Ebija Metoksa (Abby Mattox)

Ēšanas traucējumi. Vai esi kādreiz aizdomājies, cik savādi ir tas, ka pat tie, kam ar baletu nav ne mazākās saistības, zina – balerīnas nomoka ēšanas traucējumi? Ja vidusmēra cilvēks kaut ko zina par baletu, tad to, ka “Gulbju ezers” ir klasika un ka balerīnām ir ēšanas traucējumi. Tas kaut ko vēsta par šīs problēmas apjomu. Vai nav traģiski, ka skaistajam mākslas veidam, kas mums un skatītājiem visā pasaulē sniedz tik daudz prieka, ir tik postošas konotācijas?

Ēšanas traucējumi ir ļoti plaša tēma. Tajā ietilpst neskaitāmas apakštēmas, kas saistītas ar emocionālo un garīgo veselību, traumām, kultūru, ķermeņa uztveri, savainojumiem, spriedzi, audzināšanu utt., bet šajā rakstā gribēju pievērsties problēmas saknei un sniegt praktiskus ieteikumus katram dejotājam. Vienalga, vai tev būtu ēšanas traucējumi vai sarežģītas attiecības ar to, kā uztver savu ķermeni (manuprāt, kaut kādā līmenī tādas ir visiem dejotājiem), visiem noderētu lietderīgi, ar izpratni pasniegti ieteikumi, kā tikt galā ar tiem baleta kultūras izaicinājumiem, kas saistās ar ēdienu un ķermeni.

Lai tādus izveidotu, man vajadzēja palīdzību. Es neesmu sertificēta uzturzinātnes speciāliste vai psiholoģe. Esmu tikai dejotāja, kas saskata problēmu dejas kultūrā, kam sāp to kolēģu dejotāju problēmas, kuriem radušies ēšanas traucējumi, un kas pati regulāri cīnās ar grūtībām ķermeņa tēla sakarā. Tāpēc, lai tiktu skaidrībā ar šo ļoti svarīgo tēmu, aicināju palīgos Reičelu Fainu (Reičelas Fainas mājaslapa, blogs, Instagram konts).

Reičela Faina visu mūžu ir dejojusi. Nodarbojoties ar baletu, viņa vēlējās līdzsvarotas attiecības ar ēdienu – proti, lai ēdienam viņas dzīvē būtu īstā vieta, lai tas viņai palīdzētu, nevis pārņemtu visu ikdienu un prātu. Tāpēc viņa nolēma studēt uzturzinātni. Reičela ir sertificēta sporta uztura speciāliste un arī sertificēta intuitīvās ēšanas konsultante. Ņujorkas Universitātē viņa ir ieguvusi maģistra grādu klīniskajā uzturzinātnē un dietoloģijā. Viņa ir strādājusi vairākos veselības centros un sīkāk pētījusi ar mākslu saistītu uzturu Ņujorkas Universitātes Lengona Hārknesas Dejas savainojumu centrā (NYU Langone’s Harkness Center for Dance Injuries). To visu minu, lai uzsvērtu, ka viņa tiešām ir savas jomas eksperte.

Kad jautāju viņai par ēšanas traucējumu galveno iemeslu, atbilde mani nepārsteidza.

“Visus ēšanas traucējumus izraisa vēsturiski ideāli. Manuprāt, iemesls slēpjas ēdienā un ar ķermeni saistītajos ideālos. Un skolotāji, mediji, sociālie mediji un citi dejotāji tos tikai pastiprina. Tā dejotāju vidū izplatās daudz novecojušu ideālu saistībā ar ēdienu un ķermeni.”

Cīņa ar vēsturiskiem ideāliem var šķist kā cīņa ar milzi. Nereti sajūta var būt tāda, it kā tu viens cīnītos pret visu pasauli. Vai pārmaiņas ir iespējamas? Vai tā vispār ir mūsu atbildība? Reičela norāda, ka nereti nevēlēšanās vai nespēja neko darīt seko nomācošajai sajūtai, ka visa ir par daudz.

“Cīnīties pretī noteikti ir izaicinoši. Ideālā pasaulē būtu lieliski, ja mēs spētu mainīt vecās skolas pārstāvju domas (un, ja rodas tāda iespēja, es aicinu (ar cieņu) runāt tiem pretī), bet nevienam dejotājam nebūtu jājūtas tā, it kā viņa pienākums būtu mainīt visu industriju. Tas dejotājam ir milzīgs spiediens. Pat tik liels, ka var likt zaudēt vēlēšanos ideālus vispār apšaubīt un, iespējams, drīzāk sekot tiem pašiem ideāliem, jo tas šķiet vieglākais ceļš. Tad attīstās ēšanas traucējumi. Tāpēc galvenais, protams, ir apzināt problēmu, kas ir visa saknē, un diskutēt par domāšanu, par dejotāju atlases procesu un to, kā notiek noklausīšanās, par iedomātiem aizspriedumiem saistībā ar svaru, bet dejotāji var arī strādāt ar sevi, lai prastu tikt galā ar komentāriem, kas viņos izraisa zināmas atbildes reakcijas, un neveselīgu vidi.”

