Marija Saveiko

Aprīlī Latvijas Kultūras akadēmijā divu nedēļu garā rezidencē viesojās Francijas profesionālās izglītības laikmetīgās dejas izpildītāju grupa Coline, kas ir divgadīga laikmetīgās dejas izglītības programma jaunajiem dejotājiem. 

Latvijas Kultūras akadēmijas laikmetīgās dejas mākslas programmas studenti un absolventi jau vairākus gadus piedalās studentu apmaiņu programmā ar Coline. Tā, piemēram, 2021. gadā Francijā viesojušās absolventes Katrīna Stepiņa un Milēna Paviļča, kā arī 1. kursa studenti Rūdis Vilsons un Polina Filippova. Starptautiskās dejas dienas ietvaros, 30. aprīlī, “Zirgu pastā” Coline piedāvāja divas viesizrādes, kurās dejoja trīspadsmit Coline 2020./2022. gada kursa pamatsastāva dejotāji ­– Aure Barbier, Capucine Beaudot, Clément Carre, Louis Chevalier, Morgane Déas, Piero Dubosc, Victor Gigandon, Jeanne Emeriau, Quentin Marie, Loanne Masseron, Elisabeth Merle, Charles Noyerie, Anouk Thomas.

HoreogrāfaTomā Lebrēna (Thomas Lebrun) izrāde “Bahs, kantātes un pasijas” (Bach, cantates et passion) atklāja vakara programmu. Izrādes horeogrāfija veidota, iedvesmojoties no  Johana Sebastiāna Baha vokāli instrumentālajām kantātēm. Ikvienas izrādes kompozīciju veido telpas un laika attiecības. Šoreiz tās izpaudās dažādās dejotāju izvietojuma kombinācijās uz skatuves, kā arī pārvietošanās ceļu veidotos zīmējumos. Skatuves aizmugurējā daļā paralēli skatītāju rindām bija izvietoti soliņi. Kamēr uz dejas laukuma tika izdejoti solo, dueti un horeogrāfija citās neliela sastāva grupās, pārējie dejotāji, apsēdušies uz soliņiem, gaidīja savu uznācienu. Tādējādi tika panākts, ka dejotāji nepamet dejas laukumu visas izrādes garumā. Būtībā dejotāju skaita nepārtrauktā maiņa uz laukuma un sasvtarpējā mijiedarbība veidoja izrādes struktūru. Interesanti, vai tiem, kas dejo, pārējo kolēģu statiskā klātbūtne uz skatuves ir atbalstoša? Skatītājiem bija iespēja redzēt uz laukuma kustībā arī visu grupu kopumā. Visspēcīgāk atmiņā palikusi garā diagonāle, ko izveidoja četrpadsmit dejotāji (šajā izrādē pamatsastāvam pievienojās arī LKA absolvente Katrīna Stepiņa). Viņi, sadevušies rokās, līnijā cits aiz cita lēni pārgāja pāri skatuvei dažādos zīmējumos. Uzbūvē ļoti vienkāršs, bet tik iespaidīgs izrādes moments.

Kustību partitūras konstruēšanā tika iesaistīti paši dejotāji. Horeogrāfiskam materiālam raksturīgā muzikalitāte un precizitāte veidoja ilūziju, ka katrai notij šajā skaņdarbā pieder sava konkrēta kustība. Izrāde bija bez sižeta, tomēr  nevar teikt, ka tā piedāvāja brīvu vietu skatītāju iztēlei izveidot stāstus pašiem. Šai izrādei ir skaidri noteikumi, kas pieprasa no skatītājiem uzmanību un koncentrēšanos uz tīru kustību un ķermeni kā mediju. Dejotāji dejoja smalki izstrādātu un atstrādātu horeogrāfiju, skatītāji vēroja.

Dejotāji uz skatuves parādījās, ienākot pa durvīm līnijā cits aiz cita. Uzreiz pamanīju viņu pārliecinošo skatuvisko klātbūtni. Veidā, kā viņi nostādīja savu ķermeni, un kustību materiāla izvēlē varēja redzēt, ka apmācības procesā daudz tiek strādāts tieši pie dejas tehnikas. Ķermeņi ir savākti, pastiepti, katra kustība ir kontrolēta. Varēja manīt atšķirību sagatavotībā, bet, neskatoties uz to, kopīgu tehnikas līmeni var novērtēt kā augstu.

