Laura Jasmane*

Baleta kritiķis Ēriks Tivums Ungārijas Nacionālā baleta solisti Daci Radiņu reiz nodēvēja par “mazu, bet dzirkstošu balerīnu, kurai noteikti jādejo lielas lomas”. Dace absolvējusi Rīgas Baleta skolu Regīnas Kaupužas klasē, bet Latvijas Nacionālajā baletā viņa neuzkavējās ilgi – vien divas sezonas, kuru laikā nolēma pārcelties uz dzīvi Budapeštā un sāka strādāt Ungārijas Nacionālajā baletā. Lai gan, kā atklājas sarunā, sākums bijis ārkārtīgi grūts, vēlāk jau viņas kā baleta solistes karjerā nodejotas Marijas, Kitrijas, Gamzati, Auroras un daudzas citas nozīmīgas lomas. Novembrī Dace svinēja savu 25 gadu darba jubileju un saņēma Ungārijas Nacionālās operas apbalvojumu – “Operas Zelta gredzenu”. Šobrīd Dace ir Ungārijas Nacionālajam baletam piesaistītā baleta institūta mākslinieciskā vadītāja. 2023. gadā šī baleta skola ieguva labākās baleta skolas titulu dejas konkursā “VIBE” (“Vienna International Ballet Experience”), savukārt par viņas veidoto baletu “Mazā apburtā princese” un institūta vēsturi rakstījis prestižais portāls Bachtrack.com. Pagājušajā gadā Dace pirmo reizi viesojās Rīgas Baleta skolā kā klasiskās dejas pedagoģe. 

Laura Jasmane: Vēroju tavu meistarklasi un pamanīju, ka, stāstot par korektu kustības izpildi, tu daudz pievērsies kustības un domāšanas saistībai. Papildu labojumu izteikšanai tu arī jautāji meitenēm – kas ir tas, par ko jūs domājat brīdī, kad lecat grand pa de chat?  

Dace Radiņa: Jā, es vienmēr stāstu par to, kas dejotājam kustības laikā ir jādomā un jājūt. Ja dejotājs to zina, tad arī kustība būs pareiza. Kad redzu, ka kaut kas nav kārtībā, es meitenēm jautāju – par ko ir jādomā, un par ko domāji tu? Teorētiski viņas pareizo atbildi jau zina, bet par to vienmēr ir jāatgādina. Tas palīdz dejot. Uz skatuves mēs redzam to, kas notiek dejotāja prātā. 

Šī ir pirmā reize, kad ciemojies Rīgā kā pedagoģe. Kādas ir sajūtas?

Nenormāli foršas. Regīna (Kaupuža – red.) uz skolu mani uzaicināja šajā vasarā. Sākumā es priecājos, pēc tam doma, ka mani šeit vēros mani bijušie pedagogi, likās biedējoša. Bet es vairs neesmu divdesmitgadīga. Esmu dejojusi jau divdesmit gadu, šobrīd mācu jau septīto gadu, esmu pasniegusi ārzemēs, mazākās un lielākās baleta skolās, semināros. Es zinu, ko es daru, man patīk tas, ko es daru, un es uzskatu, ka es to daru labi. Piedodiet! (Smejas.) Tā es sevi mierināju. Tāpēc beigās nodomāju, ka būs, kā būs, un atbraucu. Ja tā godīgi, man tik ļoti šīs meitenes (Rīgas Baleta skolas audzēknes – red.) patīk – viņas ir milzīgas malaces, ļoti atvērtas darbam un katru manu aizrādījumu “aprij”, tāpēc laiks vienkārši paskrien. Jau otrajā dienā pamanīju, ka ir progress. Lai gan sākumā viņas bija ļoti saspringušas. 

Kad pati mācījos skolā, meistarklases pie viespedagogiem gaidīju ar bailēm. Mana doma vienmēr bija – šoreiz atbrauks jauka tante vai nejauka? (Smejas.)

Es pamanīju līdzīgu atmosfēru. Ievēroju, ka meitenes vispār nesmaida. Es esmu ļoti atvērta un pozitīva, bet sākumā viņas izkustināt nebija viegli. Viņām pietrūkst pārliecības, drosmes, atvērtības dejiskumam.

Vai tas nav saistīts ar to, ka balets ir “klusa” māksla?

Nē, jo bērni ir jāciena. Tikai tad viņi var justies pilnvērtīgi. Pedagogs nedrīkst pazemot, nedrīkst lamāties, bļaustīties. Baletu nevar dejot pilnvērtīgi un sniegt skatītājam baudu un skaistumu, ja dejotājs nejūtas labi savā ādā. Tas ir pedagoģijas jautājums. 

Kādas ir tavas atmiņas par baletskolu?