Neveselīgas attiecības ar ēdienu baleta pasaulē ir tik izplatītas, ka balerīnas bieži pašas pat neaptver, ka viņām tādas ir vai ka tādas veidojas. Bet tas, ka “visi tā ēd (vai neēd)” vai “visi tā domā un runā par ēdienu” nenozīmē, ka šis veids ir pareizs vai labs. Un tas vien, ka tev nav ēšanas traucējumu – lai gan tas ir brīnišķīgi – uzreiz nenozīmē, ka tava attieksme ir veselīga. Kad runāju ar Reičelu, viņa teica: “Nav šaubu, ka problēma pastāv. Arī kultūrā kā tādā attiecības ar ēdienu ir problēma, bet sevišķi tā skar dejotājus. Diētas diemžēl ir ļoti izplatītas. Ir daudz dejotāju, kuriem raksturīga tāda vai citāda uzvedība, ko viņi paši neuzskata par “traucējumiem”. Tomēr parasti – ja dejotājs saistībā ar ēdienu izjūt vainu vai satraukumu, es teiktu – ir ļoti iespējams, ka viņas vai viņa rīcība nav tā veselīgākā.”

Tik daudziem no mums, dejotājiem, vainas izjūta saistībā ar ēdienu ir pat pārāk labi pazīstama. Un padomājiet! Ēdiens ir nepieciešamība, tāpat kā gaiss un ūdens! Tam nevajadzētu būt kam tādam, par ko jūtamies vainīgi. Bet tas droši vien nozīmē to, ka mums no jauna jāiepazīst savs ķermenis. Mēs neēdam tad, kad esam izsalkuši, ēdam tad, kad neesam izsalkuši, un ēdam to, kas “būtu” jāēd, nevis to, ko ķermenis vēlas un kas tam patiesībā vajadzīgs. Lai iemācītos no jauna, ir nepieciešams laiks. Un drosme. Un arī palīdzība.

“Pirmais, kas dejotājam jādara, ir – jāvēršas pie kvalificētiem speciālistiem. Sarežģītu šo soli padara tas, ka jebkurš var dēvēt sevi par uztura speciālistu… Šis amats netiek regulēts. (Reičela Faina runā par situāciju Amerikas Savienotajās valstīs – red.) Pirmais solis dejotājam ir atrast dietologu un garīgās veselības terapeitu. Nav svarīgi, kuru no tiem atrodi vispirms, bet vai nu viens vai otrs – profesionāli dietologi vai terapeiti vai psihologi – ir pirmais solis. Un lielākā daļa praktizējošo speciālistu, ieskaitot mani, mūsdienās piedāvā daudz bezmaksas resursu, tāpēc speciālists nenozīmē lielu finansiālo slogu. Dejotājs var sākt ar piedāvātajiem bezmaksas resursiem – tā var būt konsultācija pa tālruni vai, kā manā gadījumā, blogs, kurā rodams daudz bezmaksas resursu dejotājiem. Ap mums ir tik daudz dezinformācijas – ir svarīgi vispirms izveidot uzticamu ieteikumu un informācijas bāzi. Un tālāk doties jau licencēta profesionāļa vadībā. Tāds manā redzējumā būtu pirmais lielais solis.”

Intervējot Reičelu, man nācās pasmieties par sevi. Es centos no viņas izdabūt ko līdzīgu “pieciem soļiem, kā vienas nakts laikā kļūt garīgi un fiziski veselam”, un tajā atbalsojās visi “ātro risinājumu diētu kultūras” maldinošie solījumi. Visu sarunas laiku viņa nepārstāja atgādināt, ka nav divu vienādu ķermeņu, nav tādas atbildes, kas derētu visiem. Tāpēc vērsties pēc palīdzības pie sertificēta speciālista ir tik svarīgi. Un der arī atcerēties, ka mūsu baleta skolotājas un skolotāji nav profesionāli dietologi – viņi ir profesionāli dejas pasniedzēji. Tāpat arī tavi klasesbiedri un kolēģi nav profesionāli uztura zinātnieki. Patiesībā viņi visdrīzāk ir tieši tādā pašā situācijā kā tu, pat ja tā neizskatās. Draugu un skolotāju padomi, neskatoties uz viņu labajiem nodomiem, vienmēr jāuzklausa ar zināmu piesardzību.

