19. septembrī mūžībā aizgājusi ilggadējā LNO baletdejotāja, baletmeistare, pedagoģe un repetitore Irēna Strode (19. 08. 1921 – 19. 09. 2013)

Latviešu baleta vēstures lappuses grezno daudzu izcilu dejotāju, baletmeistaru un pedagogu vārdi. Laikmeta zīmētajās ainās katram no viņiem piemīt sava atpazīstamība. Irēnas Strodes vārds latviešu baleta mākslas vēsturē ir bijis īpašs. Viņas radošais ieguldījums ir visās baleta mākslas jomās – latviešu oriģinālhoreogrāfiju veidošanā, jauno baleta mākslinieku audzināšanā, klasiskā baleta vērtību saglabāšanā un latviešu tautas dejas kultūrā. Irēna Strode vairāk nekā 50 gadus bija veltījusi baleta mākslai – kā baleta soliste, pedagoģe, baletmeistare. Baletmeistares klasisko baletu inscenējumi izcēlās ar izsmalcinātu stila izjūtu un gaumi gan variācijās, gan duetos, kā arī kordebaleta dejās. Īpaši nozīmīgs un patstāvīgs darbs bija viņas 1965. gadā iestudētā P. Barisona „Ziedu vija” – plaši izvērsts viencēliena balets ar virkni spožu numuru. Leģenda, eps – mūžīgā viela, pie kuras laiku pa laikam atgriežas mākslinieki, izraugoties tēmas savai jaunradei, bija likta par pamatu, iestudējot J. Ķepīša baletu „Turaidas roze” (1966). Skaudra un smeldzīga bija baletmeistares veidotā oriģinālhoreogrāfija S. Vlasova baletam „Asele” (1969). 60. un 70. gadus var uzskatīt par Iŗēnas Strodes radošās izaugsmes un pilnveides laiku. Tiek atjaunota un pilnveidota virkne klasisko baletu iestudējumu un radītas jaunas oriģinālhoreogrāfijas. Starp nozīmīgākajām jāmin L. Delība „Kopēlija” (1966), J. Mediņa „Mīlas uzvara” (1970), Ā. Š. Adāna „Korsārs” (1971), B. Asafjeva „Bahčisarajas strūklaka”(1972), S. Vasiļenko „Mirandolīna” (1974) u.c.

Kopš 1948. gada Irēna Strode, strādājot kā baleta soliste, sāka pievērsties pedagoģiskajam darbam, gan kā trupas pedagoģe-repetitore, gan kā baletskolas vecāko klašu pasniedzēja. Plies, battements tendus, grands battements jetes, veiklāk, precīzāk, izteiksmīgāk – skanēja skolotājas aizrādījumi, vadot stundas RHV un LNO baleta klasē. Savās audzēknēs viņa centās atraisīt individuālās dotības un attīstīt viņu patstāvību. Viņa uzskatīja, ka „jaunajiem  dejotājiem nav svarīgi  tikt pie sarežģītas un lielas lomas, bet ir svarīgi 20 gadus godam noturēties, pilnveidojot un slīpējot meistarību, bagātinot personību… Jaunie baleta mākslinieki, kas atnāk uz teātri pēc skolas beigšanas ir kā baltas, neaprakstītas lapas. Cik dziļš saturs un skaistums tajā tiks ierakstīts, lielā mērā atkarīgs no katra paša mērķtiecīga darba.” Starp viņas audzēknēm, kuras pārmantojušas Irēnas Strodes pedagoģiskos „noslēpumus”, minamas Velta Vilciņa, Ināra Gintere, Larisa Tuisova, Gunta Bāliņa, Inese Dumpe, Zane Lieldidža-Kolbina, Regīna Kaupuža, Dace Lapiņa u.c. Šodien mēs sakām pēdējās ardievas un paldies savai skolotājai, zinot, ka Irēnas Strodes pedagoģiskais mūžs turpinās viņas audzēknēs!

Baletmeistares un pedagoģes Irēnas Strodes skatuviskais un pedagoģiskais darbs novērtēts saņemot LPSR nopelniem bagātās skatuves mākslinieces titulu (1959), LPSR Tautas skatuves mākslinieces titulu (1982). Valsts Kultūrkapitāla mūža stipendiju (1999), Triju Zvaigžņu ordeni (2008) un Latvijas Gāzes balvu „Leģendārs mūžs mākslā”(2011).

Atvadīšanās no Irēnas Strodes notiks otrdien, 24. septembrī, plkst. 14:00 Krematorijas Lielajā zālē.

Gunta Bāliņa