Novērojumu par dejotāju specifisko fizikalitāti vēl jo vairāk paspilgtināja īpašā Baha mūzikas apgarotība, kā arī dejotāju atrašanās telpā izrādes laikā un attiecības ar to. Radās sajūta, ka tāpat kā baletā grīda ir balsts, no kura atsperoties, tiekties augšup, prom no zemes. Šī tendence kopā ar daudzajiem lēcieniem kā horeogrāfijas elementiem noturēja kustības virzību vertikālajā telpā, dejotājiem atrodoties galvenokārt vidējā un augstākajā līmenī. Kontaktpunktus ar grīdu veidoja pēdas, mazāk – ceļgali un plaukstas. Tāpēc retie brīži, kad saskarē ar grīdu nokļuva arī mugura, galva vai vēders (šādi iezīmējot arī zemāko iespējamo līmeni) likās drīzāk kā nejaušība, nevis horeogrāfisku iespēju daudzveidība.

Otra izrāde – horeogrāfa Kristiana Ubla (Christian Ubl) izrāde “Lietu gaita” (Der Lauf der Dinge) – ir ekscentriskā pašironija, kas brīžiem padara skatītājus par absurda lieciniekiem. Spīdīgie pop stila kostīmi, elektroniskās mūzikas pavadījums, balss izmantojums izrādē – runāšana, dziedāšana, kliegšana, skaļie smiekli – tas viss veidoja izrādes ietvaru un spilgtu kontrastu ar pirmo izrādi. Šajā izrādē dejotāju personību izpausme mijās ar izveidotajiem tēliem. Šķiet, visu laiku tika pārbaudītas robežas – kurā brīdī izrādes tēls balstās personīgājā dzīves pieredzē un kurā brīdī tas, ko dejotāji dara uz skatuves, ir fantāzijas lidojums. Vērot šo dejotāju pārmiesošanos bija izaicinoši interesanti. Izrādes laikā likās – vēl drusciņ un es noķeršu sižetisko līniju. Bet darbība uz skatuves mainījās tik strauji, spilgti un skaļi, ka nebija laika analīzei. Katra nākamā aina tikai dziļāk ieveda izrādes veidotāju zemapziņas un iztēles dziļumos, kur domas un idejas saplūstot veido lielu, krāšņu notikumu popuriju. Tas bija ārkārtīgi aizraujoši un vienlaikus tā arī palika liels noslēpums.  

“Why do never things go the way you plan?” (angļu val. kāpēc lietas nekad nenotiek tā, kā ieplānoji?) – frāze, ko izpildītāji izrādes laikā iedziedājās vairākas reizes. Tā iezīmēja iespējamo izrādes vadmotīvu, kura pamatā bija dejotāju attapšanās iestudēti neparedzamos, dīvainos, jautros un pat bīstamos apstākļos. Šī frāze bija arī kā pludiņš, kas palīdzēja noturēties virs izrādes veidotāju un izpildītāju zemapziņas ūdeņiem. Izrāde “Lietu gaita” bija kā smalka spēle ar skatītāju prātiem.

Abām Coline izrādēm ir absolūti atšķirīgās ieceres, sākot ar dramaturģiju un beidzot ar vizuālo noformējumu. Bet ar abu izrāžu palīdzību skatītājiem tika piedāvāta iespēja ieraudzīt vienu “objektu” – dejotājus –  no dažādiem leņķiem. Izrādes darbojās kā prizmas, caur kurām ieraudzīt, izzināt un atklāt katra indivīda un grupas kopumā skatuvisko potenciālu un spēju diapazonu, kurā, izņemot deju, ietilpst arī tādas disciplīnas kā dziedāšāna un aktiermeistarība. Visai iespējams, ka tāds arī bija nodoms, jo galu galā Coline ir izglītības programma, kas vērsta uz jauno dejotāju ievadīšanu profesionālajā laukā. Tātad ir svarīgi, lai dejotāji izmēģinātu sevi visdažādākajos ampluā.

Attēls: skats no izrādes “Lietu gaita”, foto no programmas mājaslapas.