Kopumā ļoti labas, bet pirmajos mācību gados jutos nenovērtēta, nesapratu, kāpēc man nepievērsa uzmanību, kaut gan eksāmenos mani novērtēja ļoti labi. Tāpēc pusaudža gados sāku savu nepatiku izrādīt – runāju pretī, taisīju “sejas”. Bet vēlākajās klasēs viss sakārtojās. Tad arī pienāca prakse teātrī, kad pirmo reizi varēju dejot uz operas skatuves, kas bija milzīgs notikums. 

Mūsu trupā tu dejoji tikai divas sezonas, bet paspēji nodejot ļoti daudz lomu: pas de trois “Gulbju ezerā”, kāzu pas de deux “Žizelē”, Kitrijas draudzeni, Pepiju Garzeķi, Meiteni “Doktorā Aikāsāp”, feju, briljantu “Apburtajā princesē”…

Laikam. (Smejamies.) Jā, man ļoti ātri sāka dot lomas. Bet tad mēs ar trupu uz divām nedēļām aizbraucām uz Vāciju, kur “Gulbju ezera” mūziku mums izpildīja jauniešu orķestris no Ungārijas. Un tā es iepazinos ar savu nākamo vīru. Atceros, tas bija novembris, jo man uzreiz pēc brauciena palika divdesmit gadu. Pēc tam bija vēl viens viesizrāžu brauciens martā, kurā kādi pieci, seši jaunie baletdejotāji – es, Margarita Demjanoka, Pāvels Vasiļčenko, Rita Lukaševica un citi – braucām pa Eiropu. Brauciena beigās no Austrijas es devos uz Budapeštu. Mans nākamais vīrs jau bija runājis ar Ungārijas Nacionālā baleta trupas direktoru, aizvedis videokaseti ar ierakstu, kurā dejoju, bija sarunājis man kastingu. Budapeštā divas dienas uztaisīju treniņstundu, “atrādījos”, un mani pieņēma darbā. Parakstīju līgumu un paziņoju mammai, ka no nākamā gada es pārvācos uz Ungāriju.

Šādu stāstu noteikti nebiju gaidījusi.

Toreizējais trupas direktors man iedeva kordebaleta līgumu ar nosacījumu, ka, ja strādāšu, man būs izaugsmes iespējas. Bet tas bija ļoti grūti. Bija 1998. gads, salīdzinājumā ar Rīgas baletu, kurā toreiz bija kādi sešdesmit dejotāji, Budapeštā trupa bija milzīga – apmēram simt divdesmit cilvēku. Tie bija citi laiki, un hierarhija bija nežēlīga. Tu tiec teātrī, bet gadu nedejo neko: sēdi katrā mēģinājumā zem stangas, skaties, mācies, tev vienmēr ir jābūt klātesošam, jāzina visas lomas, bet tas arī viss. Nepalīdzēja tas, ka trupā sāku strādāt vienlaikus ar vietējās skolas absolventiem – sešām ungāru meitenēm un sešiem puišiem. Ja kādā izrādē atbrīvojās vieta, to vienmēr piešķīra kādam no absolventiem, jo viņus pazina. Rezultātā divus gadus es nedejoju gandrīz neko, otrajā sezonā nodejoju lelli “Riekstkodī” un vienu no trim dārgakmeņiem “Apburtajā princesē”. Es biju nogurusi, jo gadi iet, bet es sēžu zem stangas, un biju jau nolēmusi braukt projām. Tā kā man nebija nekā cita, ko darīt, es aizgāju pie direktora un paziņoju, ka vēlos piedalīties Nurijeva baleta konkursā (Rūdolfa Nurijeva Starptautiskajā baleta konkursā – red.). To man atļāva, direktors man piešķīra pedagogu. Lai gan konkursā godalgotu vietu neieguvu, es tomēr biju labā formā, un trupas vadītājam laikam atvērās acis. Un viss, es sāku dejot. Sāku ar “mazo” pas de deux no “Žizeles” (kāzu pas de deux – red.), kas tur, salīdzinot ar Rīgas versiju, bija ļoti sarežģīts. Un tas man pavēra skatuvi. Mana pirmā galvenā loma bija Liza Frederika Eštona “Veltīgajā uzmanībā” – ļoti grūta un tehniska loma, pēc kuras man vienmēr krita nost kāju nagi. “Vecās” dejotājas Lizu atteicās dejot, bet es biju jauna – man bija divdesmit trīs –, tāpēc es šo baletu dejoju daudz, pat ar trim dažādiem partneriem. Drīz pēc tam es izšķīros no vīra. Tomēr Ungārijā jau biju iedzīvojusies, man bija karjera, man tik ļoti patika Budapeštas operas skaistā ēka, trupas repertuārs un man sniegtās iespējas, ka atgriezties vairs nevēlējos. Lai gan Ungārija nav milzīga, salīdzinot ar to, Latvija man likās pārāk maza. 

Kad stāstīji par savu karjeras sākumu, minēji Ungārijas Baleta skolas absolventus, bet tagad trupa ir internacionāla.

