skatītāju iztēloties episku ceļojumu, māju vai vismaz dzīvojamo istabu.

Ierodoties izrādē[1] no pandēmiskās pasaules un pie ieejas apliecinot savu vakcinācijas statusu, šķiet dabiski uz notiekošo raudzīties caur šī specifiskā brīža prizmu. Dzīves iespējās un izvēlēs jau kādu laiku dominējis minimālisms, bet māju sienas vienubrīd bija pielīdušas nekomfortabli tuvu. Gribot negribot, dažādi sadzīves un mājīguma aspekti pēkšņi bija nonākuši ilgstošas kontemplācijas centrā, mudinot atcerēties veco politikas klišeju par “stabilitātes garantēšanu”. Šoreiz inficēto un mirušo statistikas, arī ierobežojumu un sodu, nevis ekonomiskās izaugsmes rādītāju stabilitātes izpratnē. Nav nekā dīvaina, ja empātijas rezerves izdilušas un rodas vēlme uzbūvēt ap sevi sienu.

Ķieģeļi ir visnotaļ parocīgs materiāls spēles telpas veidošanai. Katrs par sevi tie ir viegli pieejami un garlaicīgi, bet visi kopā veido veselu lego ar metaforisku potenciālu. Tostarp – par ķieģeļu nešanu un kraušanu kā īstu, fizisku darbu. Izrādes laikā viegli iedomāties par mūžam populāro pretnostatījumu ar tādiem nenopietniem un gaistošiem ienākumu avotiem kā laikmetīgās dejas horeogrāfija vai recenziju rakstīšana. Tikmēr “Swedbank” tornis, kas bija iezadzies šīs izrādes fonā, piešķīra pavisam jaunu dimensiju refleksijai par dažādu karjeras izvēļu potenciālajiem iznākumiem un riskam krīzes laikā attapties uz ielas.

Var diezgan droši pieņemt, ka izrāde nav par būvniecības neveiksmēm, vismaz – ciktāl ar tām saprot uzbūvēto struktūru stabilitāti. Anotācijā minētās pamestās mājas – scenogrāfijas baltie ķieģeļi raisa asociācijas tieši ar padomju laika saimnieciskajām un dzīvojamajām ēkām – visdrīzāk sāka brukt vien pēc tam, kad cilvēki tās pārstāja kopt un uzturēt. Līdzās izšķērdēto resursu un darba stundu skaitīšanai, kā arī individuālu iemītnieku vērtību un dzīves stila izvēļu kritizēšanai, jādomā arī par sistēmiskām problēmām, kuras ietekmē māju mājīgumu: piemēram, infrastruktūras trūkumu, nekvalitatīvu dzīves telpu vai neadekvātu energoefektivitāti. Ticams, ka daļa no sagruvušajām būvēm spēja turēties kopā vien politiskas varmācības un dīvainu ekonomisku utopiju ietvaros.

Māju un cilvēku neatbilstībai ir arī otra puse: iespaids, ko mājas atstāj uz cilvēkiem. Nākšana no noteiktas vides, reģiona, kopienas vai rajona var kļūt par pamatu diskriminācijai un atstumtībai, ar ko, savukārt, labprāt operē laikmetīgās kultūras kreisais flangs. Vienlaikus, drupas kalpojušas arī mēģinājumiem aizbēgt no realitātes – estēti producē tā dēvēto drupu porno (ruin porn), romantiķi saulrietā ložņā pa pagātnes paliekām, elite būvē mākslīgās drupas, bet populisti apgalvo, ka civilizācija ir drupās – ka tik prom no modernizācijas, urbanizācijas un apgaismības. Tikmēr tie, kas paši ir no drupām, reizēm tā arī nekad nepielāgojas un paliek bez noteiktas dzīvesvietas.

Lai gan izrāde notiek uz ielas – dejai nav māju? – tās attiecības ar ielu kultūru ir neviennozīmīgas. Kedas un kapučjaka šeit drīzāk ir praktisks, apstākļiem atbilstošs apģērbs, nevis noteikta stila atribūts. Ķieģeļi var būt, bet var arī nebūt nelabvēlīgs guļamrajons, un, ja arī kustību estētika atgādina kaut ko no pasaules lielpilsētu populārās kultūras, tad varbūt vien palēninājumā. Noteiktas paaudzes ielu mūzikas videoklipiem raksturīgie bīmeri, roliji un [lwi vɥitɔ̃] izrādē tā arī nekad neparādās, ļaujot domāt, ka empātija šeit ir svarīgāka par kompensēšanos, pašapliecināšanos vai atriebību nelabvēlīgiem apstākļiem un neieinteresētajai sabiedrībai.

Agri vai vēlu drīzāk introspektīvo noskaņu tomēr pārrauj metiens ar ķieģeli. Tie, kuru privātās dzīves notikumus pandēmijas laikā bija aizvietojuši pasaules politikas notikumi, ātri pamanīs šī žesta ambivalenci. Ķieģeļus šajos garajos mēnešos metušas gan politiski, sociāli un ekonomiski marginalizētas sabiedrības grupas, cīnoties par līdztiesību un cieņpilnu dzīvi, gan arī nelegālu reivu dalībnieki, konspirāciju teoriju fani un tie, kuri sabiedrības veselības aizsardzības pasākumus un citu kopīgu labumu uzskata par valsts iejaukšanos privātajās brīvībās. Reizē – un neatkarīgi no motivācijas – metiens ir žests ar aizrautības, pat katarses potenciālu, un, iespējams, tāds tas ir arī izrādē.

Darbs, kas ieguldīts gaistošajā dejas izrādes formātā, savā ziņā jau no pirmās ieceres brīža ir drupu būvēšana, nelielas kultūras procesa atlūzas pasniegšana skatītājiem. Transcendenci tam piešķirs (vai nepiešķirs) pētnieki, vēsturnieki, nejauši fotogrāfi un tuvumā gadījušies riteņbraucēji, pa visiem kopā dodot iespēju bijušajam cieņpilni aiziet pagātnē. Tikmēr jautājums, kādas mājas mums nepieciešamas nākotnē, paliek katra paša ziņā.

[1] 2021. gada 19. jūnija izrāde festivāla “Laiks dejot” ietvaros notika uz AB dambja, bet tā rādīta arī citviet.

Publicitātes attēls, fotogrāfe Ilze Kauliņa.