“Tas, kā runājam par ēdienu, mums vēl tik ļoti jāattīsta. Pirmais, pie kā vienmēr atgriežos, ir rosināt skolu vai dejas kompāniju aicināt – jau atkal – licencētus profesionāļus un rīkot darbnīcas, lekcijas utt. Mēs nevaram izvairīties no sarunas par ēdienu, tam nevajadzētu būt tematam, ko paslauka zem paklāja. Tomēr šis temats ir jācilā ilgtspējas, nevis ierobežojumu kontekstā. Man nepatīk izklausīties apnicīgai, bet visa pamatā ir licencēta profesionāļa iesaistīšana. Jo – teikšu vēlreiz – no šiem tematiem nevajadzētu izvairīties, citādi tie neizzudīs. Par tiem jāizvērš kvalitatīvākas diskusijas.”

Kopumā, manuprāt, mums visiem ir no jauna jāiemācās runāt par ēdienu. Kā jau Reičela teica – pārveidot šo diskusiju par ko tādu, kas ļaus mums atbalstīt citam citu. Ne tikai skolotāji vien neuzmanīgi bārsta komentārus, nepārdomājot to ietekmi uz citiem, – bieži to dara arī dejotāji.

“Es teiktu, ka nav nekādas vajadzības komentēt kāda cita izvēles vai ķermeni – neviens nav tiesīgs šādi komentēt kādu citu. Manuprāt, ķermenis ir jāciena – ne tikai savējais, bet arī apkārtējo ķermeņi. Būtu lieliski ieviest šo lietu praksē, aizslaucīt jebkādus vērtējošus komentārus. Vienalga, vai tas ir kompliments vai ne – manuprāt, bez tā var iztikt.”

Kāpēc gan mums tik ļoti rūp mūsu ķermeņi? Kāpēc peldēt pret neveselīgo, neilgtspējīgo, nereālistisko ideālu straumi? Viens svarīgs iemesls dejotājiem ir savainojumi. Un otra puse, par ko runā mazāk, ir dzīves kvalitāte. Kad cilvēkam radušies ēšanas traucējumi, ceļas depresijas, noguruma, vientulības, pašcieņas trūkuma un pat pašnāvību rādītāji. Pastāv arī daudz lielāks risks tikt pie citādām slimībām un saslimšanām.

“Galvenā ir ilgtspējība. Pie šī vārda es arvien atgriežos. Mums jāparūpējas par to, lai mūsu dzīvesveids būtu ilgtspējīgs – dejotāju veikto kustību fiziskās intensitātes dēļ viņi ir pakļauti lielākam savainojumu riskam. Un tāpēc viņi nevar vadīties pēc tā, ko dēvē par normu. Viņi nevar darīt to pašu, ko dara pārējā sabiedrība, jo viņiem pastāv augstāks risks iegūt gan akūtus, gan hroniskus savainojumus. Tas ir viens no svarīgākajiem iemesliem šo diskusiju nepieciešamībai un tam, ka nedrīkstam kļūt par diētu kultūras upuriem. Man šķiet – daudzi dejotāji vēro citus dejotājus, kuri ir “veiksmīgi” un ievēro ierobežojošu diētu, bet viņi neredz, kas notiek aiz aizvērtām durvīm. Mēs nevaram zināt, kādu iespaidu šāda rīcība atstās uz viņu nākotni. Mums jāpievēršas pašiem savai dzīvei.”

Apkopojot iepriekš rakstīto – mums ir jācīnās par to, lai saglabātu savus ķermeņus un prātus veselus. Mums ir jāizvēlas spert soļus, lai saņemtu palīdzību, lai izveseļotos. Un atceries, ka problēma nesākas ar tavu skaisto ķermeni vai bada spazmām. Tā sākas ar neveselīgiem, nereālistiskiem ideāliem – tu neesi tiem radīts. Atgūties no ēšanas traucējumiem ir ieguldītā darba vērts, jo tu esi tā vērts. Cīnīties pret neveselīgo ēšanas kultūru ir tā vērts, jo mēs esam tā vērti. Un mēs neesam vieni, mums nav jābūt vieniem. Ir tik daudz lielisku ekspertu kā Reičela Faina, kuri piedāvā veselu lērumu bezmaksas materiālu, kas palīdzēs lēnām sākt atveseļoties, lai arī kā tev šobrīd klātos. Vainas sajūtai, izsalkumam, nogurumam nav jābūt normai. Tu esi pelnījis ko labāku!

No angļu valodas tulkojusi Anete Kona.

Foto: Diana Polekhina, Unsplash