Tā tas ir tikai tagad. Kad es atbraucu uz Ungāriju, trupā bija četri ārzemnieki. Pirms piecpadsmit gadiem Ungārijas baletskolas direktors aizgāja pensijā, un klasiskās dejas līmenis skolā pazeminājās tik ļoti, ka skolas absolventi nespēja iegūt darbu trupā. Tāpēc tika izveidota jauna operas baleta skola – institūts, kurā esmu mākslinieciskā vadītāja. (Ungārijas Nacionālā baleta institūts darbību uzsāka 2016./2017. gada sezonā – red.) Mēs cenšamies sagatavot bērnus operai. Bet pagaidām trupā tikai apmēram 20% dejotāju ir no Ungārijas, pārējie mākslinieki ir no ārzemēm.

Lai gan Ungārijas baleta repertuārā ir minēts apskaužami daudzveidīgs horeogrāfu klāsts – Kenets Makmillans, Džons Kranko, Vasilijs Vainonens, Veins Makgregors un citi –, tomēr šobrīd redzu, ka aktīvi tiek dejoti tikai pieci baleti. 

Jā, kara dēļ balets no valsts nesaņēma nepieciešamos līdzekļus. Mums ir operas teātris, bet tā restaurācijas laikā tika uzcelts jauns, milzīgs, pilnīgi moderns teātris (“Eiffel Art Studios” ir 2020. gadā atklāts Ungārijas Nacionālās operas iekštelpu komplekss – red.), kurā norisinājās laikmetīgie baleti. Bet finansējuma šobrīd nav, kā rezultātā trupa jauno teātri šajā sezonā (2022./2023. gada sezonā – red.) neizmanto.

Šobrīd jauno ēku izmantojam skolā – kā režisore un horeogrāfe es gatavoju baleta “Apburtā princese” versiju bērniem. Tajā dejo skolas audzēkņi, un tā librets ir speciāli veidots bērnu auditorijai. Baletā ir stāstnieks, kurš pirms izrādes iepazīstina ar baleta vēsturi, Pēteri Čaikovski, Mariusu Petipā, tā mijot sarunas ar deju. Pirms “Apburtās princeses” 2020. gadā iestudēju “Mazo Gulbju ezeru”.

Kā notika tava pāreja uz pedagoga darbu – vai tā bija apzināta izvēle?

Nē, tas bija netīšām. Man ir ļoti interesanta dzīve – viss vienmēr notiek “kaut kā”, netīšām, bet vajadzīgajā laikā un vajadzīgajā vietā. (Smejas.) Kad man bija trīsdesmit septiņi gadi, man netīšām, pavisam netīšām piedzima Adele. (Daces meita – red.) Pēc dzemdībām gadu nosēdēju mājās un atgriezos darbā, jo Ungārijā ir likums – lai saņemtu izdienas pensiju, jānodejo divdesmit piecas sezonas. Es iešu pensijā tikai nākamgad, oficiāli vēl esmu baleta soliste. Bet realitātē tas nozīmē, ka es strādāju tikai kā pedagoģe. Pēc tam, kad piedzima Adele, divus gadus darbā pavadīju mokoties, jo četrdesmit gadu vecumā dejot vadošās lomas vairs nav tik viegli, un es sapratu, ka to nevēlos. Tajā vairs nav baudas. Publika mani pazīst, es nevēlos, lai tā redz, kā es svīstu. Tad runāju ar direktoru, kā rezultātā tika izstrādāta sistēma, kura palīdz sasniegt pensijas vecumu, esot pedagoga pozīcijā. Tad bija periods, kurā strādāju gan ar pieaugušajiem, gan ar bērniem, bet biju pārstrādājusies, atkal gāju pie direktora un teicu: “Viss ir forši, es jūs visus ļoti mīlu, es mīlu dot un mīlu strādāt, bet šādi nevaru.” Direktors atzina, ka es esmu vairāk vajadzīga skolā, un mani paaugstināja par tās māksliniecisko vadītāju. Bet dienās, kad no rītiem nestrādāju ar bērniem, es vadu klasikas treniņstundas arī trupā.

Domāju, ka pilnvērtīgam pedagogam nepieciešamo intuīciju, atmiņas par to, kā ķermenis ir juties, kurš muskulis ir strādājis, sniedz skatuves pieredze. Lai gan Vaganovas (Agripina Vaganova – klasiskā baleta tehnikas un treniņu sistēmas autore – red.) grāmatu, protams, var izlasīt jebkurš, tomēr būt par labu pedagogu var iemācīties tikai tad, ja pati esi dejojusi. Man, starp citu, bieži sāp kājas pēc izrāžu skatīšanās, jo esmu tās dejojusi sēžot. Esmu izlaidusi kustības sev cauri. Ja dejo Adele, tad vispār esmu pārdejojusies.

Titulfoto autore: Nagy Atilla

*Laura Jasmane ir Dance.lv baleta nozares redaktore, bijusi baleta māksliniece Latvijas Nacionālajā baletā, pašreiz studē filozofiju un cenšas rakstīt.