Inta Balode

“Man liekas, ka mēs ar Eihi atkal kaut ko uztaisīsim. Viņš gan tāds traks pašreiz, kaut kā viņam dzīvē pietrūkst, viņš grib uz skatuves trakas lietas darīt…” – šis izteikums ir viens no iemesliem, kāpēc nolēmu meiteņu sarunu pie kafijas pārvērst par kaut ko līdzīgu intervijai.

Horeogrāfe Kristīne Borodina pērn tika nominēta Spēlmaņu nakts balvai par horeogrāfiju izrādei „Sāra Keina” (režisors: Mārtiņš Eihe). Runājām par traumas nepieciešamību mākslā, par laiku, kad mēs augām, par laikmetīgās dejas un citu laikmetīgo mākslu attiecībām un par stenderi. Kad Kristīnei jautāju, vai drīkstam publicēt sarunu, viņa lūdz pāris izteikumus padarīt mazāk kategoriskus un domīgi nosaka: „Brīžiem šķiet, ka es tik droši spriežu, it kā tikai tā ir un ne savādāk…” Rakstīts teksts jau vienmēr skan daudz totālāk kā saruna, no otras puses, kamdēļ gan būtu katra teikuma priekšā un aizmugurē jāuzsver, ka es jau tikai tā saku, citi varbūt domā citādi, es varbūt arī rīt domāšu citādi. Todien domājām tā.

Kristīne Borodina: – Lai kaut kas rastos, traumu vajag.

Inta Balode: – Domā, ka vajag?

-Zini, ka jā.. lai rodas kaut kas liels, lai ir kāds grūdiens, vajag traumu.

–Vai vienmēr negatīvu?

-Nē, var būt arī pozitīva.

–Māksla, kas dzimst no traka prieka? (Abām smiekli.) No kādas traumas dzima tavs diplomdarbs „Gatavs cīnīties”?

-Bija viens tāds puisis…Nē, man tomēr liekas, ka biju gatava pati ar sevi cīnīties.. Man arī studiju laikā bija daži diezgan interesanti darbi, piemēram, „Minna un Miķelis”, ko dejoja Anna [Soboļeva] un Kristers [Matuševics]. Un neradās, nenāca no traumām, tas radās vienkārši ļoti labi… Lai gan man varbūt gribējās Olgai [Žitluhinai – studiju programmas vadītājai] kaut ko pierādīt? Nē, tomēr tā nebija. Es vienkārši klausījos daudz mūzikas, un darbs man pilnīgi parādījās ar visām bildēm.

–Tad tu tomēr esi no tiem „īstajiem” horeogrāfiem, kam idejas darbiem rodas no mūzikas?

-Man šķiet, ka jā. Es dzirdu mūziku, un tad es redzu bildes.

–Tad tu nekad neesi darba gaitā mainījusi mūziku? Tas šķiet laikmetīgajā dejā nav nemaz tik bieži.

-Nē, es nemainu, es pat hip-hopā tā netaisu, es klausos mūziku. Zinu, ka citi strādā atšķirīgi. Piemēram, kursa biedrene Kristīna [Šukstule] – viņa izlasīja grāmatas, balstījās uz stāstiem, tad viņa zināja, kādu atmosfēru vēlas panākt un meklēja attiecīgu mūziku. Es tā gandrīz nekad nedaru, viss sākas no mūzikas.

–Vai tu mēdz muzikālo materiālu graizīt, kompilēt patvaļīgi, kā ienāk prātā un tev der? Nereti horeogrāfi apgriež, izgriež kādu gabaliņu, kas nu der un ir vajadzīgs, un tad komponists (protams, ja viņš vai viņa par to uzzina) tā kārtīgi apvainojas par tādu izdarīšanos ar viņa mūziku.

-Man tā nav, vienmēr izmantoju pilnus skaņdarbus. Nino Rota man studiju laikā ļoti patika. Reiz taisīju duetu ar Lindu [Konivālu] un Aigaru Apini.

–Ak, tad tur Aigars Apinis sāka dejot? Vai arī sāka kaut kur citur un tad pamazām nonāca pie tevis un vēlāk pie Branko Potočana, un kļuva par laikam jau vislabāk dejā apmācīto Latvijas aktieri?

