Dita Eglīte

Ik pa laikam Ģertrūdes ielas teātrī atgriežas horeogrāfes Elīnas Breices veidotie iestudējumi. To var ļoti labi saprast, jo Elīnas veidotās horeogrāfijas ir vēlme skatīties un skatīties. Tās ir domu un kustību piepildītas, emocionāli vibrējošas un vitāli uzrunājošas.Laikmetā, kad svarīgi sevi piedāvāt uz katra stūra, lai milzīgajā informācijas telpā un iespēju gūzmā pamanītu arī tevi, Elīna pārsteidz ar savu mieru un atturību, nebūdama iedomīga ne vismazākajā mērā. Kaut gan pamats būtu. Neviens no viņas veidotajiem dejas projektiem nav nejaušība vai fiksās idejas realizācija, viņa ir viena no laikmetīgās dejas platformas „Dejas anatomija” dibinātājām, joprojām ir deju grupas „Ritms” vadītāja un vēl, un vēl. Tātad cilvēks, kurš dzīvo dejā. Dejā, kura stāsta gan par pasaules skumjām, gan sievietes trauslumu un spēku, gan smieklīgiem dzīves (un valodas!) paradoksiem…

Vai, tavuprāt, skatītājam ir svarīgi zināt laikmetīgās dejas iestudējumu „stāstus”, kurus stāsta horeogrāfs?

Tas ir atkarīgs no darba ieceres. Lielākoties horeogrāfiem (arī man) ir svarīgi, lai skatītāji saprot tieši to, ko viņš ir ielicis. Var būt, ka es apzināti kaut kādā ziņā „manipulēju” ar skatītājiem, bet citreiz tā var būt arī tikai kāda horeogrāfa ideja vai apsēstība, kuru realizē kustībā, nedomājot, ko skatītājs sapratīs.

Vai ir bijis tā, ka esi domājusi ko vienu, bet skatītājs nolasa ko tādu, par ko esi šokā?

Jā. Bet nav bijis tā, ka būtu kardināli kas cits saprasts. Drīzāk ir interesanti, ja cilvēki sapratuši lietas, par kurām neesmu tieši domājusi. Bet, ja tiek nolasīts vēl kaut kas, tad rodas sajūta, ka darbs bijis daudzslāņaināks, daudznozīmīgāks. Katram cilvēkam skatoties ir sava pieredze, viņš nāk ar savu bagāžu, tādēļ viņa izlasītais stāsts veidojas no tiem impulsiem, ko pats saliek kopā.

Dažkārt skatītājiem nepatīk, ja nav skaidri saprotams, par ko īsti ir darbs. Vai tu tādā situācijā iedrošini viņu, ka nav svarīgi pilnīgi skaidri iepriekš zināt stāstu?

Man patīk laikmetīgo deju vairāk redzēt paralēlēs ar vizuālo mākslu. Stāstu cilvēki parasti grib tāpēc, ka viņi deju saista ar teātri. Ejot uz muzeju, vizuālās mākslas izstādi vai performanci, rodas pārdzīvojums bez priekšā izstāstīta stāsta. Taču, ja uz deju iet kā uz teātri, var būt arī vilšanās.

Kādas ir tās pieturzīmes tavā dzīvē, kuras noteikušas to, ka šobrīd esi laikmetīgajā dejā?

Uzreiz varu teikt, ka neesmu uz to gājusi visu laiku ļoti apzināti. Tas nav bijis mans bērnības sapnis, drīzāk šajā punktā esmu nonākusi nejauši. Pat vēl mācoties Latvijas Kultūras akadēmijā, nezināju, ko darīšu pēc tam. Nelikās, ka tiešām būšu horeogrāfe vai dejotāja.

