Līga Buševica*

Dūmaka Ģertrūdes ielas teātra telpā, kurā pirms izrādes ieplūst skatītāji, nav bieza, taču aptver ķermeņus un piešķir plašuma jeb telpas robežu nenoteiktības sajūtu. Telefoni ir jāizslēdz, filmēt un fotografēt ir aizliegts. Lidojuma režīms, kas pilnībā nogriež sasaisti ar citām telpām un ķermeņiem, šķiet, ir labākā izvēle uzmanības koncentrēšanai uz dejas “iekšām”.  

Pēc īsa tumsas brīža telpas nenoteiktību atceļ četru dejotāju ķermeņi, un dejotāju atšķirīgās sejas mīmikas un noskaņojumi mulsina un reizē raisa ziņkāri par izrādes gaidāmo vēstījumu. Dejotāju pirmās kustības, to pavadošās balss teksti par ķermeņa anatomiju un intensīvas elpošanas skaņa iemet mani apzināšanās zonā par dejotāja ķermeni, kas, lai kļūtu par virtuozu dejas mākslas instrumentu, ikdienā jāved cauri vingrinājumu rutīnai, kas prasa nemitīgu fizisku un garīgu piepūli un visdrīzāk arī askēzi. Kulminācijas punktu šis stāsta motīvs sasniedz brīdī, kad no dejotāju ķermeņa dziļumiem izlaužas gaudas un kliedzieni, kas kā neredzams, bet gandrīz vai sataustāms skaņas viļņu stabs paceļas, pāršķeļ telpas griestus un caur skatītāju ausīm sāpīgi ieduras sirdīs. Sarkanais maiss sākotnēji man atgādina šo centrālo ķermeņa asinsrites muskuli, un kā scenogrāfijas centrālais un vienīgais objekts, pacelts virs dejotāju galvām, tas it kā absorbē sevī šo intensīvo enerģiju un tālāk kļūst par organisku, dejas izrādes stāstu caurvijošu, mijiedarbē esošu un burtiski cauri virpuļojošu plastisku ķermeni.

Dejotāju ķermeņa piepūles un sāpēs izkliegtā kulminācija tomēr ir tikai ievads tālākai sāpju anatomijai, kurā mūs ieved horeogrāfes Rūtas Pūces izrādes arhitektūra. Sarkanajam maisam nolaižoties, tas mijiedarbē ar dejotājām kļūst par savdabīgu Latvijas laikmetīgās dejas mediju, kas ziņo par laikmetīgās dejas izrāžu notikumiem Latvijā, kolorītiem diskusiju fragmentiem par laikmetīgās dejas attīstību un savu dejas māju, kas tik ļoti nepieciešama šī dejas žanra attīstībai Latvijā. Sarkanais maiss šajā izrādes posmā izaug par pulsējošu, laikmetīgās dejas attīstību rezonējošu epicentru, kas koncentrējis sevī visu reiz notikušo, šobrīd notiekošo un iezīmē šābrīža Latvijas laikmetīgās dejas jaudu, kas ir cilvēkos, kuri tajā dzīvo, kustas un iemieso savu ķermeņu unikālo misiju – elpot, elsot, atklāties un atkailināties laikmetīgās dejas kustībā. Tālākā izrādes arhitektūrā iezīmējas plaisa, sabrukums un nespēks, parādot, ka šī jauda nav bezgalīga, tā pazaudējas neskaitāmos darbos, lai pelnītu, piesaistītu līdzekļus laikmetīgās dejas idejām, meklētu telpas izpausmes iespējām, un galu galā – izdeg. Sarkanais maiss uz laiku kļūst par ērtu patvēruma spilvenu, kurā iekrist, iestumt un ērtāk iekārtot dejotāju bezspēkā pakritušos ķermeņus, taču tajos vēl ir spēks un uzticēšanās saukt pēc palīdzības: “Agnese!” Agnese arī atsaucas un cenšas ķermeņiem atrast ērtākās atpūtas pozas, un šīs rūpes ir dziedinošas.    

Nepielāgojies! – tāds ir izrādes noslēguma daļas aicinājums. Sarkanais maiss no bezspēka un izdegšanas stāvokļa reanimē ne tikai laikmetīgās dejas dejotājus. Šajā ķermeņu augšāmcelšanas horeogrāfijā Rūta Pūce pakāpeniski un meistarīgi paceļ izrādi līdz Latvijas laikmetīgās dejas manifesta līmenim. Nepielāgoties, nesamierināties, turpināt cīnīties, sarunāties, piecelties, atkal kustēties un mijiedarboties! Visu četru dejotāju pārdzimšana purpursarkana tilla kleitās ir kā pieteikums tam, ka Latvijas laikmetīgās dejas karalienes ir dzimušas te un tagad, un dejas māja jeb pils nav tikai neskaidras telpas dūmakā ieskauts sapnis bez dejas grīdas. Dejas karalienes dod ticību tam, ka nozarei ir stingra un nepiekāpīga apņemšanās atrast to racionālo indikatoru vai formulu un/vai nereti iracionālo apstākļu sakritību, veiksmi, laimīgo brīdi un īstos cilvēkus, kas atļaus šādu dejas pili izveidot Latvijā tuvākajā nākotnē. Izrādē tā ir tik pašsaprotama, reizē neapturama un vitāli nepieciešama vajadzība kā ķermeņa fizioloģiskie procesi tā dzīvotspējai – par to pārliecina izrādē izskanējušie neskaitāmie aicinājumi: “Izelpo, izspied, izvem… dejas māju!” Pārliecību, ka šim jauda ir un būs, kāpina dejotāju mijiedarbe ar sarkano plastiskā mainībā esošo maisu, kas vienotā virpulī veļas, katrai dejotājai cīnoties par savu vietu un izturības mēru šajā stafetē, un šajā kustībā uzskatāmi manifestē atbildi uz izrādē vairākkārt dejotājas Agneses balsī uzdoto jautājumu: “Vai deja ir solo vai bekvokāls?” 

Izrāde “Iekšas” ir izrāde – manifests. Tas ir signāls un aicinājums ar jaunu jaudu ķerties pie Latvijas dejas mājas idejas, jo katrai dejas karalienei pienākas sava pils ar dejas grīdu, tāpēc – nepielāgojies, ka tās nav! 

*Studējusi filozofiju. Interesē laikmetīgās mākslas procesi un to mijiedarbība ar telpu, laiku un domāšanu. Aizrauj īsi un gari pārgājieni pa meža takām un gar jūru.

Foto autors: Aleksejs Beļeckis