Lauma Berga

Komponista Sergeja Prokofjeva balets “Romeo un Džuljeta” pirmizrādi piedzīvoja 1938. gadā Brno Čehijā, un tās horeogrāfs bija Ivo Vaņa Psota. Vēlāk savas versijas par klasiku kļuvušajam stāstam radījuši tādi leģendāri horeogrāfi kā Leonīds Lavrovskis, Frederiks Eštons, Džons Kranko, Kenets Makmilans, Oļegs Vinogradovs, Džons Noimaijers, Rūdolfs Nurijevs, Jurijs Grigorovičs, Žans Kristofs Majo, Kšištofs Pastors, Aleksejs Ratmanskis un citi.

Dodoties uz Quorum modernā baleta izrādi “Romeo un Džuljeta”, mani pārņēma gan patīkams satraukums, gan nelielas bažas. Ņemot vērā plašo šī hrestomātiskā stāsta interpretāciju skaitu, tā atainošana horeogrāfijā ir izaicinājums, kas pieprasa horeogrāfa uzdrošināšanos un pārliecību par savām spējām. Viljama Šekspīra lugas klasisks atainojums izrādē prasa lielus resursus un daudz dejotāju, taču, ja horeogrāfam šādi resursi nav pieejami, jārod pilnīgi jauns un unikāls veids, kā stāstu izstāstīt. Ja redzamais skatītājam kaut nedaudz atgādinās kādu no iepriekš minētajām klasiskā baleta versijām, ir neizbēgami, ka skatītājs abas izrādes sāks salīdzināt.

Jau pirms izrādes sākuma uzzināju, ka Quorum Ballet direktors un izrādes horeogrāfs Daniels Kardoso savā darbā nolēmis pievērsties mīlestības tēmai un tās pārpasaulībai, Romeo un Džuljetas stāstam kalpojot vien par iedvesmu. Izrādes programmā lasāms, ka tās vēstījums ietver mīlestību kā nejaušību, laimes spēli. Izrādē Romeo un Džuljetas mīlasstāsts redzams caur mūsdienu šķautni, kurā ikviens dejotājs kļūst par Romeo vai Džuljetu, izpētot dažādas mīlestības formas un veidus.

Quorum Ballet mājaslapā teikts, ka tā ir repertuāra laikmetīgās dejas kompānija, taču jau pirmajās izrādes minūtēs top skaidrs, ka šoreiz Starptautiskā Baltijas baleta festivāla izvēlētais vārdu salikums “modernā baleta kompānija” šķiet piemērotāks, jo izrādes horeogrāfa Daniela Kardoso dejas valodā skaidri manāma Martas Greiemas stila ietekme, kas gūta, dejojot viņas deju kompānijā. Tāpat vērtēt šo izrādi kā “modernā baleta” interpretāciju vedina tās izpildītāju spēcīgā klasiskās dejas bāze.

Izrādes laikā tika izspēlēti četri mīlasstāsti, kuri, pretēji izrādes programmā minētajai mīlestības formu daudzveidībai, visi beidzās traģiski. Iespējams, ka  tā bija horeogrāfa atsauce uz ierasto “Romeo un Džuljetas” sižetu, tomēr, manuprāt, ne pārāk veiksmīga, jo tā skatītāju attālināja no horeogrāfa iecerētās abstrakcijas, mudinot katru no šiem četriem mīlasstāstiem salīdzināt ar klasiskajā versijā redzēto.

Mani sākotnēji patiesi aizrāva horeogrāfa iecere izrādi veidot, atkāpjoties no klasiskā stāsta un libreta. Manuprāt, šāda izvēle paver plašas durvis simbolismam, abstrakcijai un iespējai šo klasiku pārveidot pavisam jaunā un unikālā veidā, tomēr, lai panāktu skatītājam sniegtajās emocijās mērāmu, jau esošajām horeogrāfijām līdzvērtīgu rezultātu, šai izrādei bija jābūt vēl abstraktākai, simboliem – saprotamākiem. Simbolu izrādē bija tik daudz, ka bija grūti saskatīt kādu vienojošu elementu starp tiem. Izrādes laikā dejotāji ik pa laikam atgriezās pie roku kombinācijas, kurai nepārprotami bija kāda nozīme (kaut man tā palika nesaprasta), sastopot savu mīlestību, dāmām vienmēr tika novilkta galvassega, kādā brīdī dejotāji uz skatuves iznesa origami papīrīšus, kas, iespējams, apzīmēja mūžību, tomēr nesniedza īpašu vizuālu baudu, un ik pa laikam parādījās gaismas stars, kurš, iespējams, apzīmēja nejaušību vai likteni.