Pats sākums man ir padsmit gados, kad sāku dejot „Ritmā” (deju grupa VEF Kultūras pilī; kopš 2002. gada Elīna ir „Ritma” vadītāja – D.E.). Līdz tam es vispār nekur nebiju dejojusi, biju diezgan tizla meitene. Man laikam bija kādi 13 gadi. „Ritmā” dejoja mana vecākā māsa, uz uzņemšanu atnācu pa kluso, nevienam nesakot. Pamazām tiku līdz pamatsastāvam (apmēram 16 gadu vecumā), bija daudz uzstāšanos – pasākumos un koncertos. Kad beidzu 12. klasi, iestājos Baltijas Krievu institūtā (Starpkultūru sakaros) vakara nodaļā. Domāju- muļķīgi, ka skolas dēļ netieku uz treniņiem vakaros. Atradu, ka Kultūras koledžā togad uzņēma modernās dejas izpildītājus. Kursu bija izveidojusi Indra Reinholde. Tur domāju iet tikai treniņa pēc – lai diena līdz vakara studijām jēdzīgi aizpildīta. Indras Reinholdes stils vairāk ir neoklasika, modernais balets un pēc pusgada viņa saprata, ka nav īsti tas, ko bija iecerējusi – studenti nebija tādā līmenī, kā gribējās. Lielākā daļa studentu bija no perifērijas, kas labākajā gadījumā bija dejojuši tautas dejas. Sanāca, ka viņa mūs it kā pameta. Bet tad uz Kultūras koledžu atnāca Ilze Zīriņa. Mūsdienu deja man iepatikās jau pie Reinholdes, bet ar Ilzes Ziriņas atnākšanu vairāk sākām strādāt arī ar laikmetīgo deju. Kad divus gadus es biju te it kā vadījusi brīvo laiku, Ilze jau sāka runāt par horeogrāfa studijām Latvijas Kultūras akadēmijā. Par to biju jau dzirdējusi arī no Lienes Stepenas, kura dejoja „Ritmā”, bet mācījās pie Olgas Žitluhinas LKA.

Koledžā Ilzei bija liela nozīme, jo viņa iedeva dejas dziļuma izpratni, filozofiju un viss iedvesmoja saistībā ar deju. Ļoti daudz no viņas mācījos un Ilzes ietekmi es jutu vēl akadēmijā.

Cita starpā, vēl koledžā mācoties un „Ritmā” dejojot pamatsastāvā, mūsu vadītāja (Reda Strauta- D.E.) bieži bija ārzemēs, es viņu aizvietoju. Līdz vienā brīdī viņa pateica, ka paliek ārzemēs un atstāja vadīšanu man. Tad jau es sapratu, ka man laikam deja ir svarīgāka, kā līdz tam domāju.

Tad nu es pametu BKI, kur biju tikusi jau līdz trešajam kursam, un pēc Koledžas stājos LKA. Kaut gan, kamēr mācījos Koledžā, svarīgāks man bija Institūts, taču ar LKA jau to vairs nekādi nevarēja savienot.

Vai esi tikusi līdz savai laikmetīgās dejas definīcijai?

Man tas nozīmē darīt to, kas tajā laika kontekstā ir visaktuālākais.

Kā notiek darbs, ja līdzās ir arī režisors?

Strādājot pie izrādes „Esi ar mani”, mēs ar režisoru bijām pilnīgi vienādās pozīcijās, protams, es vairāk domāju par kustību lietām, bet arī režisors Andrejs Jarovojs šo to pamanīja – ko varētu izmantot, attīstīt. Bet viņš vairāk tomēr domāja par izrādes struktūru, par to, kā veidot dejotāju attiecību modeļus jeb par savstarpējo attiecību dramaturģiju. Vērtīga pieredze bija tas, ka viņš ar mums mēģināja to, ar kādām enerģijām strādā dramatiskā teātra aktieri. Šī ir informāciju, pie kuras dejotāji tā īsti nepiekļūst.

Tu jau stāstīji, ka koledžas laikā tev būtiska bija Ilzes personība. Ko kā būtisku pieredzi atceries no LKA?

Ja koledža bija lūzuma punkts, bet tajā visā līdz galam es vēl nebiju iekšā, tad akadēmijā jau viss pārējais ārpus dejas gandrīz vai tika nogriezts. Nokļuvu citā pasaulē, strādājām no rīta līdz vakaram. Un ļoti ietekmēja brauciens uz vasaras festivālu Amerikā (American Dance Festival, 2004) pēc pirmā kursa. Tur ieraudzīju milzīgo dejotāju „komūnu”, personīgi iepazinos ar spilgtiem horeogrāfiem. Tas burtiski „iedeva pa galvu”.

Kuri tev ar šodienas pieredzi mūsu apmācības programmai šķiet plusi, mīnusi?