-Ja pareizi atceros, tad viņš laikam tiešām sāka tā vairāk dejot pie manis, jo mācījāmies paralēlajos kursos. Visi tur bija – arī [Mārtiņš] Eihe un [Andrejs] Jarovojs, tikai viņi bija režijas kursā. Tāpēc jau viņi uzlika man aci abi divi. Viņi interesējās par to, ko citi dara, gāja un skatījās arī horeogrāfu darbus. Tā nu atnāca abi divi arī uz mana diplomdarba izrādi, un pēc jau tam sāka aicināt uz sadarbībām.

–        Var jau viņus arī saprast. Var jau būt, ka tā ir nostalģija pret seniem laikiem, bet es daudzus no jūsu izlaiduma diplomdarbiem atceros ļoti dzīvi – Kristīna Šukstule, Inga Raudinga, Ramona Galkina, tavs darbs, Agnese Vanaga, Iveta Spārberga – re sešus vienā elpas vilcienā nosaucu, bet ja man prasa, kas bija pāgājušajā gadā, tad sākas skleroze.

-Mums jau ļoti intensīvi stūma visu kaut ko iekšā, bija tik daudz informācijas, Marks Haims no Amerikas pasniedza jau pašā pirmajā kurša, mēs arī atnācām katrs ar savu bagāžu.

–Īsti mazāk jau nav ticis arī citiem kursiem. Pagājuša gada absolventiem arī jau pirmajā kursā kompozīciju pasniedza amerikāņu horeogrāfe Klēra Portere, manuprāt, izcila kompozīcijas pasniedzēja un ļoti pieejama par spīti tam, ka viņai gadās arī tā: „Mums te bija tāds koncerts – mēs ar Barišņokovu dejojām un viena vijolniece spēlēja…”

-Vēl jau paspēs tie jaunie izaugt.

–Man ne pārāk patīk, ka daudzi iet pa tādu kā teātra līniju – viss ir pārāk skaidrs, kļūst garlaicīgi. Manā apziņā, ja izrādi var raksturot divos teikumos, tad tā vairs nav laikmetīgā deja, kur pierasts pie slāņiem un līmeņiem, čunčuriem un munčuriem.

-Lai tā būtu, katram pašam ir ļoti jāaug… Mēs bijām savādāki…

–Cita paaudze – teica divas omes (ha-ha)… Klau, vai tu gribētu veidot izrādi ar kāda jaunā latviešu akadēmiskās mūzikas komponista mūziku?

-Kura tieši?

–Nu tie, kas raksta riktīgiem instrumentiem.

-Nevis mazām klavierītēm, ja? (ha-ha)… Iedod man noklausīties.

–Skaties iekavās uz gadskaitļiem – lielākā daļa tavi vienaudži.

– Kā to darīt – pasūti vai vari izmantot viņu darbus?

–Visādi var, protams, jaunu rakstīt ir dārgāk… Nebiju agrāk aizdomājusies par šo lietu. Laikmetīgā deja, bet daudzi izmanto kādu ļoti vecu vai vidēji vecu mūziku, nebūt ne tādu, kas radusies mūsdienās. Bet teorētiski un droši vien arī praktiski laikmetīgā mūzika skaņā tāpat kā laikmetīgā deja kustībā atspoguļo mūsu laiku. Tad kāpēc laikmetīgā mūzika un deja gandrīz nesatiekas?

-Tāpēc, ka vēl nemeklē, meklē mūziku kaut kur filmu skaņu celiņos…

–Tad sanāk, ka latviešu mūzika ir slikti pieejama, vai arī horeogrāfs meklē mūziku, kas tev ar kaut ko saistās, kas izraisa tev un skatītājam kaut kādas konkrētas asociācijas?

-Mums akadēmijā studiju laikā bija obligāti jātaisa darbs ar latviešu mūziku, bet laikam gan ne ar tādu komponistu mūziku, kas dzimuši tajā pašā gadā, kad mēs.

–Varbūt būtu interesanti sadarboties ar kompozīcijas nodaļas studentiem no JVLMA, bet, protams, viss atkarīgs no tā, kā viens otram pavaicā, kā tiekas, cik daudz viens par otru zina. Vienam no otra it kā bail, dejotāji bieži domā, ka mūziķi ir ļoti augstprātīgi…

-Es domāju, ka nav runa par bailēm, drīzāk cilvēki vienkārši neaizdomājas.