Aizmirst jau redzētās “Romeo un Džuljetas” versijas nepalīdzēja tas, ka izmantotā mūzikas partitūra nebija pielāgota un pārveidota laikmetīgākai izrādes versijai, un, tā kā mūzika jau sākotnēji sacerēta baletam un libretam, kas veidots, atsaucoties uz Viljama Šekspīra lugu, brīžiem tas atspoguļojās arī šīs izrādes horeogrāfijā. Piemēram, sākumā krietnu laiku dažādas ļoti klasiskas dejas kombinācijas izpildīja visi vīriešu dzimtes dejotāji, šķiet, jo tā sarakstīta mūzika. Jēgu šīm ainām es nesapratu un nodomāju – ja tomēr šī izrāde ir tik klasiska, tad būtu nepieciešams skatītājam pieejams librets, pretējā gadījumā tā man jau kārtējo reizi liek atcerēties klasisko baletu versijas, kurās redzami vīriešu grupu dejojumi.

Tā kā izrādes sižeta struktūra bija drīzāk līdzīga klasiskā baleta  iestudējumam, nevis laikmetīgās dejas izrādei, sapratu, ka, redzot tik daudzus stāstus vienas izrādes ietvaros, ir grūti tiem just līdzi. Pietrūka pakāpeniskas virzības uz emociju kulmināciju. Neskatoties uz to, vēlos izteikt atzinību dejotājiem, kuri bija spējīgi tik ātri sakāpināt savas emocijas, tās patiešām šķita neviltotas.

Izrādes noslēguma jeb ”nāves aina” bija vēl viena horeogrāfa atsauce uz tradicionālo Romeo un Džuljetas stāstu, kas man šķita neplānoti groteska, jo tajā pārāk uzskatāmi tika kopēta klasiskā baleta versija, kura īsti nekādā veidā ar iepriekš redzēto un piedzīvoto nebija saistīta.

Apkopojot savas domas, saprotu – ir noticis tieši tas, par ko, dodoties uz izrādi, uztraucos. Es salīdzināju, un bija patiesi grūti nesalīdzināt. Salīdzināju gan ar iepriekš redzēto, gan pašas dejoto. Tomēr, ja es nebūtu iepriekš ne redzējusi, ne dejojusi, tad, iespējams, manas emocijas būtu pilnīgi citādas. Dejotāju tehniskais sniegums bija teicams, viņu spēja no miera stāvokļa mesties karstasinīgās emocijās – apbrīnojama, mūzika, kā vienmēr, skaista, akrobātiskie dejas elementi un pacēlieni – elpu aizraujoši. Tieši šo izrādes aspektu izraisītās emocijas un apbrīna bija redzama visu klātesošo sejās un dzirdama māksliniekiem veltītajos aplausos.

Kāpēc gan nevarētu būt un pastāvēt arī šāda izrādes “Romeo un Džuljeta” versija? Kāpēc visam jaunajam, saskaņā ar kāda indivīda subjektīvo viedokli, ir jābūt labākam vai vismaz ne sliktākam kā jau iepriekš pastāvējušajam? Un kas ir labāks vai sliktāks? Ir tikai subjektīvs viedoklis un gaume, kuru radījis un iespaidojis iepriekš redzētais un pieredzētais. Iespējams, ka šī izrādes versija ir daudz mūsdienīgāka, saprotamāka un aizraujošāka skatītājam, kurš nav redzējis ”piecdesmit” “Romeo un Džuljetas” klasisko baletu versiju, un, ja viņam būtu jāsalīdzina un jāraksta sava recenzija, ļoti  ticams, ka atklātos pavisam cita aina.

Attēls: skats no izrādes, fotogrāfs K. Kardoso (C. Cardoso), publicitātes foto.