Mums ir labi izpildītāji. Eiropas līmenī noteikti esam konkurētspējīgi tehniskajā varēšanā. Četru gadu laikā fiziski un psiholoģiski tiek sagatavoti labi dejotāji. Bet ne tik labi horeogrāfi. Arī no viespedagogiem, kas strādā LKA, maz ir to, kas pasniegtu tieši kompozīciju, maz ir tādu horeogrāfu, kas dalītos savā pieredzē, kā vispār iespējams taisīt darbus. Olgai ir savs stils un virziens. Bet tas ir tikai viens no daudziem iespējamiem. Svarīgi būtu arī, lai mācību procesā vairāk analizētu veidotos darbus Kompozīcijā, skaidrotu kāpēc ir labi, kāpēc slikti.

Liels pluss noteikti mūsu programmā ir tas, ka studentiem mācību gada laikā jāveido vismaz divi darbi. Bet gribētos, lai studenti akadēmijā būtu drošāki, lai visi nesāktu strādāt no viena punkta. Tas jau ir tas foršums, ka akadēmijā vari izmēģināt visu, kas vien ienāk prātā, eksperimentēt, vairāk atļauties, izmēģināt visādas idejas – kam mācību process arī domāts. Nevis atrast zelta formulu, kā dabūt desmitnieku un lai visiem patīk un tikai aplaudē.

Vai tev ir kādi mīļākie projekti?

Nē, nevaru tā pateikt. Nav tādu. Man tajā momenta, kad kaut ko taisu, tas arī ir vissvarīgākais, mīļākais. Man patīk tieši process, kad esi visā iekšā. Es noteikti neesmu repetitora tips. Kaut gan izrādēm ir „jāiedzīvojas”, tas iespējams tikai ar laiku. Pirmizrādes un vēl dažas pirmās vispār vēl īsti nav gatavas. Jo tikai, kad dejotāji savstarpēji „saberzējušies”, veidojas pilnīgi cita enerģija.

Kuros citos mākslas žanros smelies iedvesmu, jaunas tēmas, ierosmi?

Tā noteikti ir akadēmiskā mūzika – gan klasiskā, gan laikmetīgā. Kino, teātris. Kaut gan vakaros paspēt vēl uz teātri vai koncertu nav vienkārši – jo katru vakaru lielākoties ir jāstrādā.

Tev bijusi arī neliela pieredze dramatiskajā teātrī. Vai tu gribētu tur atkal atgriezties?

Gribētu. Bet man patiktu, ja būtu dota lielāka vaļa. Dramatiskajā teātrī, kur režisors ir pats galvenais, grūti saprast, cik varu „līst” tajā darbā arī es ar savām idejām. Nav īsti līdz galam skaidrs arī tas, ko režisors no tevis gaida.

Drīzāk man ir vēlēšanās ar aktieriem uztaisīt dejas izrādi.

Jebkurā teātrī?

Nē!… Jo ir teātri, kuros es pilnīgi noteikti negribētu strādāt. Bet JRT man ļoti patika strādāt, tur ir ļoti atvērti cilvēki. Viņi tiešām zina, kāpēc dara savu lietu, svīst. Iestudējot „Otello” (rež. M. Ķimele), mēs strādājām nepilnus divus mēnešus un aktieri teica, ka esot vieglāk spēlēt arī citas izrādes.

Kā ir taviem radiem, draugiem un labiem paziņām, kas nav no dejas vides – vai viņi ir piejaucēti laikmetīgās dejas žanram caur Tavām aktivitātēm?

Jā, tie paziņas un draugi, kam tas interesēja, ir vairāk ievilkti tajā visā. Izglītojas ar katru izrādi. Es neteiktu, ka viņi tāpēc būtu „pielipuši” tikai laikmetīgajai dejai. Vairāk viņi seko tieši tam, ko es daru. Bet es arī neaizraujos ar reklamēšanu visur, kur iespējams – nāciet, jauna izrāde…

Tas nav labs stils vai vienkārši tavs raksturs?

Tas ir raksturs… Es, protams, zinu, ka, lai cilvēks uzzinātu, viņam ir jāpasaka (ko es arī daru). Jo šķiet, ka tāpat jau – tiem kam vajag, tie uzzinās…

Tātad, ja kāds palaidis garām: šonedēļ, 6. un 8. martā Ģertrūdes ielas teātrī atkal skatāms dejas izrāde „Esi ar mani”!