–Sanāk līdzīgi – laikmetīgā deja ir relatīvi nošķirta no citām „dejām”, tāpat laikmetīgā mūzika no citām „mūzikām”. Esam ļoti moderni vienā mākslas jomā, ar kuru esam saistīti, un šausmīgi vecmodīgi citās. Tā jocīgi sanāk.

-Man arī nesen kāda pieredze Parīzē lika aizdomāties par šo lietu. Rezidencē Parīzē dzīvoja scenogrāfe Katrīna Kalniņa no Latvijas, satikāmies, es ierosināju viņai kādas dejas izrādes noskatīties, viņa atnāca uz cirku pie mums, uz kabarē. Un vienu dienu viņa aizveda mani ekskursijā pa mākslinieku studijām. Izstaigājām kādas desmit: biju šokā – tik interesanti mākslinieki, kas tik katram galvā iekšā nenotiek. Un visi tik perfekti stāsta par savu darbu, par to, kā redz pasauli, kā glezno, ko darījis, ko darīs. Pāris stundās var iegūt tik daudz informācijas, bet ikdienā pat neienāk prātā, ka apkārt notiek tādas lietas. Neiedomājies pats to meklēt, nevis negribi vai nevari.

Māksliniece no Vācijas uztaisījusi animāciju par to, kā top viņas gleznas. Jau pašas gleznas man šķita ģeniālas – skaties un tev liekas, ka tur ir kaut kas iekšā, ka tev ir jāskatās gleznai cauri… Un arī video ir izcils. Viņa esot uztaisījusi animāciju par to, kā top viņas darbs, tikai tāpēc, ka tad, kad viņa darbu pabeidz, tad viņai pazūd tā jēga. Lai jēga viņai vēl būtu iekšā un viņa vēl varētu to turpināt vairāk izprast, viņai vajag katrai gleznai to animācijas video.

–Sanāk, ka viņa dokumentē pati savas atmiņas… Daudzi mākslinieki apgalvo, ka ļoti ātri iegūsti distanci pret jebkuru savu pabeigtu darbu. Ja tu dokumentē to procesu, tad darbs paliek pazīstamāks?

-Tā sanāk, un arī skatītājs redz mākslinieka pasauli. Citi jau, protams, visu tver daudz vienkāršāk. Viens krievs bija ļoti Ļeņinam līdzīgs, viņam studija tāds konveijers, viņam, redz, vistavka – galds, šņabis, zemenes un siers… Zini, es padomāju un man šķiet, ka cirka mākslinieki ir tie, kas vairāk meklē, kas notiek tagad citās mākslās un cenšas to apvienot. Viņi meklē to, kas notiek tagad, filmas, kas iznāk tagad, visu, kas ir tagad, un viņi to visu miksē kopā.

-Varbūt tāpēc, ka cirks ir savā ziņā sociālāka māksla, laikmetīgajā dejā ir lielāka mākslinieka egoisma deva?

-Tradicionālais cirks jau paliek pie sava, bet tas laikmetīgais cirks [Latvijā to biežāk dēvē par „jauno cirku”], īpaši Francijā, meklē, arī deju viņi izmanto, viņi nesēž kā trubā iekšā.

–Dejai jau arī it kā nevajadzētu skatīties trubā.

-Nu vispār jau nevajadzētu, bet, godīgi sakot, daudzi ir ar klapītēm.

–Varbūt arī klapītes ir sava veida trauma, ierobežojums, kas var iedvesmot. Nu, piemēram, tev iedod konkrētu priekšmetu un tev no tā jāsāk.

-Nezinu kā būtu, ja man teiktu: še tev skapis par scenogrāfiju, uztaisi deju. Gan jau… Man dažreiz gadās paņemt kādu priekšmetu un tad viņš tā kā paliek. Tikko kabarē tā bija – notiek remonts, maina durvis un tur stāv tās durvju stenderes, stāv, jo neder, jo ir pa garu, drīz nesīs projām, bet vēl neaiznesa. Mēs sēžam un gaidām savu iznācienu, tad visiem jāiet, uzreiz tāda steiga, kam vēl kostīms jāuzvelk, un es pati nezinu kāpēc, bet paķeru to stenderi un skrienu ar visu.

–Ar spalvām uz galvas un ar stenderi?

-Jā, un meitenes saka: Kristīne, tev ar to stenderi jātaisa darbs, bet man vēl jāpadomā.